Dzīvojamo māju privatizācijas process sastāv no trim posmiem: māju sagatavošana privatizācijai un to reģistrācija zemesgrāmatā; mājas privatizācijas procedūra un apsaimniekošanas organizācija pēc tam.
Dzīvojamo māju privatizācijas process sastāv no trim posmiem: māju sagatavošana privatizācijai un to reģistrācija zemesgrāmatā; mājas privatizācijas procedūra un apsaimniekošanas organizācija pēc tam.
Pašlaik lielākajai daļai māju īpašumattiecības ir sakārtotas un ēkas ir nodotas privatizācijai. Jelgavā šo namu īpatsvars pārsniedz 60 procentu, bet paātrinātajā kārtībā privatizēto un privatizācijai nodoto dzīvokļu īpatsvars sasniedz 80 procentu. Palicis vēl pēdējais posms: dzīvokļu īpašniekiem ir jāizveido ēkas apsaimniekošanas institūcija un jāpārņem māja savā pārvaldīšanā.
Apsaimniekošanas formas izvēli ietekmē dažādi faktori – mājas lielums, vēlme naudas līdzekļus izlietot pēc iespējas efektīvāk, ieinteresētība uzlabot apsaimniekošanas procesu, iegūt papildu peļņu, lai līdzekļus ieguldītu nama remontā un tamlīdzīgi.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka dzīvojamo māju apsaimniekošanai piemērotākā ir kooperatīvas sabiedrības forma. Tās pamatkapitāla minimālais lielums noteikts 200 latu apmērā. Tomēr šādas sabiedrības izveidošanas un darbības mērķis ir ļoti specifisks un saistīts vienīgi ar mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu. Turklāt jāņem vērā, ka sabiedrības dibinātāji un dalībnieki lielākoties nav uzņēmēji klasiskajā izpratnē. Bieži vien tie ir pensionāri un personas, kas sevi pieskaita maznodrošinātajiem. Tātad privatizēto māju dzīvokļu īpašniekiem nav pieejamas citas uzņēmējdarbības formas, kas, jau dibinot, prasa zināmus līdzekļus.
Apsaimniekošanas sabiedrības var būt gan uzņēmējsabiedrības, gan bezpeļņas sabiedrības (atvieglo rezerves fondu veidošanu jeb amortizācijas atskaitījumu uzkrāšanu māju kapitālai remontēšanai, un sabiedrības peļņa gada beigās netiek aplikta ar nodokli). Tajā ir tiesīgi apvienoties tikai attiecīgās mājas vai māju (ja apsaimnieko vairākus namus) dzīvokļu īpašnieki. Iestāšanās sabiedrībā ir brīvprātīga, un par dzīvokļu īpašniekiem tiek atzītas gan fiziskās, gan juridiskās personas (neapdzīvojamo telpu īpašnieki). Tie dzīvokļu īpašnieki, kas sabiedrībā neiestājas, vienalga sedz viņiem pienākošos izdevumu daļu mājas, tās komunikāciju un iekārtu uzturēšanai, ekspluatācijai un remontam, kā arī zemes gabala uzturēšanai. Sabiedrības līdzekļi veidojas no dalībnieku vienreizējiem un regulāriem maksājumiem. Tās dalībnieki ir atbildīgi par sabiedrības saistībām tikai ar to savu īpašumu, ko viņi ieguldījuši sabiedrības kapitālā. Situācija, kad dalībnieks iegulda pamatkapitālā savu dzīvokļa īpašumu vai tā daļu, nav pieņemama, jo tad īpašnieks par saistībām maksātu ar savu dzīvokli.
Mājām, kur dzīvokļu skaits nepārsniedz 18, tiek ieteikts otrs apsaimniekošanas variants – dzīvokļu īpašnieku savstarpējā līguma slēgšana. Ar to dzīvokļu īpašnieki pilnvaro vienu personu būt par mājas vecāko vai pārvaldnieku. Līgums nav obligāti jāreģistrē nevienā institūcijā, tas nav jāapliecina notariāli. Neprivatizēto dzīvokļu īrnieki turpina maksāt īri savā namu pārvaldē vai pašvaldības uzņēmumā. Dzīvokļu īpašnieki var arī slēgt līgumu ar pašvaldību par to, ka viņi no šiem īrniekiem iekasēs īres un komunālo pakalpojumu maksu. Kā alternatīvs modelis dažkārt var tikt izvēlēta sabiedriska organizācija dzīvojamās mājas apsaimniekošanai. Plašāku informāciju par šīm lietām var iegūt vietējās privatizācijas komisijās.
