Skolotāja Inta Jorniņa ir viena no nedaudzajiem Latvijā un vienīgā Jelgavā, kas saņēmusi godpilno Ata Kronvalda prēmiju.
Skolotāja Inta Jorniņa ir viena no nedaudzajiem Latvijā un vienīgā Jelgavā, kas saņēmusi godpilno Ata Kronvalda prēmiju. Jaunā mācību gada ieskaņā uzklausījām pieredzes un panākumiem bagātās pedagoģes atziņas, kas radušās, nu jau desmito gadu strādājot Spīdolas ģimnāzijā.
Inta Jorniņa nāk no skolotāju dzimtas: abi vecāki – skolotāji, tāpat vectēvs un vecvectēvs. Fricis Jorniņš pazīstams arī šīspuses izglītības vēstures zinātājiem kā Aizupes skolas pirmais pārzinis, un mazmeita mazliet jūtas parādniece sava vectēva skolai, jo grūti atrast laiku, lai atsauktos uz aicinājumu aizbraukt un dalīties atmiņās.
Saglabājusies pirmās skolas izjūta
Inta nav jelgavniece. Beigusi Allažu astoņgadīgo skolu, kas palikusi atmiņā ar īpašo mazas skolas izjūtu: visi skolēni dziedāja, dejoja, spēlēja teātri. Skolotāja te saskata paralēles ar Spīdolas skolu, kurā katrs skolēns var sevi apliecināt kādā jomā. Mēs nekad nebūsim liela skola, saka skolotāja un domā, ka tā ir viena no Spīdolas skolas idejām – maza un vienota.
Lielajā skolā bērns «pazūd»: ja ir četras piecas paralēlklases, skolēns ir vienkārši viens no visiem. Tad skolotāji mēdz atcerēties sevišķi «labos» un sevišķi «sliktos», bet daudz jauku bērnu paliek ēnā. Viens no Spīdolas skolas mērķiem ir atbalstīt katra skolēna spējas un intereses. Ne jau visi uz turieni aiziet kā «spīdekļi», gadās problēmu bērni, taču ne katram pilsētā ir zināms, ka Spīdolas skolā netiek atraidīts neviens mācīties gribētājs. Skolotāja atzīst, ka tur daudzi skolēni sevi atrod un veidojas par ļoti interesantām personībām.
Audzēkņu izglītošanas labā šajā mācību gadā 8. klase tika sadalīta divās, kur tagad mācās 16 un 17 skolēnu. Protams, tas no dažiem aspektiem nemaz nav veiksmīgākais risinājums: varēja jau atstāt klasi ar 33 bērniem, tas būtu ekonomiskāk… Nu, nebūs mums tagad algu fonda ietaupījuma, nebūs tik lielu prēmiju, taču bērniem ir labāk, saka skolotāja.
«Te esat tāpēc, lai kaut ko sasniegtu»
Inta Jorniņa jūtas cieši saistīta ar savu Spīdolas skolu – visas svarīgākās atziņas dzimušas tieši tur, tāpēc netiek slēpts, ka tā arī ir vislabākā skola. Katrs ģimnāzists tajā strādā savu individuālo darbu. Ja izsludināts kāds konkurss, tad viņš piedalās tajā. Tas no direktora A.Tomašūna laikiem – savi spēki ir jāizmēģina. Viņš bērniem teica: jūs te esat tāpēc, lai kaut ko sasniegtu, dzīve būs tik interesanta, cik interesanti būsiet jūs paši.
– Man bieži jautā: kā tu vari dabūt tās vietas konkursos un olimpiādēs? Tad ir jāatbild: es nekā nedabūju, bērni visu izdara paši. Panākumi ir tāpēc, ka lielākajai daļai skolēnu ir aktīva attieksme pret dzīvi. Ja kāds ir kautrīgāks, tad tas ir jāpamudina, bet galvenais ir informēt, parādīt, ka piedalīties ir svarīgi. Domāju gan, ka es esmu privileģēta, jo ekonomikā, ko mācu, visu laiku notiek dažādi konkursi – biznesa plānu, reklāmas un citi. Ja mācītu ķīmiju, kur ir viena olimpiāde gadā, un ja vēl bērni nebūtu nekādi dižie… Domāju, ka iespēja pārbaudīt savus spēkus būtu jādod visos priekšmetos, – atzīst skolotāja.
Intai Jorniņai labāk patīk konkursi, nevis olimpiādes, kur ir tāda obligātuma piegarša klāt: tad gribot negribot jāraugās, kā tad mana skola un mani audzēkņi izskatās uz pārējo fona. Gandrīz bezrūpīgi izklausās skolotājas teiktais: šādos konkursos, ja gribi, piedalies, ja negribi, nepiedalies. Tomēr audzēkņi darbojas, jo tiek uzmundrināti un atbalstīti.
Pēdējos gados skolotājas Jorniņas audzēkņi dažādos ar ekonomiku saistītos konkursos guvuši daudz godalgotu vietu. Precīzas uzskaites cienītājiem būtu jāielūkojas dokumentā, ko skolotāja sagatavoja Ata Kronvalda komisijai. – Pilnu lapu pierakstīju, – pati mazliet pārsteigta, saka skolotāja un piebilst, ka skolēnus ar varu jau gan nekur nevar piespiest piedalīties.
Pašā labākajā skolā, pašu interesantāko priekšmetu…
Par etalonu Inta Jorniņa uzskata Siguldas 1. vidusskolu, ko pati absolvējusi. Visi absolventi sekmīgi iestājušies augstskolā. Arī Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē viņa jutusies kā mājās – ļoti maza fakultāte, interesantas studijas, pabūts tālajās praksēs ārzemēs. Mazliet ar humoru viņa raksturo izvēles motīvus: latviešu valodas skolotājam daudz burtnīcu jālabo, matemātiku bērniem grūti iemācīties, vecāki dusmojas, bet kur jūs esat redzējuši kādas problēmas ar ģeogrāfiju?
Tagad līdztekus šim priekšmetam skolotāja māca arī ekonomiku. Un tieši tāda pati kā enerģiskie bērni ir viņu skolotāja, kas pati gribēja mācīt šo priekšmetu, pieteicās kursos un sāka to darīt. Nu jau šis ir septītais gads, kopš viņa pasniedz ekonomiku. Daudz dod interesantie kursi, kādu citu priekšmetu skolotājiem nemēdzot būt. Šovasar pat Apšuciemā viesojušies biznesmeņi, baņķieri, reklāmas speciālisti, kas snieguši interesantas atziņas par ekonomiskajiem procesiem.
Skolotāja strādājusi arī citās skolās, tāpēc ir priekšstats gan par darbu lielā vidusskolā, gan privātskolā. Viņa ir sapratusi, ka nekad nevarēs pieņemt to, ka skolēns nevar izdarīt tā, kā vajag: gribas no viņa sagaidīt maksimāli daudz, gribas, lai viņiem būtu tāda pati attieksme pret darbu kā jauniešiem Spīdolas skolā. Cienu tādus, kam visu laiku kaut ko vajag, saka skolotāja.
Inta Jorniņa neslēpj, ka savulaik ir pieļāvusi domu par profesijas maiņu, taču neuzskata sevi par tik uzņēmīgu, lai atrastu labāk atalgotu darbu. Bez tam – skolēni ir tie, kuri neļauj aiziet no skolas.
– Man ir brīnišķīga klase, kas izdara visu, kas nepieciešams un vēl vairāk, – priecājas audzinātāja.
Tagadējos divpadsmitos viņa paturēja audzināšanā, tagad būdama arī direktora vietnieces amatā. Daudzi plāni saistīti tieši ar skolēnu izaugsmi arī citās klasēs, ir izdomāts, kurš pēc diviem gadiem varēs startēt olimpiādē, cits varbūt nākamgad paveiks ko citu. Viss «pa plauktiņiem» salikts, un tā var tikai savā skolā.
Uz Eiropu paņemiet līdzi arī skolotājus!
Runājot par iecerēto pedagogu darba samaksas paaugstinājumu, Intas balsī ieskanas ironiskas notis:
– Kad janvārī būs algas pielikums, tad varēsiet mani intervēt un es pastāstīšu, cik rožaini jūtos. Ja pieliks piecus sešus latus, tas būs nožēlojami, bet par solītajiem 130 latiem es šaubos! Ja algu pielikums nebūs būtisks, vēl padzīsim pensionārus, tad nezinu, kas strādās, – saka skolotāja un tūlīt gan piebilst, ka būšot jau kas turpina strādāt, turpina vasarās krāsot klasi par saviem un vecāku līdzekļiem un rada ilūziju, ka viss kārtībā.
Daudzu skolotāju darbs paliek nepamanīts, sevišķi to, kas strādā «riktīgos» laukos. Taču Inta Jorniņa daudz dara pati, lai nepaliktu malā, sevišķi tas attiecas uz iespēju mācīties. Par ekonomikas skolotājiem parūpējas, viņa uzskata, bet, ja vajag, pati aizsūta dokumentus «pa taisno» uz Ņujorku, lai varētu piedalīties Ekonomikas Nacionālās padomes rīkotajos kursos tepat Latvijā un Baltkrievijā.
Ceļazīme uz Austrāliju saņemta kā gada labākajai skolotājai ekonomikā. Uz to pretendēja pieci skolotāji un septiņi labākie skolēni. Uzvārdi tika ielikti aploksnēs, un… izlozēja Spīdolas skolas audzēkni. Skolotāja paspēja nopriecāties un… būt lieciniece, kā «izvelk» viņas uzvārdu.
Protams, atmiņā paliks skaistais brīdis prezidenta pilī, kur tika pasniegtas Ata Kronvalda prēmijas. Taču ikdiena neļauj piemirst laureātu vārdā atbildes runā teikto, kad Inta Jorniņa sacīja klātesošajam Valsts prezidentam: – Ļoti lūdzu paņemt līdzi uz vienotu Eiropu arī skolotājus!
