«Būt patiesam savā mākslā – tas varētu būt mans mākslinieka kredo,» tā Alberts Francisks Pauliņš raksturo savas daiļrades būtību. Viņa gleznas vēl vismaz līdz mēneša beigām skatāmas Jelgavas Mākslas skolas telpās.
Protams, nelielā izstāde Mazajā ceļā, kas tapusi, pateicoties A.F.Pauliņa radošajai draudzībai ar gleznotāju un Jelgavas Mākslas skolas pedagogu Induli Landau, nav ne tuvu tik vērienīga kā pagājušā gada rudens pusē Rīgas galerijā «Daugava» rādītās «Darbnīcas būšanas», ar kuru mākslinieks atzīmēja savu sešdesmit piekto dzimšanas dienu, tomēr nelielu un spilgtu iespaidu Tukuma mākslinieka daiļradē gūstam.
Faktiski gan A.F.Pauliņš dzimis Krāslavas novada Asūnes ciemā kā devītais bērns 10 bērnu ģimenē, tomēr bērnība paiet Zemgales pusē un kļūst māksliniekam tuva.
«Savā glezniecībā Alberts Pauliņš ir īsts tukumnieks un glezno pilsētu no visdažādākajiem skatu punktiem – Tukuma šaurās ieliņas, baznīcas torni un laternas, arī kokus un mākoņus. Ar savu košumu, emocijām, kas raisās uz audekla, tur sastopoties krāsu laukumiem un sākot saspēli, improvizāciju, kas pārtop krāšņos akordos, sonātēs, pat simfonijās, viņš liek ticēt, ka dzīve ir skaista, tā ir liela balva un kā pret vērtību, pat lielu brīnumu pret to jāizturas,» vērtē mākslas maģistre Anda Treija – galerijas «Daugava» vadītāja un A.F.Pauliņa jubilejas izstādes «Darbnīcas būšanas» kataloga veidotāja.
«Alberts Pauliņš – Tukuma gleznotājs, laikam visprecīzāk raksturo to, kas es esmu kā mākslinieks un kā cilvēks ar savu misiju un likteni. Ejot gadiem, šī sajūta manī arvien vairāk ir nostiprinājusies un kļuvusi par pārliecību. Es gleznoju to, ko vislabāk pazīstu, to, ar ko es dzīvoju un kas man ir dārgs, savu pasauli caur savām sajūtām,» tā sevi raksturo pats dzīvinoši spēcīgo gleznu autors.
Pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas viņš sāk strādāt Tukuma kinoteātrī par mākslinieku, tolaik katrai filmai ar roku tika gatavota īpaša afiša. Albertam izveidojas savs draugu loks, ar kuru kopā tiek skatītas gan filmas, gan klausīta mūzika. Vistuvākie ir Bēthovens un Pergolezi, bet grāmatās par atradumiem kļūst Tomass Manns, Jānis Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis un Zenta Mauriņa. Bieža ir ciemošanās pie Tukuma māksliniekiem Anša Artuma un Leonīda Āriņa, bet Juris Siliņš atgādina, ka Albertam jāmācās Mākslas akadēmijā. 1976. gadā viņš kļūst par Glezniecības nodaļas studentu, kas nav viegli jaunam cilvēkam, kurš pirms tam nav skolojies «rozentāļos».
A.F.Pauliņa glezniecība spēcīga ar savu krāšņumu, emocionāla ar romantisko sapņainību, stipra mīlestībā pret dabu, cilvēku, lietām un vietām, kas saistās ar atmiņām un neļauj zaudēt ticību nākotnei. ◆
