Turpinām publicēt aprakstus no Gaita Grūtupa grāmatas «Gadsimta katastrofas Latvijā», kas nāks klajā septembrī.
Turpinām publicēt aprakstus no Gaita Grūtupa grāmatas «Gadsimta katastrofas Latvijā»,
kas nāks klajā septembrī.
Gadsimta lielākās viesuļvētras jeb orkāni Latvijā brāzās 1967. gada 17. un18. oktobrī un 1969. gada 1. un 2. novembrī. Abas tās nodarīja lielu postu, sevišķi mežsaimniecībai. Interesanti, ka pēc pirmā orkāna meža speciālistu aprindās ticis spriests, ka līdzīga tik plaša mēroga dabas stihija mūsu zemē varētu atkārtoties reizi trīssimt vai pat septiņsimt astoņsimt gados. Taču jau pēc diviem gadiem viesuļvētra Latviju piemeklēja atkal, turklāt vēl spēcīgāka un lielākā mērogā. Interesanti, ka dzejnieks Imants Auziņš šo personīgi dziļi pārdzīvoto stihiju vārsmās nosauca par pustrešo pasaules karu.
Analizējot šo orkānu rašanos, meteorologi atzīmēja, ka 1967. gada 17. oktobrī ciklonu pāris, kas bija izveidojies virs Dānijas, ar ātrumu 65 līdz 70 km/h sāka virzīties pa trajektoriju Kopenhāgena – Gotlandes sala – Somu jūras līča ass. Sasniedzot Latvijas piekrasti, vēja ātrums bija 25 līdz 30 m/s (12 balles), bet atsevišķas brāzmas – pat 43 līdz 48 m/s (kokus gāž jau 10 ballu stipra vētra ar vēja ātrumu 20 līdz 25 m/s).
1969. gada oktobra beigās ciklons izveidojās virs Skotijas. Tas sāka virzīties pa trajektoriju Skandināvijas pussala – Tallina – Novgoroda. Latvijā orkāns nonāca 1. un 2. novembrī. Vējš bija mazāk brāzmains, taču tā ātrums sasniedza 34 m/s. Postījumi aptvēra vēl plašāku teritoriju nekā 1967. gadā, turklāt stihijas varā lielā mērā nonāca arī galvaspilsēta Rīga, ko appludināja no jūras līča Daugavā iedzītais ūdens.
Saimnieciski vislielāko postu gan 1967., gan 1969. gada viesuļvētras nodarīja Latvijas mežiem. Pirmajā visvairāk cieta meži, kas atrodas uz dienvidiem no līnijas Pāvilosta – Kuldīga – Mērsrags – Carnikava – Sigulda – Cēsis – Smiltene – Jaunpiebalga un uz rietumiem no līnijas Gulbene – Viļāni – Ilūkste. Otrajā turpretī – meži apvidū uz ziemeļiem no līnijas Pāvilosta – Saldus – Jelgava – Jaunjelgava un uz rietumiem no līnijas Ērgļi – Jaunpiebalga – Smiltene – Valmiera – Mazsalaca. Procentuāli rēķinot, 1967. gadā orkāns skāra 24,8%, bet 1969. gadā – 34,4 % no visiem Latvijas mežiem.
Abās viesuļvētrās vissmagāk cieta egles un priedes. Šo koku biezais zaru vainags kā bura uzņem vēju. Vecās (100 līdz 200 gadu) priežu un egļu audzēs ar samērā augstu gruntsūdens līmeni (ap 1 metru) koki lielākoties bija izgāzti ar visām saknēm. Jaunākās audzēs un vietās ar dziļu gruntsūdeni pārsvarā bija vējlauzes.
Pēc viesuļvētru izraisītās mežu pielūžņošas, vējā izšūpoto koku novārgšanas (vētrā kokam šūpojoties, tiek aprautas tā saknes) mežā ieviesās dažādas slimības, kā arī masveidā savairojās kaitēkļi. To apkarošanai papildus vētras lauztajiem un gāztajiem kokiem, kuru kopējā koksnes krāja pārsniedza 26 milj. kubikmetru, vēl bija jāizcērt koki 4 milj. kubikmetru apjomā kaitēkļu apsēstajās joslās, kas robežojās ar vējlauzēm. Divu viesuļvētru izraisītā posta likvidēšanas gaitā bija jāizcērt vairāk nekā 30 milj. kubikmetru koksnes. Ar toreizējām Latvijas mežrūpnieku jaudām tik liela kokmateriālu daudzuma izstrādāšana būtu iespējama desmit gados (pēc pašreizējiem Latvijas mežizstrādes apmēriem – trīs gados). Līdz ar to mūsu mežos lielā skaitā sāka ieplūst viesstrādnieki, tas ir, Latvijas PSR valdība piešķīra cirsmu fondu vētras sapostītajos mežos Baltkrievijas, Ukrainas un citu toreizējo padomju republiku mežizstrādes organizācijām. Kā šogad Jelgavā izdotajā grāmatā «Meža izmantošana Latvijā. Vēsture. Stāvoklis. Perspektīvas» atzīmē tās autors profesors Zigurds Saliņš, šajā laikā stipri cieta Latvijas meža darbinieku morāle. Ukrainas, Krievijas kolhozu un dažādu melno arteļu pārstāvji braukāja pa mežrūpniecības saimniecībām ar naudas koferiem un mēģināja uzpirkt gan meža darbiniekus, lai iegūtu labākus kokmateriālus, gan dzelzceļniekus, lai dabūtu vagonus sagatavoto kokmateriālu nosūtīšanai uz mazmežainajiem PSRS dienvidu un Aizkarpatu rajoniem, kur bija liels kokmateriālu deficīts un to cenas vairākkārt augstākas nekā Latvijā. Kā vienu no skumjākajām abu viesuļvētru sociālajām sekām profesors min no mežrūpniecības drīz vien arī lauksaimniecībā un celtniecībā daudzviet ieviesušos tradīciju aicināt darbā lētās un mazkvalificētās viesstrādnieku brigādes. Šī sešdesmito gadu beigās aizsāktā prakse nejēdzīgi turpinājās līdz atmodai.
Meža zinātnē pēc šīm dabas stihijām ar jaunu sparu tika pārskatītas dažādas teorijas par koku stādīšanu tā, lai tie pārciestu iespējamos vētru pārbaudījumus.
Vēl abi orkāni nodarīja lielus postījumus elektrotīklos. Kā atceras Dienvidu elektrisko tīklu veterāns, agrākais galvenais inženieris Mārtiņš Segliņš, tajā laikā valsts uzņēmums «Latvenergo» tikko bija pārņēmis elektrolīnijas, ko uzturēja kolhozi un kas daudzviet bija ne visai labā stāvoklī. Tā vienā viesuļvētras dienā tika izgāzti vairāki tūkstoši zemsprieguma un vidēja sprieguma stabu – tik, cik plānā bija paredzēts nomainīt visā gadā. Sevišķi grūti atjaunot elektrolīnijas bija mežos. Tur pirms stabu uzstādīšanas vajadzēja tikt galā ar izgāztajiem kokiem. Sabiedrība, sevišķi laukos, kur dažviet bez elektrības nu bija jāiztiek pat divas nedēļas, pret šīm stihijas radītajām problēmām izturējusies ar sapratni. Lai līniju atjaunošana veiktos ātrāk, tajā bez «Latvenergo» speciālistiem tika iesaistīti arī kolhozu elektriķi.
