Siltumu un ēsmu sajuzdami, no visām šķirbām sāka līst ārā prusaki.
Siltumu un ēsmu sajuzdami, no visām šķirbām sāka līst ārā prusaki. Gari un resni, izdiluši un sīki – tie vienotā kolonnā plūda pretī gaismai. Brīdis – vairāk nekā piemērots.
Prusaku vadonis Estro – izbijis mūziķis, bet tagad vaboļkroga priekšnieks – jau bija paspējis uzrāpties uz maizes drupačām apbārstītā galda un klātrāpojošajiem domubiedriem stāstīja par dažādu pasugu prusaku vienotas frontes iespējamību.
– Mums ir kopīgi uzskati vairākos jautājumos. Jā, mēs piederam pie dažādām kopienām un vēl nesen bijām ideoloģiski pretinieki. Taču tagad, kad skudras gatavojas Lielajam rituālam, mēs visi varam atgūt cieņu un bijāšanu. Tā viš i’! – klāstīja prusaku vadonis.
Cits citu pārkliegdami un ūsas berzēdami, frontes biedri apliecināja draudzību. Prusaku vadonis, apmierināti čāpstinādams un taustekļus gar jaunajām biksēm klakšķinādams, deva vietu uz tribīnes darba skudru aizstāvju kopienas priekšsēdim prusakam Dzenam.
– Mēs, – viņš teica, – rūpējamies tikai un vienīgi par darba skudrām, vēl jo vairāk par tām skudrām, kuras spiestas iztikt ar vienu graudu nedēļā. Un tādu, kā jūs zināt, nav maz. Es še domāju skudras un nevis graudus… Mums pārmet, ka ilgu laiku plecu pie pleca strādājām kopā ar vabolēm, kas nu darba skudras plāno aplikt ar jauniem nodokļiem, vecās skudras aizdzīt piespiedu atpūtā, bet no visām jaunajām pieprasīt naudu par dzīves zinību apgūšanu. Tā, kā jūs zināt, bija smalki izstrādāta taktika, lai īstajā brīdī vaboļu treknajās mugurās iegrūstu dunci, protams, tīri simbolisku. Mums tas izdevās. Taču tagad mūsu sirdis ir pilnas rūgtuma un mīlestības pret daudzcietušajām skudrām. Ir laiks rīkoties un veidot vienotu prusaku fronti cīņai pret vabolēm skudru aizstāvībai. Neticiet tām sīkajām faraonskudrelēm, kas bārsta melus par mūsu atbildību skudru priekšā, jo it kā mēs esam bijuši pie teikšanas kopā ar vabolēm un visu šodienas nelaimju cēlonis – iepriekšējā valdīšana. Netieciet un tapsiet svētīti! Mīļie mani! Lai mūsu griba ir tik liela kā mūsu vēlēšanās vēl ilgi kalpot skudrām. Un, atmetis atpakaļ antenas, prusaks Dzens taisnā ceļā devās pie prusaku intersugas vadoņa Bika, lai ilgi un cieši to kamptu.
Klātesošie sajūsmā guldzināja un grauza papīrus. Saburzītais «interu» līderis prusaks Biks, kurš ilgus gadu bija pavadījis tumšā trimdā, notikumu centrā atkal nokļuvis, nedroši mirkšķināja tuvredzīgās ačeles. Laikam jau viņš bija pārlieku aizkustināts no parādītā goda, jo plānotās uzrunas vietā nolēma uzsākt dziesmu «Reiz cēlās prusaks sarkanais un sodu sprieda vabolēm…» Un klātesošie cietmuguraiņi vilka līdzi: – Mēs jaunu pasauli sev gūsim, bet skudrām – gaišu nākotni!
Nākamais runu teica prusaks Banovičš – miermīlīgi saskanīgo grupējuma vadonis:
– Pašlaik mēs strādājam pie apvienošanās programmas ar «bikiešiem». Pieļauju, ka šāda programma varētu tikt izveidota, lai tuvinātos ar «estroiešiem». Nemaz tik tālu no mums idejiskā ziņā neatrodas arī «dzenieši». Tuvojas darba skudru vēlēšanas, un kādēļ gan lai mēs nevarētu tajās startēt kā viena liela fronte? Mēs to varam, jo gribam. Prusaku spēku tuvināšanās ir neizbēgama, jo tik nekaunīgas vaboles nav bijušas nekad agrāk. Tik nepārdomāti lēmumi ir iespējami tikai pie vaboļvaldīšanas ar puķu vaboli priekšgalā. Skudras kurn, un mēs spējam tām norādīt vienīgo īsteno ceļu. Tad darīsim to!
Antenu klabināšana nebeidza rimties. Prusaki griezās jautrā dejā un uzsauca viens otram laimes. Sarkanie ar pelēkajiem, melnie ar brūnajiem – visi gaišā noskaņā, kā jau pēc labi padarīta darba, tecēja pie kopīgā mielasta galda. Īpaši šim notikumam bija gādāta īpaša ēdmaņa: tauku piles, vīnā briedināti putekļi, sīki smalcināts krītpapīrs un aizkrāšņu tapetes gabaliņi. Dzīres bija uz goda.
Jau nākamajā dienā varēja lasīt uzsaukumus par prusaku vienotu rīcību, aicinot skudras izbeigt vaboļu patvaļu. Bet skudras strādāja un dalīja graudus, kuru palika arvien mazāk.
