Vēl jau ir gaišs un kluss, rāmi tek Svēte un audzina krastus šaurus.
Vēl jau ir gaišs un kluss,
Rāmi tek Svēte un audzina
krastus šaurus.
Vecā kapsēta mūžību sola,
Debess jums virs padebešiem
pāri mūsu galvām dun.
Iešalcas. Iebrāžas. Iekaucas vējš.
Ū-z-i-ņ-i; Ū-z-i-ņ-i.
Laiks negaida,
neskaita problēmas mūsu,
Tas ārda un sagrauj, un cilvēki
aizmirst lēnām.
Pulkstenis stundas skaita, un mēs visi kaut kur skrienam,
Un atkal grūst tilti «Kaņņos» un «Rammās».
Ūz-iņi! Ūziņi! Ūsiņi!
Vējš piesēž parka ozolos vecos
Un kāri skatās uz kluba ēku.
Gana stipra vēl večiņa baltā,
Būs jāpapūš stiprāk, būs gan!
– Ūziņi! – Ūziņi! –
Es zinu, ka pastāvēs vārdi
Un cilvēki arīdzan.
Aiz mugurām laiks un vēji
Gaida, ko ārdīt, ko bradāt, ko aizmirst.
Vai ļausim?
Ir sācies mūsējais laiks,
Ūziņniek, dzirdi, nāc un ieklausies!
Ūziņu dziesmā tik senā.
Ūziņi!
Iestādi bērzu, nesagrauj māju,
atceries Ūziņu māmuļu veco!
Tik daudz no tevis vējš prasa.
Ū-ū-ū-ūziņi!!!
Ū-ū-ūūūūūūūū!
1999. gada 14. augustā
