«Zemgales Ziņas» turpina iepazīstināt ar mājām un to saimniekiem, kuri piedalījās Jelgavas rajona Padomes rīkotajā konkursā «Sakoptākā dzīves telpa».
«Zemgales Ziņas» turpina iepazīstināt ar mājām un to saimniekiem, kuri piedalījās Jelgavas rajona Padomes rīkotajā konkursā «Sakoptākā dzīves telpa». Šoreiz viesojāmies Jaunvirlaukas pagastā, kurš pagājušajā gadā tika atzīts par sakoptāko Zemgales novadā.
Kur sadzīvo galdnieks ar menedžeri
Mežciemā mājā Rožu ielā 5 kopš 1988. gada saimnieko Krastiņu ģimene. Patiesībā vīrs Aleksandrs galvenokārt realizē sievas Birutas idejas. Un to saimniecei nekad netrūkst. Ierosmes viņai rodas, pārlapojot neskaitāmus žurnālus, kā arī daloties pieredzē ar kaimiņieni: kopīgi apspriežot un novērtējot otras padarīto.
Vērojot pagalma un mājas pārdomāto iekārtojumu un perfekto sakoptību, varētu šķist, ka saimnieki caurām dienām poš māju un tās apkārtni. Tomēr tā nav, jo viņi ir aizņemti ļaudis. Saimnieks ir galdnieks un nodarbojas arī ar mežizstrādi, bet Biruta, pēc profesijas zemes ierīkotāja, strādā par biroja menedžeri firmā, kas tirgo sūkņus degvielas uzpildes stacijām. Māja lielākoties tiek pilnveidota brīvdienās. Tas arī ir īstais laiks ģimenes pirts rituālam, kad televizors un pārtikas grozs tiek nests uz pašu būvēto pirti, lai omulībā baudītu atpūtu pie lielā saimes galda. Par pirtiņu to nevar nosaukt, jo tā ir īsta pirts ar lielo burtu – liela, plaša, ar apdarē izmantotiem kvalitatīviem materiāliem, turklāt saimnieki vēl ieplānojuši ēku apmest.
Taču vēl pirms pirts tapa saimniecības ēka, kurā atrodas darbnīca. Ēku rotā dekoratīvs mūris, kura daudzajās nišās paredzēta vieta gan dekoratīviem augiem, gan interesantiem priekšmetiem. Saimnieces moto – apvienot praktisko ar dekoratīvo. Viņa stāsta, ka pašai labāk patīkot tīksmināties par visu skaisto un ģenerēt idejas, bet vīram vairāk ejot pie sirds praktiska rīkošanās. Lielākiem darbiem tiek nolīgti arī meistari, bet to, ko viņiem nevarot iestāstīt, vīrs darot pats. Aleksandra specialitāte ir galdniecība. Arī savdabīgā lapene pagalma vidū ir viņa roku darbs. Savukārt saimniecei padomā to apaudzēt ar stīgojošiem augiem.
Visa pirmsākums tomēr bijusi māja, nevis saimnieciskas būves. Un kur tad vēl krāšņās puķu dobes ap to, no koka veidots atpūtas stūrītis ar grozu uz galda un iestādītu ziedošu puķi tajā un vēl daudz kas cits. Pie mājas var piekļūt arī pa iebrauktuvi no meža puses. Netālu nesen izrakts dīķis, kurš galvenokārt tiks izmantots dārza laistīšanai.
Taču diez vai ar to beigsies šīs mājas labiekārtošana, jo Birutai aizvien šķiet, ka vajadzētu vēl kaut ko. Viņa aicina mūs atbraukt pēc gadiem pieciem: tad šeit būšot atkal kas jauns.
Agrāk šai vietā mita zalkši
Iebraucot Staļģenē, ceļa labajā pusē nevar nepamanīt meža ielokā uzceltu dzeltenu ķieģeļu jaunbūvi ar nosaukumu «Tempļi». Tās saimnieki ir Gaļina un Dzintars Šķirpas.
Mājas pirmsākumi meklējami 1989. gadā, kad ar agrofirmas «Staļģene» atbalstu uzsākta tās celtniecība. Tagad tās saimnieks turpina strādāt SIA «Fito – AL», bet mājas darbi un stādījumu kopšana atstāti saimnieces ziņā.
Grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem ēkas vietā bijis mežs un krūmāji. Tie izcirsti, atbrīvojot vietu jaunceltnei, taču aiz dīķa, kurā patīkot plunčāties saimnieku bērniem, mežs ir atstāts un gaida turpmāku kopšanu. Zem bērziem varot atrast arī bērzlapes. Taču Gaļinai mežā iet esot bail. Laikam tāpēc, ka daudzus gadus vajadzējis sadzīvot ar nelūgtajiem meža viesiem zalkšiem, kuri par varītēm centušies iekļūt mājā.
Pie ēkas ierīkotas dobes, kurās pārsvarā zied vasaras puķes. To laistīšana un kopšana, protams, ir saimnieces pienākums. Uzsākta arī dīķa apzaļumošana, jau iestādītas tūjas.
Par ieteikumu nodarboties ar biznesu, proti, lauku tūrismu saimniece smej vien: kas tad pie viņiem gribēšot braukt. Taču nekad nesaki nekad, varbūt ar laiku, šādi kopjot mežu, dīķi un mājas apkārtni, domas mainīsies.
Skaistums top sūrā darbā
Mežciemā, Viršu ielā 12 mīt pensionāre Valentīna Žodziņa. Māju pašu spēkiem kopā ar vīru sākuši celt 1974. gadā. Jau tad, kad citi Mežciema iedzīvotāji ar savu pagalmu sakopšanu vēl nebija aizrāvušies, Žodziņu ģimenes mājvietu rotāja koši stādījumi. Bet, kopš viņa kļuvusi atraitne, ar visu jātiek galā pašai. Izaudzināti dēls un meita, priecē četru mazbērnu pulciņš. Dēls un znots palīdz smagākajos darbos, bet viņiem daudz laika prasa arī savu māju un saimniecību apkopšana.
Lai piepelnītu kādu latu pie pensijas, Valentīnas kundze audzē un tirgo dārzeņus. Nav viegli katru dienu pavadīt tirgus placī, pēc tam steigties mājup, gatavot preci nākamajai dienai un vēl paspēt apdarīt mājas soli. Taču viņa nesūdzas, bet iet un dara, prieku rodot savas mājas apkārtnes labiekārtošanā. Uz žoga puķu kastēs garāmgājējus priecē kupli saaugušas petūnijas, bet pie ieejas mājā – zemo skuju koku, ziemciešu un vasaras puķu dobes, kurās vietu atradušas arī mazās arhitektūras formas. Arī mājas iekšiene ir gaumīgi iekārtota, izmantojot koka apdari un saimnieces mezglošanas tehnikā darinātos rokdarbus.
Vasarā darba daudz – gan kāpostu laukā, gan gurķu un tomātu siltumnīcā. Arī krāšņās vasaras puķes izaugušas no pašas dēstiem. Zālājs tiek pļauts ik pēc trijām dienām, bet puķes mēslotas katru nedēļu. Gadoties arī pa neveiksmei – te puķes sakapā krusa, te asteres ļoti slimo, te dālijas nezied tik krāšņi kā citugad. Un tad vēl tas sausums – viss jālej un jālej.
Tomēr Valentīnas kundzei spēka un optimisma netrūkst, arī ideju ne. Tās viņa smeļas, lasot dārzkopības literatūru un žurnālus. Tikai ar naudiņu ir tā, kā ir. Sevišķi dārgas esot importa puķu sēklas, arī minerālmēsli neesot lēti. Dārza stūrī pie žoga saimniece gribētu ierīkot dārza kamīnu, vajadzētu arī nomainīt celiņu segumu, bet tādiem darbiem vajag ne mazums līdzekļu. Taču Valentīna Žodziņa, paļaujoties tikai uz sevi pašu, tic, ka arī to reiz izdosies padarīt.
Rāmi plūst dzīve «Plūdumos»
Braucot pa Jelgavas apvedceļu, netālu no Lielupes tilta var pamanīt jaunbūvi no dzelteniem ķieģeļiem, kura tapusi piecu gadu laikā applūstošu Lielupes pļavu ielokā. Tāpēc arī mājai tāds nosaukums – «Plūdumi» –, jo gribot negribot tās saimniekiem Solveigai un Vitālijam Upeniekiem sava dzīve jāpakārto neaprēķināmajai Lielupes dabai. Sevišķi labi to saprot saimniece un viņas māte Viktorijas kundze, jo viņas nāk no Staļģenes, kur ļaudis jau gadiem ilgi prot sadzīvot ar kaprīzajiem ūdeņiem un laiva pie mājas ir pirmās nepieciešamības lieta. «Plūdumos» pavasaros ar laivu braukt nevajag, bet Lielupes ūdens atnākot līdz pat akai.
Tomēr saimnieki neparko vairs nevēlētos dzīvot pilsētas dzīvoklī, kur namu kāpņu telpās ik dienu atkal būtu jāredz uzraksti krievu valodā no trīs burtu vārdiem. Kas nekait pašu mājās: apvedceļš tuvu un līdz darbam var nokļūt septiņās minūtēs. Un visapkārt ir tāds miers un plašums. Arī abiem dēliem ir kur izvērsties un ievingrināt roku darbos. Mauriņa pļaušana ir jaunākā dēla Andra pārziņā. Viņš to paveic veikli un prasmīgi divu stundu laikā ar speciāli šim nolūkam iegādātu mini traktoriņu, kuram aizmugurē ir zāles savācējgrozs.
Galvenā puķu stādu audzētāja un kopēja ir Viktorijas kundze. Viņa pati no sēklām izaudzē arī pelargonijas, jo tad tās izdodoties skaistākas par veikalā vai tirgū pirktajām. Tās kopā ar vasaras flokšiem un citiem ziediem kastēs un podos tiek izmantotas mājas fasādes dekorēšanai. Arī par ģimenes ēdienkartes dažādošanu ir padomāts, jo divas siltumnīcas un tām piegulošais zemes pleķītis atvēlēts dārzeņiem. Pirmā būve bijusi ar saimniecības ēku apvienotais pagrabs, kuru grezno uzraksts ar mājas nosaukumu un puķu dobe.
Pagalmā izrakts dīķis, arī ap to ierīkoti stādījumi, bet saimnieka sapnis ir no akmeņu krāvuma uzbūvēt strūklaku. Sausajā vasarā ūdens līmenis gan ievērojami krities, bet tajā dzīvojot arī zivis. Dēls Andris rāda, ka izdevies pat noķert «nu šitik lielu» (tas būtu ap centimetriem 20 līdz 25) zivi.
Mājas izbūve vēl nav pabeigta, tāpēc saimnieks sev katru gadu izvirza un izpilda kādu uzdevumu, kurš mērķi īstenotu. Šogad paveicamais būs kāpnes pie galvenās ieejas. Ņemot vērā applūšanas draudus, māja ievērojami «pacelta» uz augšu un tagad izskatās trīsstāvīga, lai gan patiesībai tai ir domāti divi stāvi.
Pašu spēkiem tiek apkopta plaša teritorija – ap māju ir pieci hektāri zemes. Tajos ir gan puķu dobes un pašu stādīts augļu dārzs, kurš nupat pirmo gadu sācis ražot, gan tiek veidots parks no retu sugu kokiem: sarkanā ozola, ciedru priedes, ēdamajiem pīlādžiem un citiem. Diemžēl parks pavasaros applūstot un kociņiem, sevišķi priedītēm, tas lāgā nepatīk. Taču saimnieki ir neatlaidīgi un cer, ka kādreiz parks sakuplos, bet Ziemassvētkus ģimene varēs svinēt pie pagalma vidū stādītas sudrabegles.
