Katru gadu septembra sākumā Kārļa Ulmaņa mājās «Pikšas» pulcējas cilvēki, lai pieminētu bijušo Latvijas valsts vadītāju un pasniegtu LLU studentiem viņa vārdā nosaukto stipendiju.
Katru gadu septembra sākumā Kārļa Ulmaņa mājās «Pikšas» pulcējas cilvēki, lai pieminētu bijušo Latvijas valsts vadītāju un pasniegtu LLU studentiem viņa vārdā nosaukto stipendiju. Arī šoreiz 4. septembrī piemiņas pasākumā pulcējās gan stipendiāti, gan LLU vadība, gan Zemessardzes pārstāvji un mazpulcēni. Šogad Kārlim Ulmanim tika atzīmēta 122. dzimšanas diena.
Piemiņas pasākumi Pikšās ir iespēja apskatīt Kārļa Ulmaņa mājas gandrīz tādas pašas, kādas tās bija, viņam tur dzīvojot, un uzzināt daudz ko par valstsvīra nozīmi Latvijas vēsturē. Ja vēl pirms tam izlasīti LLU stipendiātu darbi par K.Ulmani, ekskursija šajās mājās ir papildinājums ikviena zināšanām.
Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī Bērzes pagasta Udzes Pikšās. Pirmo izglītību ieguvis Bērzes pagastskolā, pēc tam mācījies Alkesandra pilsētas skolā Jelgavā, vēlāk – reālskolā. 1897. gadā viņš beidza piensaimniecības kursus Austrumprūsijā. 1902. gadā K.Ulmanis iestājās Cīrihes Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē, bet, sākot ar 1903. gadu, studijas turpināja Leipcigas Lauksaimniecības institūtā, kuru beidza 1905. gadā ar agronoma grādu.
Sabiedrisko darbību viņš sāka 1899. gadā, iestājoties par lopkopības un piensaimniecības izveidošanu Latvijā. 1905. gadā K.Ulmanis strādāja par Kauguru Lauksaimniecības biedrības agronomu un žurnāla «Lauksaimnieks» redaktoru. 1905. gada 21. decembrī viņš tika apcietināts un ievietots cietumā. 1906. gada K.Ulmanis gan tika atbrīvots, taču vajāšana turpinājās. Šī iemesla dēļ viņš emigrēja uz Vāciju, kur īsu laiku strādāja par skolotāju, bet 1907. gadā izceļoja uz ASV, kur turpināja mācības Nebraskas Universitātes Lauksaimniecības institūtā. Sakarā ar amnestiju 1913. gadā K.Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu Baltijas Lauksaimniecības biedrībā, kā arī rediģēja laikrakstu «Zeme».
Pēc 1917. gada marta revolūcijas K.Ulmanis tika ievēlēts Vidzemes zemes padomē, savukārt tā viņu iecēla par Vidzemes vicegubernatoru. 1917. gada 12. maijā K.Ulmanis nodibināja Latviešu Zemnieku savienību.
Pēc Vācijas kapitulācijas viņš 1918. gada 15. novembrī Valkā sasauca Zemnieku savienības sēdi, kas nolēma, ka jāproklamē Latvijas valsts un jāsadarbojas ar visām politiskajām partijām, kas atzīst Latvijas neatkarību. 1918. gada 17. novembrī bija iespējams nodibināt Tautas padomi, kas vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani par Ministru prezidentu. Pēc valdības lēmuma 1936. gada 11. aprīlī K.Ulmanis kļuva arī par Valsts prezidentu. Ar vairāk nekā 1000 likumiem un to grozījumiem valdība veica radikālus pārkārtojumus saimnieciskās un garīgās kultūras dzīvē.
1940. gada 16. jūlijā valdība pieņēma Staļina ultimātu, un 22. jūlijā Kārlis Ulmanis tika deportēts uz Padomju Savienību.
