Lai arī dzīves ziņās rūdīti prāti atzīst, ka gudrība un izglītība reizēm nav viens un tas pats, kārtējā mācību gada pirmo mēnesi (vēl padomjlaikos godātu zinību vārdā) daudzi, šķiet, patiešām sagaida zinību alkās.
Lai arī dzīves ziņās rūdīti prāti atzīst, ka gudrība un izglītība reizēm nav viens un tas pats, kārtējā mācību gada pirmo mēnesi (vēl padomjlaikos godātu zinību vārdā) daudzi, šķiet, patiešām sagaida zinību alkās. Ar to nudien sākas itin visas ābeces patiesības, un ne tikai pirmklasniekiem. Cita ābeces patiesība vēsta, ka valsts ir īpatns veidojums ar daudzām un dažādām sejām, no kurām kadru kalves virzienā vērsta ir viena no zīmīgākajām, un norāda, cik un kā valsts izglītības sistēmas produkti ir tai saistoši. Tam likuma kalpi, protams, piekrīt visās instancēs, kamēr no ābeces patiesībām nenākas pāriet pie pašām ābecēm u.c. pārpārēm taustāmiem informācijas avotiem, mācību līdzekļiem – līdz pat to nodrošinājumam izglītības programmās – tikpat skaidrā un gaišā jābūtībā kā normāls inventārs vai tualetes valsts mācību iestādēs.
Pēdējos gados pārmaiņu vēji dažādus kroņa saimniecības ēkas gaņģus izpūtuši līdz ar visiem to aptekšņiem, un tomēr varbūt tiešām izrādās, ka izglītībai atvēlētais palicis rāmā aizvējā (kā to apgalvo izglītības un zinātnes ministre S.Golde, šajā sfērā piesakot «nopietnas pārmaiņas»). Tiesa, pārmaiņas vēl ir tikai «vīzijas». Turklāt tās attiecas uz nākamību, jo šogad budžetā noteiktas citas prioritātes un arī mācību gads jau sācies.
Reizēm arī vīzijas ir vērā ņemamas, īpaši atceroties, ka pensiju reformu gadījumā tamlīdzīgām nodarbēm valdībai laika neatlika. Taču tieši šobrīd interesanti zināt, vai bez atzinumiem par zinību ēkas grīļošanos valsts likto pamatu līmenī kādam prioritāte ir arī tas, ka agri vai vēlu pārdesmit skolu apmeklētājiem uz galvas uzkritīs ne vairs finansu inspektors vai akreditācijai deleģēta amatpersona, bet nudien baltais sniegs, ja ne pats jumts…
Kā tautas, tā valdības interešu vārdā valsts saimniekošanā pašlaik virmo gluži vai masveida optimizācija, kur izglītības sfēra, protams, nav izņēmums. Tas dīvaini atgādinātu naivi cildeno «visu veikt», ja vien nebūšanu cēloņi patiešām ne vienmēr būtu meklējami katrā valsts sektorā par sevi. Reformu masveidīguma nostādnes vismaz deklaratīvi un lielās līnijās iederas šībrīža apstākļos, viešot cerības par pārkārtojumu savstarpējo saikni. Līdz ar to – lielākā mērā neatgriezeniskumu, vairāk nekā reformas laiku pa laikam, īpaši politiskās elites nestabilitātes gadījumā, kad ikviena jauntapusi izpildvara kampaņveidīgi tiecas izgudrot velosipēdu pa jaunam. Protams, tas nozīmē arī lielāku risku un tāpat tautas neuzticību vēl bez tā, ka padomjlaiku un vairākumam 10 gadu iztikas minimuma pieredze mācījusi neticēt nevienam un nekad. Starp citu, arī tas ir viens no rādītājiem, kā tiek «kārtoti izglītības jautājumi», lai «optimizācijā» vienotos «augšas» un «apakšas», pēdējām vismaz gribot izsekot varasvīru konvencionālo paudumu pārpilnajai (tas vēl nenozīmē, ka sakarīgajai) domu gaitai. Citādi «tautstāvībā» allaž rūdītajai pozīcijai nudien nebūs grūti iestāstīt, «kas ar mums notiek»: ka pozīcijas monstri tagad klapēs ciet lauku pamatskolas, sadzīs bērneļus internātos, norakstīs vecos skolmeistarus un būs kā cara laikos vai Jaunsudrabiņa atmiņās. Tās nu gan būs aplamības. Vispirms tādēļ, ka par reformu programmu kopumā nav skaidrības pašiem potenciālajiem autoriem, otrkārt, ar dzimtā novada vai misijas apziņu, kā redzams, ir par maz, lai pievilinātu profesionāļus provinces nostūros, treškārt, pašnepietiekamu pašvaldību centieni par varītēm saglabāt pusskolas un puspedagogus ar visām gara artavām aizvēsturiskā iepakojumā vairāk atgādina tumsonības direktīvas. Arī skolu tīklam atvēlēto līdzekļu sadalē un sistēmas koordinācijā gan administratīvajā, gan programmu līmenī ne direktīvu, ne «bardaka» netrūkst, par ko atbildīgas gan pašvaldības, gan pati ministrija. Tādēļ loģiski, kamēr nebūs reformu šajās instancēs (tiesa, par to vismaz tiek runāts), par optimizācijām nav ko sapņot. Protams, ir vēl citi faktori, kas runā par labu reģionāli izlīdzsvarotas, tomēr zināmā mērā centralizētas izglītības tendencēm. Piemēram, iedzīvotāju blīvuma parametri, neviendabīgā kultūrvide un reģionālās attīstības rādītāji. Var jau būt, ka kādam sapņos rādās finansu un intelektuālā kapitāla hiperinvestīcijas dažviet Purvmalē vai Sētmalē, bet, ar valstiskām vīzijām tam mazs sakars.
Miglā tītajās izglītības reformas aprisēs tomēr nav grūti noģist gluži vai valstiski deklarētu nepieciešamību zinību alkas pakārtot pasaulīgās ekonomikas principiem – sākot no paša pirmā–, sak, speciālistiem par maz maksā par pārpūlētām smadzenēm, tādēļ ne tik vien taupīsim, bet izsijāsim, kam par ko maksāt. Tik tālu tā nekas. Skumjāk, bet tikpat likumsakarīgi, ka pēdējā laikā zinību sfērā sevi piesaka sava «ēnu ekonomika», ko uzskatāmi pierāda dažās tautskolās audzēkņu vecākiem noteiktie brīvprātīgie piespiedu ziedojumi, nesenā jezga ar blatu būšanām augstskolu akreditācijas gaitā, dīvainā finansu pašplūsma dažos galvaspilsētas zinību tempļos un, protams, LU un LMA skandalozā «salaulāšana». Vai arī – gaužām vienkārši (kas nevienam nav noslēpums) – katrs desmitais Rīgas dīkdienis drīz zinās, kur un par cik var nopirkt komplektā ar braukšanas tiesībām un karaklausības nederīguma apliecību arī kaut kādu izglītību apliecinošu papīra strēmeli. Visbeidzot – laikmets un mode zinības alku drāmā piesaka skumjāko ainu – īstenas zināšanas (neatkarīgi no profesionālās ievirzes) kļūst par pārlieku ekskluzīvu produktu. Un ne tikai tādēļ, ka dārgas un daudziem censoņiem nepieejamas, kas šejienes infantilā kapitālisma apstākļos vēl būtu saprotams. Runa ir tieši par valdības nostāju, kura vēlmi atteikties no pilnā mērā budžeta subsidētām mācību programmām augstskolās raksturo bez komentāriem. Velti meklēt labāku ievadu «izglītības ekonomikas» – tātad nākotnes evolūcijas teorijas (kā Darvinam – izdzīvo stiprākais») – praktiskajā kursā.
Visticamāk, potenciālais jaunievedums viscaur un apkārt tiks apvārdots gari un plaši, lai gan runāt tur nu nav īsti par ko, jo par absurdu var tikai filosofēt. gluži kā par neesošām kredītu garantijām vai valdības un vispār valsts paštēla mainīgajiem ģīmjiem un līdzībām. Šādās gaidās turpmāk veidosimies gana plaši un pagrābjoties kredītos, ja sakari un kabatas ļaus riskēt un taisīt zinību grādus. Ja nē – būs dzīves ziņas. Tikpat vienkārši, kā pie tām tikuši jaunbiezo zutņi vai optimizācijas vīzijās rūdītie varaskalpi.
