Nozares konkurētspēja pirmām kārtām atkarīga no izglītības un jauniem cilvēkiem laukos, nevis subsīdijām, saka Lauku konsultāciju centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis
– Kā zemnieki tikuši galā ar eiro ieviešanu?
Par problēmām nav dzirdēts. Varbūt kaut kur bijušas mazas aizķeršanās ar norēķiniem, bet grāmatvedības programmas visiem ir sakārtotas. Eiro ir aizgājis mierīgi, par problēmām nav dzirdēts. Mājražotāji gan divas pirmās gada nedēļas pazuda no tirgiem. Viņiem bija brīvdienas, bet arī kādu daļu ieņēmumu zaudēja. Vairāk tas gan bija Rīgas tirgū manāms.
– Konsultējāt par valūtas maiņu zemniekus?
Vairāk tādu gadījumu bija gada beigās – sagatavot rēķinus un sistēmas. Taču lielais vairums (80 – 90 procentu) kredītu jau bija eiro, tā ka visiem lielajiem kooperatīviem nauda par pārdoto ienāca eiro valūtā. Kopumā zemnieki nebija pret eiro ieviešanu, tikai tā mīlestība pret latiņu… Taču ieguvumu, ja runā par valūtas konvertāciju, tagad ir vairāk. Iepriekš zemnieki katru mēnesi bankām maksāja konkrētus ciparus.
– Ko domājat par Laimdotu Straujumu (V) kā jauno valdības vadītāju?
Ļoti veiksmīga izvēle politiķiem bijusi starp Valsts prezidenta uzstādījumiem un valdību veidojošajām partijām. Viņa ir ļoti laba kompromisa figūra tik īsam valdības darbam. Pazīstu viņu jau sen – no 1997. gada, viņa mani pieņēma darbā šeit un bija mana pirmā priekšniece. Straujumas pluss ir empātija, kuras trūkst daudziem politiķiem, – saprast, kā jūtas cits cilvēks. Viņai nav problēmu runāt gan ar lielu, gan mazu saimnieku. Varbūt tāpēc arī valdības lēmumi varētu būt izlīdzinātāki.
Grūti arī kādam bija noraidīt Straujumas kandidatūru. Viņa vienmēr gājusi cauri ar godīgumu un darba sparu, uzkrājusi ļoti lielu pieredzi – galu galā strādāts divās ministrijās valsts sekretāra amatā. Tas noteikti devis savu rūdījumu.
– Viņas atbildībā bijusi arī reģionālā attīstība.
Jā, par šo jautājumu man ir nedaudz skumji. Ja skatās par laukiem, tā iespēja pagriezt kaut ko par labu laukiem no reģionālās attīstības skatpunkta ir kārtējo reizi palaista garām. Lauku attīstība vairāk atstāta Zemkopības ministrijas interešu lokā.
– Lauksaimniecība iegūs vai zaudēs līdz ar ministru maiņu? Par Dūklavu mēdz izteikties atšķirīgi.
Tas, ka Straujuma ir valdības vadītāja, jau ir liels ieguvums nozarei. Tāds Ministru prezidents, kas tik labi izprastu laukus un to iedzīvotājus, mums līdz šim nav bijis. Manā skatījumā Latvijas lauki ir 99 procenti visas teritorijas, bet politiķi līdz šim tā īsti nav definējuši, ko tad mēs no laukiem sagaidām.
Par nozari esmu pilnīgi mierīgs. Straujuma iestrādāja jaunus virzienus ar atbalstu mazajiem un vidējiem zemniekiem un ražotājiem. Ceru, ka tie tiks turpināti arī Dūklava vadībā. Tā būtu labā ziņa mazajiem saimniekiem, bet jāņem arī vērā, ka tas ir Eiropas noteikums – nākotnē uzsvaru vairāk likt tieši uz ģimenes saimniecībām. Mēs Latvijā bieži vien strīdamies, kas tad īsti ir tā ģimenes saimniecība, kur tā sākas un kur beidzas. Naturālā saimniecība kā tāda Eiropas izpratnē neeksistē. Ja tā ir zemnieku saimniecība, tā ražo savai iztikai un arī pārdošanai, lai pati pārtiktu. Taisnība, ka zemnieku saimniecība ražo ne tikai savam galdam, bet arī kaut ko pārdod, lai ģimenei būtu kādi ienākumi. Naturālās saimniecības pašas apēd to, kas piemājas dārziņā izaug. Tās būtu grūti nosaukt par ražojošām. Bet ir ļoti veiksmīgas saimniecības, kas kaut ar tiem pašiem ķiplokiem tiek galā un nopelna solīdas summas.
Ieguvums ir pieredzējuši ministri. Arī Dūklavam vairs nav jāstāsta, kas ir kas. Viņam gan visi šie lēmumi būs jānovada līdz galam, un tas nebūs viegli – kā sadalīt to naudas pīrāgu starp dažādu saimniecību grupām.
– Jaunās valdības deklarācijā lauksaimniecībai veltīta teju lappuse ar punktiem. Mazās saimniecības tur gan neredz, varbūt zem bioloģiskās lauksaimniecības paliktas.
Ja godīgi, īsti neticu, ka astoņos mēnešos kaut ko var kardināli pagriezt un izmainīt. Pirmais pusgads paies, mēģinot saprast, kas ir Lauku attīstības programmas galvenie virzieni, būs Ministru kabineta noteikumu izstrāde, bet gada beigās tikai «palaidīs» ES programmu.
– Deklarācijā valdība sola veicināt kredītresursu un atbalsta pieejamību ES projektu īstenošanai un lauksaimniecības zemes iegādei, turklāt veicināšot neizmantotās zemes atgriešanu lauksaimniecībā un izveidošot nacionāla līmeņa Latvijas Zemes fondu. Vai nav tā, ka cīņā par zemi Zemgales lauksaimnieki drīz sāks svilināt cits cita šķūnīšus?
Zeme ir atsevišķs un ļoti sāpīgs jautājums, par ko runāju jau 2004. gadā Eiropas līmeņa konferencē. Jau toreiz iezīmēju, ka tā būs problēma, bet nevienam citam tas nelikās svarīgi. Nu esam nonākuši līdz tam, ka daudzas lietas, ko darām, ir par vēlu.
– Runa ir par to, ka zemi izpērk ārzemnieki?
Jā. Zeme kļūst par spekulāciju objektu. Tās tirdzniecība ne tik daudz saistīta ar ražošanu, bet spekulācijām – tie, kam ir nauda, zemi uzpērk ar skaidru mērķi, ka zeme kļūs dārgāka, būs vajadzīga lauksaimniekiem ražošanai un ka tā tiks pārdota vai iznomāta ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem. Ieguldījums zemē pašlaik ir daudz izdevīgāks, nekā naudu nolikt bankā. Tas arī ļoti strauji ir noticis.
– Bet tas ir brīvais tirgus!
Trakākais, ka zemniekiem jau nav naudas, par ko zemi nopirkt. Runāju arī par 2004. un 2007. gadu, par krīzes laiku, kad netika izvērtētas zemes reformas sekas. Savulaik zeme tika atdota visiem, nenovērtējot, māki tu saimniekot vai ne. Sadalīja mazos pleķīšos. Zemnieki par to dabūs vēl ilgi maksāt. Ja tas būtu tirgus, kas balstīts uz nozares reālo maksātspēju, zeme nebūtu tik dārga. Bija un ir ļoti daudzi, kas pārpērk nomas zemes, paši nemaz netaisās strādāt, bet zemniekam pasaka: «Lūdzu, te ir zeme, turpini strādāt!» Un uzliek stabilu nomas maksu ar cerību, ka pēc pieciem vai desmit gadiem zeme kļūs vēl dārgāka. Tā ir tīrākā spekulācija, kam nav nekāda sakara ar tirgu!
– Kāpēc tas, ka ārzemnieki izpērk zemi, ir bieds? Turklāt ir jau arī pārdevēji, ne tikai pircēji.
Protams. Pašlaik pārdevēji ir zemes īpašnieki, kas nav zemnieki. Viņiem tā pieder, bieži ir mantota, paši nestrādā, bet nomā zemniekiem. Ļoti, ļoti daudzās vietās, kur tika celtas biogāzes ražotnes, apkārtnē zemes cena dubultojās īsā laikā. Skaidrs, ka biogāzes ražotājiem bija vajadzīga zeme, lai audzētu kukurūzu un citas lietas, un viņi arī platības aktīvi uzpirka, turklāt turpina to darīt. Ja nemaldos, viena megavata jaudai vajadzīgi kādi 800 hektāru zemes. Otrs cenas sadārdzinājuma iemesls ir spekulācijas – tā saucamie fondi. Skandināvi vairāk izpērk mežus, bet lauksaimniecības zemi ļoti dažādi – dāņi, vācieši, mazāk holandieši.
– Vāciešiem jau ir pašiem sava bēdīgā un zemes tirgotājiem labā pieredze ar biogāzes nozari, kurā lieli uzņēmumi pasludina maksātnespēju.
Jā, vācieši salīdzinājuši zemes cenas Eiropā, tāpēc pērk Latvijā, jo tur tās cenas ir vairāki desmiti tūkstoši eiro par hektāru. Divdesmit tūkstoši ir tāda standarta cena. Pie mums gan to līmeni tik ātrā laikā nesasniegs. Bet Eiropa jau pati tagad sāk skatīties uz tām problēmām, ka izveidojušās veselas zemes īpašnieku biedrības, kas nav ražotāji, bet vienkārši sagrābj zemi. Runāju ar Eiropas Parlamenta deputātiem, arī viņi domā, ka tas nav normāli, ja zeme tiek pirkta tikai tāpēc, lai ar to pelnītu iznomājot, nevis ražojot. Zemnieks pats to vairs nepērk vai nespēj nopirkt, līdz ar to produkcijas cena arī veidojas neadekvāta. Tas aiziet kaut kādā burbulī, kas reiz apstāsies, jo pārtikas cenas to nespēs vairs «panest».
– Zemgalē arī to redzat?
Viena lieta ir zemes augstā cena, bet otra – ļoti strauji mainījās saimniecību statusi, te nemaksāja par mazāk labvēlīgajām zemēm, līdz ar to mazo saimniecību skaits ļoti strauji kritās. Lielajām kopš 2004. gada, kad iestājāmies ES, bija iespēja strauji attīstīties. Mazie palikuši tikai ap Rīgu, un tie ir dārzeņu audzētāji, jo tas ir ģeogrāfiski izdevīgi. Zemgalē ir arī tradīcijas, cilvēku pieeja saimniekošanai, tas, ka izdevīgi ir audzēt graudus, rapšus, cukurbietes. Tā ir reģiona specifika, tāpēc izveidojušās ļoti spēcīgas saimniecības. Mani mazliet baida tas, ka lielo saimniecību īpašnieki neredz, kas turpinās viņu darbu. Viņi paši ir gados un jau meklē iespējas savas saimniecības pārdot. Bet neredzu, ka latviešu uzņēmēji to var atļauties. Tās ir miljoniem vērtas saimniecības.
– Reiz bija pensionēšanās programma, kas paredzēja saimniecību nodot jaunajai paaudzei.
Jā, bija daži gadi. Bet arī tur mēs pieļāvām vienu muļķīgu kļūdu, sačakarējām šo labo programmu, kas labi darbojas Eiropā un ļauj saimniecībā ienākt jaunajiem. Uzlikām neadekvātas pensijas, un nauda tika izgrābta dažiem simtiem zemnieku. Skaidrs, ka pensionētie zemnieki turpina tajos laukos dzīvot, palīdz ar savu padomu vai citādi. Programma bija laba, tā ļauj vecajiem paiet malā, bet tai pensijai nevajadzēja būt 800 – 1000 latiem situācijā, ja visi pārējie pensionāri saņem 160 latu.
– Vai jūsu centrs nekonsultēja par šīs programmas ieviešanu?
Nē, tur jau pat nebija īsti ko konsultēt. Viss bija salikts programmā. Es redzēju, kas to «izlobēja», – tie paši, kas tās pensijas pēc tam saņēma. Viņi ļoti aktīvi strādāja pie kritērijiem, kā pēc saimniecības lieluma aprēķināt pensijas. Bet tas uzreiz bija skaidrs, ka programma izbeigsies, jo naudas nepietiks. Ja mēs būtu atraduši modeli ar 200 – 400 latu pensiju, domāju, daudz jauno zemnieku būtu ienākuši laukos. Tā bija laba programma, bet mēs to sabojājām.
– Valdības deklarācijā arī jaunie zemnieki nav pieminēti.
Par jaunajiem zemniekiem mums ir īpašs stāsts. Izglītības sistēma vairs «nedod ārā» lauksaimniekus kā tādus. Zootehniķa profesija ir pazudusi. Tikai LLU vēl lauksaimniecību saglabājusi. Bet agronoma un zootehniķa profesijas pat no sarakstiem pazudušas, kas man liekas pilnīgs absurds. Izglītotu kadru trūkumu visā sektorā tagad ļoti sāpīgi izjūtam un vēl ilgi par to maksāsim. Nozares konkurētspēja vispirms ir atkarīga no izglītības, ne jau no subsīdijām. Mēs pārāk daudz savus spēkus koncentrējam uz to, kādi būs maksājumi un atbalsts, tajā pašā laikā, kā man viens liels uzņēmējs teica, milzīgas naudas summas saimniecībā tiek zaudētas tikai tāpēc, ka neprot ražot prātīgi.
– Bet pēc vidējās profesionālās izglītības jau nebija arī pieprasījuma! Varbūt tās lielās zemnieku pensijas bija jādod jauniešiem, lai par zootehniķiem mācās…
Nozare pirmkārt neprata definēt, ko mums vajag, kuras skolas atstājamas, jo 36 skolas kā padomju laikā nevajadzēja. Bija nepieciešama kardināla reforma profesionālo skolu līmenī. Tad arī bija jāizveido ķēde ar universitāti, un tā jau būtu cita, mācībspēku, sadarbība. Mēs to neizdarījām, stipendijas bija niecīgas, atbalsts no nozares ar materiāltehnisko bāzi vispār nekāds – septiņdesmito gadu traktori un novecojuši plakāti. Līdz ar to skolas bija atstātas savā nodabā.
Vēl viena kļūda, ko esam nodarījuši, ir strīdi par to, kas tad īsti ir jaunais zemnieks. Eiropā tas ir nozarē izglītots profesionālis. Mēs uzskatām, ka par zemnieku var būt jebkurš – grāmatvedis, ekonomists, jurists. Un tad ministrijā iet tie strīdi – kā, esmu beidzis ekonomikas augstskolu, kāpēc nevaru būt zemnieks?! Ko tas dod, ja prot saskaitīt vārpā graudus, bet nemāk to vārpu pabarot, ja nesaprot, kā zemi sastrādāt? Tad jau tu vairs neesi zemnieks, ja pats to nedari. Tad tu esi investors, saimniecības vadītājs un menedžeris.
– Bet vai tad Zemgales lielajās saimniecībās tieši tā arī nav? Zemnieki gan paši apbraukā savus laukus.
Zemgalē veiksmīgajās saimniecībās ir baigi gudrie agronomi, visi paši ir ļoti labi «spečuki». Daži, piemēram Brusi un Slakteri, ir dižas dzimtas, kur agronomi ir no paaudzes paaudzē. Viņi bijuši vadoši agronomi un zootehniķi padomju laikos, bet tagad to turpina savā ģimenē. Ir, protams, arī veiksmes stāsti, kad citu nozaru pārstāvji ieguvuši lauksaimniecības zināšanas. Bet kopumā tas degradē nozari, ja pasaka, ka lauksaimnieks var būt jebkurš. Lielajās saimniecībās ar tūkstoš hektāriem vajadzīgi vairāki speciālisti, un tas ir tas amerikāņu modelis, kur ir menedžeris, bet agronomi un zootehniķi vada un pārrauga procesus.
Mums jāmāca agronomi. Latvijā esam mazliet iebraukuši auzās – piemēram, Vācijā precīzi pasaka, kurā teritorijā ko ir izdevīgi darīt. Bet pie mums Latgalē joprojām mīca tos pašus kviešus, lai gan esam pateikuši, ka tad, ja raža zem četrām tonnām, tas nav izdevīgi. Tur ir lopkopība, aitkopība, gaļas sektors, kur izdevīgi to darīt. Slikti ir tas, ka subsīdijas izdevīgāk saņemt, ja iesēj graudaugus. Latgalē gan liels pluss teritorijas attīstībai ir tas, ka tur ir liels saimniecību skaits, kas nav gluži mazās, drīzāk vidējās. Latgalē ir gandrīz puse no visām Latvijas saimniecībām, līdz ar to teritorija ir apdzīvotāka. Vairāk cilvēku ir pluss, ka tur kaut kas notiek. Tā ir turienes specifika. arī cilvēki ir citādi, tas uzreiz jūtams, kad aizbrauc ciemos.
– Nesen izteicāties, ka lauksaimniecība piecu gadu laikā zaudējusi 200 tūkstošus strādājošo. Šis process turpinās?
Tas ir visu lauku teritoriju zaudējums, kas vēl arvien turpinās. Dūklavs jau pirmajā ministrēšanas laikā un vēlāk arī Straujuma definēja, ko īsti gribam no lauksaimniecības zemes. Mēs zinām, ka gribam ražojošus divus miljonus hektāru. Bet neesam pateikuši, ko gribam no lauku cilvēka. Lauksaimniecībā strādās tikai trīs līdz pieci procenti cilvēku, kas ir ļoti mazs skaitlis. Par pārējo lauku teritoriju, to, ko sagaidām no turienes cilvēkiem, neesam neko pateikuši. Diez vai visi sacels viesu mājas un nodarbosies ar lauku tūrismu. Statistika rāda, ka lauku pamešana turpinās. Jaunus signālus sabiedrībai neesam iedevuši. Daļēji tas ir dabīgs process, kas straujš ir arī Polijā, Lietuvā un Igaunijā.
– Cilvēkam, kas savā lauku viensētā iespiests starp lielo zemnieku laukiem, izņemot zāles pļāvēja stumdīšanu, nav cita ko darīt.
Tas arī, turklāt Zemgalē vēl tiek apmiglots. Bet, kad aizbraucu uz ārzemēm un gribu īsto valsti redzēt, dodos ārpus lielpilsētām. Iebraucot Parīzē vai Berlīnē, sajūta, ka esi Turcijā. Īstajos laukos ir nacionālais – cilvēki, tradīcijas, ēdieni. Eiropā pilsētas kļūst kosmopolītiskas, arī Rīga tāda būs, un to par latvisku nosaukt man pašam ir ļoti grūti. Tam latviskajam jāveidojas mazajās pilsētās, pēc Eiropas mēroga ārpus Rīgas mums viss ir lauku teritorijas.
– Kādus riskus redzat tajā, ka cilvēki aizbrauc? Zemgales lauki jau nepaliks neapstrādāti.
Ar zemi tiešām viss būs kārtībā. Apstādīs ar mežiem vai pati aizaugs. Bet, ja valsts vairs šajās teritorijās neieguldīs, necels bērnudārzus, skolas un ceļus, kādu tur vairs pasta nodaļu vai mobilā operatora torni! Viss ir pakārtots tam, ka nav cilvēka – nav pakalpojuma. Tagad nauda seko skolēnam, skolotāju algas samazina, kaut viņi nav vainīgi, slimnīcas likvidē, jo nav pacientu, bet atlikušie tiek vesti nezin kādus kilometrus, lai dzemdētu bērnu. Tā ir kroplība, bet labos piemērus neesam padomājuši no skandināviem pārņemt.
Viena no versijām ir, ka strādāt var pilsētā, bet dzīvot laukos. Tagad ļoti daudzi angļi vācas ārā no pilsētām teritorijās, kas ir viegli sasniedzamas. Sevišķi situētie cilvēki, kas naudu sapelnījuši un grib dzīvot labākā vidē – tīrā, drošā, klusā, ārpus burzmas. Dānijā nu jau pat aizliedz pārdot īpašumus tādiem cilvēkiem, jo viņu kļūst pārāk daudz. Bet tāda tendence ir Vecajā Eiropā. Tā pati Līgo svinēšana – nesvinēs taču visi krastmalā Rīgā! Un ir daudz tradīciju latviešiem, kas uzturamas laukos. Skatos to mašīnu straumi, kas piektdienās pamet Rīgu un svētdienās atgriežas. Bet pašlaik nekur neredzu fiksētu, ka nacionālā identitāte ir lauku teritorijās. Tā pat nav runa par zemniekiem. Lauku inteliģence ir skolotāji, uzņēmēji, kokapstrādātāji, ļoti daudzi cilvēki. Bet visa lauku attīstības nauda ir atdota Zemkopības ministrijai, kas lemj diezgan šaurā savas nozares lokā, kas ar to naudu notiks. Nesen biju Magdeburgā, tur teica, ka viņiem ir pat ļoti liela politiska diskusija, kur naudu ieguldīt. Mums par to, kur aizies lauku attīstības miljardi, nebija diskusijas pat Saeimā! Vācieši savā reģionā 47 procentus naudas atdod sociālās nevienlīdzības mazināšanai, daudz aiziet pirmajam mājoklim jaunajām ģimenēm. Ļoti daudz naudas laiž lauku teritorijās, kā paši saka, nabadzības izlīdzināšanai. Zemnieki, protams, ar to nav apmierināti, bet tā ir politiska izšķiršanās, kurā virzienā valsts redz attīstību. Tāpēc tur lauku ciemati ir apdzīvoti un nepaliek ar tukšām mājām.
– Dažus bērnu rotaļu laukumus nu jau pie mums ciematos arī taisa.
Programma «Leader» Latvijā ir neizmantotā iespēja. Mums bija ļauts tam novirzīt arī no Kohēzijas fonda, tie varēja būt milzīgi miljoni lauku telpas sakārtošanai.
– Bija jāizvēlas, vai sakārtot ūdens attīrīšanas iekārtas vai nokrāsot soliņu pie daudzdzīvokļu mājas.
Tur jau tā lieta – dažos novados redzu tādus absurdus, kaut vai tepat Ozolniekos. Jauns ūdensvads ieguldīts līdz stūrim, bet pie mājas ūdeni jau nepieslēdza. Tālāk tā ir pašu problēma, pieslēgt vai ne. Vadi stāv no zemes ārā, pensionārs prasa – bet kas tad man pieslēgs? Jocīgi, tā ir Eiropas naudas izķēzīšana. Ne jau ūdensvadu ievilkšana teritorijā noturēs cilvēkus. Kurzemē ir daži novadi, kur apkure nez kāda sataisīta, bet cilvēki tāpat mūk prom. Kas to parādu nomaksā? Darbavietu nav. Šīs naudas ieguldījumi jau nerada darbavietas.
Tikko bijām Austrijā, kā viņi paši nosaukuši, Vulkānzemē pie Ungārijas robežas. Visu laiku to uzskatīja par depresīvu rajonu, tā bija nomale, un nemitīgi kāds teica, ka tur iedzīvotāji slikti, rādītāji slikti un viss ir slikti. Tie, kas mācīja, bija no galvaspilsētas Vīnes. Tad tur uzradās četri jauni vietējie cilvēki, kas pateica – stop, mums ir apnicis, ka mūs visu laiku kāds māca un uzskata par neveiksminiekiem! Viņi teritorijai izveidoja pilnīgi jaunu stratēģiju, apvienoja pašvaldības un 12 gadu laikā panāca pilnīgi pretēju efektu. Uz šo vietu brauc cilvēki tāpēc, ka viņi grib tur dzīvot. Viņi nerunā vairs neko negatīvu par savu teritoriju. Tā ir Latvijas problēma, ka visu laiku runājam sliktu par to vietu, kur dzīvojam. Cilvēki jau paši netic, ka var izdarīt. Tas ir Latvijas izaicinājums, kā iegriezt to pozitīvismu, lai cilvēki atgrieztos. Austrijā ir mazais bizness, ko Latvijā esam nokāvuši ar visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām, pārspīlējot ES normas. Tur jau no augšas nāk filozofija, ka jāaizstāv zemnieks, jo, ja viņa nebūs, tad nebūs pārstrādes, kautuves un restorāna. Tur ir iestāšanās citam par citu, bez greizsirdības un skaudības.
– Pamazām jau augam – mājražotāji sieru sasien, gaļu žāvē un ķiplokus arī iemarinē!
Tas ir pozitīvi. Arī mēs viņus cenšamies stutēt un kopā ar pašvaldību atbalstīt. Bet cik grūti gāja, lai ļautu viņiem tirgoties kopīgi! Tirgotāji lobējuši tādas normas, ka mājražotājs drīkst pārdot tikai pats. Bet tam mājražotājam, ja viņš piecus kilogramus gaļas pagatavo, taču nav laika pašam visu dienu arī sēdēt tirgū! Kāpēc nevar būt viens veikals, kur viens pārdevējs aiz letes, bet visi mājražotāji klāsterī tirgo savu produkciju? Turklāt arī atbalsti viņiem ir mazi.
– Kā vērtējat jauno plānošanas periodu no zemnieku skatpunkta?
Skumji, ka vidējo ES maksājumu līmeni tā arī nepanācām. Tas arī veicina to, ka resursi ir lētāki, nevaram samaksāt algas. Es pats savā saimniecībā rēķināju – ja man būtu 400 eiro maksājums par hektāru, darbiniekam 2000 eiro alga nebūtu problēma!
– Nodokļus zemnieki maksātu?
Nevar jau nemaksāt. Piena ražošanā ir grūti strādāt ēnu ekonomikā. Bet skaidrs arī tas, ka darbaspēka nodokļi Latvijā ir nenormāli. Joprojām tiek maksātas minimālās algas, nav jābūt baigi gudram, kāpēc aplokšņu algas pastāv.
Viens ir nodokļu slogs, bet ir arī nozares efektivitāte. Daļa saimniecību ļoti veiksmīgi attīstās, bet otrs ir mazāk drošais bloks – mazajām un vidējām saimniecībām pietrūkst izglītības, resursu, pieejamu kredītu. Tāpēc liels pluss ir tas, ko redzu jaunajā Lauku attīstības plānā, – kredītfonda izveide, īpaša programma mazajām saimniecībām. Vēl jāizveido izglītības sistēma. Par Nacionālo attīstības plānu man vairs vispār nav sapņu, jo tas ir ierēdņu pieņemts dokuments, kurā sabiedrība nav iesaistīta. Tajā iespēju par lauku teritoriju attīstību esam palaiduši garām.
Patlaban veidojas divu veidu saimniecības. Uz vienām strādājošie brauks kā uz rūpnīcām nostrādāt savas stundas un paciest apstākļus tikai tāpēc, ka par to labi maksā. Līdzīgi kā Īrijā mūsējie pacieš verga darbu. Un tad otras, kur saimnieks pats iet kopā ar padotajiem un strādā plecu pie pleca un kopā svin dzimšanas dienas, veidojas ģimeniskas attiecības. Tad cilvēkiem augs pašapziņa, paši uzkrās pieredzi un domās par savu saimniecību izveidi. ◆
