Latvijas rokmūzikas leģendas Ērika Ķiģeļa dziesmu izlasi «Rudens vēju muzikants» producējis viņa dēls.
«Un nespēs izskanēt ne mūžam,
Kamēr vēl spēle rit un jūt,
To valdonīgo vēju pūšam,
Kas pavēl muzikantam būt.»
(no Olafa Gūtmaņa dzejoļa Ērikam Ķiģelim)
Latvijas rokmūzikas leģendas Ērika Ķiģeļa dziesmu izlasi «Rudens vēju muzikants» producējis viņa dēls
Fēlikss Ķiģelis. Tās ierakstīšanā piedalījušies daudzi Latvijā populāri mūziķi.
Pagājušajā nedēļā albums tika prezentēts Rīgā, mūzikas ierakstu veikalā «Randoms», bet pirmo reizi šīs dziesmas tika atskaņotas festivāla «Liepājas dzintars» atklāšanas koncertā. Arī uz «Randomu» bija ieradušies vairāki mūziķi, kas piedalās «Rudens vēju muzikanta» atskaņošanā: Fēliks Ķiģelis, Igo, Agnese, Gunārs Kalniņš, Eduards Glotovs un citi.
Daļa no viņiem – Ērika Ķiģeļa laikabiedri – atcerējās kopā ar mūziķi pavadītos gadus, nospēlētos koncertus un mēģinājumus. Pasākumā piedalījās arī žurnālists Klāss Vāvere, kurš bijis labos draugos ar Ēriku. Viņš grāmatā par «Līviem» vienu nodaļu veltījis tieši pāragri bojā aizgājušajam mūziķim, rakstot:
«Ērikam patika patikt cilvēkiem kā dzīvē, tā uz skatuves. Viņš simpatizēja daudziem un daudzām: šis pašpārliecinātais balamute vienmēr bija vienkāršs un atsaucīgs, sirsnīgs un simpātisks, uz viņu varēja paļauties. Viņš bija liels bērns. Ne velti tik labprāt rakstīja arī dziesmas bērniem, un ar viņu saprasties bija viegli kā ar bērnu. Grūtāk klājās tiem, kam ikdienā ar Ēriku kopā bija jāstrādā. Darbā viņš bija diktators, kurš necieta iebildumus un nereti arī savām vainām attaisnojumu meklēja pārējo neizdarībā. Ēriks strādāja un paveica daudz, un viņam patika, ja kāds to novērtēja un atzina viņa nopelnus. Taču mūziķis varēja stāvus lēkt gaisā, ja tika pieminēti viņa trūkumi, sevišķi tādi, ko apzinājās arī viņš pats.
.. Atceļā no Rīgas uz Liepāju Ēriks Ķiģelis devās 1985. gada
4. oktobrī agri no rīta. Tuvojoties dzimtajam Saldum, viņa mašīna lielā ātrumā sadūrās ar pretī braucošo KamAZ. Pie tā stūres bija kāds Ērika paziņa vēl no Saldus laikiem. Izlēcis no augstās kravas mašīnas kabīnes un piesteidzies pie sāņus aizmestā, samīcītā žiguļa, viņš pazina tā vadītāju un konstatēja, ka tas vairs nav pie dzīvības. Sadursmes brīdī Ērika mašīna atradās pretējā virziena joslā, un tās vadītājs acīmredzot bija aizmidzis. Saldus saule viņam bija uzlēkusi pēdējo reizi..»
Dziedot dziesmas albuma prezentācijā, varēja just katra mūziķa mīlestību uz savu draugu un mazliet smeldzīgas nožēlas par Ērika iecerētajiem un tā arī neizpildītajiem darbiem, kas noteikti nebūtu mazāk izteiksmīgi par jau esošajiem. Tāpat viņi atzina, ka jūtoties priecīgi, ka Fēlikss tēva radītās dziesmas atkal padarījis «dzīvas» un bieži spēlētas Latvijas publikai, tā pierādot, ka Ērika Ķiģeļa paveiktais ir nozīmīgs daudziem.
