Uzmanības centrā nu nonākuši arī studenti.
Uzmanības centrā nu nonākuši arī studenti. Gan saistībā ar Rīgas P.Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes apvienošanu, gan izteiktajiem priekšlikumiem par mācību maksas ieviešanu visiem studentiem. Latvijas Studentu savienības pārstāvji nacionālajos saziņas līdzekļos jau izteikušies, ka labprātīgi šādām pārmaiņām noteikti nepiekritīs.
Tiek spriests, ka, mācību maksu ieviešot, students pats būs pasūtītājs izglītībai, ko saņem. Augstskolu mācībspēkiem būs jāņem vērā viņa prasības pēc augstvērtīgām un kvalitatīvām zinībām. Šā brīža situācija gan lielākoties pierāda, ka tieši maksas studenti atļaujas mācīties bez īpašas atdeves, piemēram, ceturtajā kursā kārtot pirmā kursa parādus, ko budžeta grupā studējošie nekādā gadījumā nevar atļauties. Vai studentiem radīsies pārliecība – kas maksā, pasūta mūziku? Pašlaik augstākajās mācību iestādēs lielākā daļa pasniedzēju ir pensionāri. Iespējams, stāvoklis mainīsies, ja tiks pieņemts jaunais Pensiju likums, varbūt pensionāri no augstskolām aizies. Ko tālāk? Vai visās Latvijas izglītības iestādes varēs piesaistīt tik daudzus jaunus mācībspēkus, kuri spēs mācīt tādā līmenī, lai tie, kas maksā par studijām, būtu apmierināti ? Latvijas Lauksaimniecības universitātē, piemēram, 42 % pasniedzēju ir pensionāri. Vai ir iespējams pēkšņi nomainīt gandrīz pusi pasniedzēju pret jauniem, izglītotiem pedagogiem?
Kur studenti ņems naudu mācībām? Atbilde ir – valsts palielinās finansējumu studiju kredītiem. Bet kā to izdarīt, ja valstij katastrofāli pietrūkst līdzekļu? Par to neviens nerunā.
Ar studējošo kredītiem arī pašlaik ir problēmas. Tos bieži nevar saņemt laikā, un nevienu tad neinteresē, vai studenti ir ar to rēķinājušies, vai ne.
Pastāv divu kredītu veidi: studiju kredīts, lai samaksātu par mācībām, un studējošo – iztikai. Tātad, ja students grib ne tikai nomaksāt mācību maksu, bet arī ēst biežāk nekā reizi nedēļā, viņam nepieciešami abi kredīti. Piemēram, ja mācību maksa ir
Ls 300, studējot četrus gadus, kredīts ir Ls 1200. Ja tam pievieno studējošo kredītu Ls 35 mēnesī, beidzot mācības, parāds valstij būs vairāk nekā divi tūkstoši latu. Tie jāatdod desmit gadu laikā. Optimisti teiks, ka var paveikties ar labu darbu un tad kredītu atdot nebūtu problēma. Vienai daļai absolventu noteikti paveiksies, bet ko darīs pārējie?
Turklāt vēl paliek jautājums – vai ar Ls 35 mēnesī var iztikt? Ja students dzīvo Jelgavā, bet mācās Rīgā, iespēja dzīvot kopmītnēs viņam bieži vien netiek dota, tātad katru dienu uz mācību iestādi jābrauc ar vilcienu. Kurām, starp citu, braukšanas maksa palielināta līdz Ls 0,66.
Nopērkot mēnešbiļeti, kas maksā apmēram divdesmit latu, ikdienas vajadzībām paliek padsmit latu, par ko nopirkt puskukulīti maizes dienā. Vai tas neatgādina Poruka «Kauju pie Knipskas», kur izsalkušajam Cibiņam nekas cits neatlika, kā noskatīties Buņģa ēšanā?
Var jau runāt par to, ka visiem Latvijā ir vienādas tiesības un iespējas studēt, bet ko darīt jauniešiem, kuru vecāki nevar atļauties viņus atbalstīt? Vai viņu vienīgā iespēja būs mācīties no Cibiņa bēdīgā likteņa?
Latvijas Lauksaimniecības universitātē 74% studējošo ir no lauku rajoniem. Pieņemot lēmumu par mācību maksas ieviešanu, šīs universitātes vārtus varbūt rotās uzraksts «Materiālu iemeslu dēļ slēgts!» Nevienam nav noslēpums lauku rajonos dzīvojošo materiālais stāvoklis. Kā gan lai vecāki vēl rod iespēju palīdzēt saviem bērniem iegūt izglītību, jo tikpat skaidrs ir, ka ar kredītiem vien nepietiks.
Kāda tad ir izglītības nākotne Latvijā? Vai iedzīvotāju nabadzībai vēl pievienosies arī neizglītotība. Cerams, arī paši studenti centīsies un spēs pierādīt sava viedokļa pamatotību.
