Pēdojos 50 gados Latvija visvairāk ir cietusi izglītības jomā.
Pēdojos 50 gados Latvija visvairāk ir cietusi izglītības jomā. Uzspiestais materiālisms, kurš apgalvoja, ka cilvēks ir tikai zemes elements vai augstākais pērtiķa veidojums, ļoti «atmazgāja» un vājināja cilvēka gara spējas un pašcieņu. No otras puses Latvijai tika uzspiests karojošais ateisms, kas apgalvoja, ka Dieva nav un tas nav vajadzīgs. Cilvēks varot tikt pats ar sevi galā. Cilvēka iedomīgais lepnums par sevi un savām spējām dzina cilvēkus bezcerībā un izmisumā. Un cilvēkam nekas cits nepalika pāri, kā rūpēties par ēšanu, dzeršanu un vairošanos.
Zemais cilvēka morāles piedāvājums gremdēja cilvēka gara spējas, līdz noveda pie dzīves bezjēdzības. Vajadzēja nākt tikai dziļākai ekonomiskai krīzei, lai dialektiskā materiālisma impērija sabruktu un izputētu.
Komunisma diktatūra nebija cilvēciska un neievēroja cilvēku pamatprincipus. Neviena diktatūra, lai kāda ķēniņa, ķeizara, cara vai partijas vārdā tā sevi apliecina, nevar ilgi pastāvēt, jo tā neatļauj attīstīties cilvēka pamatvērtībām: BRĪVĪBAI, BRĀLĪBAI, VIENLĪDZĪBAI likuma priekšā.
Šodien karojošā ateisma saukļi ir pieklusuši, jo viņu argumentus var brīvi atspēkot presē un masu saziņas līdzekļos. Ateisms tālāk gruzd tikai dažu ietiepīgu bezdievju sirdsapziņā. It kā «Dieva esamība» būtu viņiem nodarījusi kaut ko pāri.
Mūsu sabiedrībā pašreiz ir izveidojusies savāda situācija. Ja kāds skolā pauž savus materiālistiskos uzskatus, tas ir pieņemams, bet likumā paredzētajai ticības mācībai nav vietas stundu sarakstā. Mūsu skolās valda materiālistiskais dzīves uzskats. No bioloģijas līdz vēsturei, no fizkultūras līdz mākslai visas stundas ir ietītas materiālisma pakojumā. Atkal un atkal atskan: cilvēks ir zemes elements. Kad sairst ķermenis, viss ir cauri. Jaunā paaudze aug bez mūžības perspektīvas, ieslēgta dzelžainajā determinisma likumībā. Agrāk pastāvēja dzelzs aizkars, kas norobežoja Rietumus no Austrumiem, šodien skolas turpina sistēmu, kur bērniem jāaug materiālisma sistēmā, norobežotiem no gara pasaules.
Ja kristiānisms māca, ka cilvēks ir zemes puteklis, ņemts no zemes māla, tad reizē cilvēks ir arī miesa un dvēsele, ķermenis un gars. Dievs, cilvēku radīdams, ir devis tam savu garu vai dvašu (ebreju valodā – «ruhā»). Ticīgs cilvēks ir tāds cilvēks, kura gars valda pār miesu. Ticīgā cilvēkā ir harmonija starp gara un ķermeņa prasībām. Gars necenšas miesu nolikt verdzenes lomā, bet gādā, lai, garam valdot, miesa būtu veselīga.
Cilvēku par cilvēku dara dvēsele jeb gars. Miesa sairst putekļos dzīves beigās, bet dvēsele dzīvo mūžīgi, jo ir garīgs Dieva veidojums. Atkarībā no tā, ko cilvēks ir darījis, labu vai ļaunu, dzīvodams uz šīs zemes, nemirstīgā dvēsele nonāk laimīgā mūžībā vai mūžīgā pazušanā. Cilvēka mērķis uz šīs zemes ir dzīvot tā, lai sasniegtu laimīgu mūžību. Viņš šīs zemes dzīvē uzņemas atbildību par sevi un sabiedrību. Cēlais mūžības mērķis un atbildība Dieva priekšā par šīs zemes dzīvi cilvēku dara par vērtīgu un cieņas pilnu radījumu. Cilvēks veidots pēc Dieva attēla un ir nemirstīgs. Cilvēka «laimes» meklēšana sākas jau uz šīs zemes un izbeidzas, sasniedzot «laimīgu mūžību».
Audzināšanas mērķis ģimenē un skolā – lai cilvēks nenomaldās savas laimes meklējumos starp bagātību, patmīlības un lepnuma «podiem», bet atrod «īsto laimi». Tāpēc ir vajadzīga ticības un ētikas mācība skolā. Skola nav tikai informācijas iestāde, bet audzināšanas iestāde, kuras uzdevums ir parādīt skolēnam ceļu uz dzīves LAIMI, uz to laimi, kas aizved cilvēku pie laimīgiem mūžības vārtiem. Dzīvojot šo dzīvi ar mūžības perspektīvu, cilvēkam tiek piešķirta mūžīga vērtība un cieņa, kas izpelnās katra cilvēka mīlestību būt kā brālim un māsai. Tikai brālīgākas attiecības Latvijas sabiedrībā mūs visus novedīs pie taisnīgākas un godīgākas dzīves, kur katrs cilvēks jutīsies drošāks un brīvāks.
Skolas gadu uzsākot, atcerēsimies, ka mēs esam brāļi un māsas viens otram. Iesāksim šo skolas gadu brāļu mīlestībā! Palīdzēsim viens otram! Nenoliksim bērnus pie garīgi tukšas klases durvīm!
