Nav nozīmes dzīvi nodzīvot tāpat vien. Ir būtiski, lai cilvēks to pavadītu vērtīgi un noderīgi kā sev, tā apkārtējiem.
Nav nozīmes dzīvi nodzīvot tāpat vien. Ir būtiski, lai cilvēks to pavadītu vērtīgi un noderīgi kā sev, tā apkārtējiem. Tieši tādu to veidojuši Indra un Ilmārs Grasbergi, kas augusta nogalē nosvinēja savas laulības 35. jubileju. Dzīve viņus nav lutinājusi, bet tas arī neapbēdina, jo ir izauguši brīnišķīgi sekotāji – dēli Indars un Gundars.
Indra pēc profesijas ir medicīnas māsa, bet Ilmārs – inženieris, tomēr, abus iepazīstot tuvāk, tā vien gribas viņus dēvēt par tipisku mākslinieku ģimeni.
Draugi no skolas gadiem
Grasbergu pāris viens otru pazina jau pamatskolas laikos, kad abi mācījās Saldus pusē nelielā lauku skoliņā. Bet īsta draudzība un mīlestība uzplauka vidusskolas gados.
Ilmārs atnāca studēt uz Jelgavu un ieguva pārtikas inženiera diplomu. Indra mācības turpināja Rīgā medicīnas māsu skolā. 1964. gadā viņi nolēma apprecēties, bet kopā Jelgavā sāka dzīvot tikai pēc gada.
– Mūsu pirmā ligzdiņa bija dzīvoklis Pasta ielā. Ilgu laiku dzīvojām vienīgi paši sev un viens otram, tādēļ pirmais dēls Indars piedzima tikai pēc desmit gadiem, – stāsta Indra.
Par laimi vai nelaimi, virs Grasbergu ģimenes dzīvokļa atradās kāda mākslinieka darbnīca. Tā Indru pamazām ievilināja savos tīklos.
– Manī jau sen mita vēlme sākt zīmēt, – saka Indra. – Tas nāk no mammas: viņas brālis bija liels zīmētājs. Kad sāku to darīt, sapratu, ka tā ir lieta, ar ko dzīvē gribu nodarboties. Lieta, ar ko varu aizrauties un atpūsties.
Māksla un mūzika – mantojumā
Indras aicinājums bija zīmēšana, Ilmāra – muzicēšana. Arī viņam tā nākusi mantojumā no senčiem. Ilmāra vecāki bijuši mūziķi, mamma – liela dziedātāja, bet tēvs – plašās aprindās pazīstams kordiriģents un teātra režisors. Interesanti, ka daudzus gadus Grasbergu pāris cītīgi apmeklējis ansambļa «Jaunība» mēģinājumus, Indra tur dejojusi, bet Ilmārs dziedājis.
Mūzika mantojumā no vecākiem tikusi arī abiem dēliem. Mēdz teikt: ābols no ābeles tālu nekrīt, un zēni gājuši savu vecāku pēdās. Indaram šogad paliek 25, viņš izveidojis jau savu ģimeni, bet ciešā saikne ar vecākiem saglabājas. Pabeidzis Jelgavas Mūzikas koledžu un ieguvis kordiriģenta specialitāti, viņš strādā par dziedāšanas skolotāju. Mūzika ir Indara aicinājums.
– Kad Indars vēl bija maziņš, viņš nelabprāt rotaļājās ar mašīnām. Puika uz papīra lapas uzzīmēja instrumentus, taustiņus un tad tos «spēlēja», skaļi līdzi dziedādams, – atceras Ilmārs.
– Un tad kaimiņi nāca un prasīja, vai mēs zinot, cik ilgi tas bērns sētā dzied un kad vienreiz tas beigsies, – smej Indra.
Arī Gundars beidzis Mūzikas koledžu un spēlē kontrabasu. Vecāku kāzu jubilejā Gundara mūzikas pavadījumā viesi dejoja un atpūtās. Grasbergu pāris stāsta, ka viņi ļoti gribējuši izaudzināt labus, godīgus un mīļus bērnus, un, šķiet, tas arī izdevies.
– Mēs paši neciešam netaisnību. Man, piemēram, ir grūti dzīvot ar izjūtu, ka esmu kādam nepelnīti nodarījusi ko sliktu, – atzīst Indra.
Ar tādiem uzskatiem viņi abi vada šo dzīvi un reizēm grib, lai tā būtu labāka, pārticīgāka. Bet, paraugoties uz saviem dēliem, vecāki kārtējo reizi atzīst, ka tieši viņi abu dzīvi ir darījuši laimīgu.
Kopā nodzīvotajos gados mūzika «pielipusi» arī Indrai. Viņa gan to vairāk klausās, it īpaši operas mūziku un, protams, dēlu spēlēto. Savulaik Grasbergu ģimene cītīgi piedalījusies visos piecos «Spieta» saietos, ko vadīja Inga Utena. Žurnāliste viņu ģimenē un mājās bijusi biežs viesis.
Vai tiešām neviens no dēliem nav mantojis mammas aizraušanos – gleznošanu?
– Ir, tikai tam atliek mazāk laika. Esam kopā braukuši uz plenēriem, kur zēni gleznoja kopā ar daudziem pazīstamiem Latvijas māksliniekiem. Viņiem patīk zīmēt. Gundaram pat ļoti labi sanāk, – stāsta Indra.
Īpaši iespaidīgs viņas dzīvē bijis plenērs Jaunjelgavā, kas patiesībā esot visīstākā kazu pilsēta. Tur pa ragainei ganoties gandrīz katrā pļavā.
Indra domā, ka Jelgavai balto kazu vajadzētu atdāvināt Jaunjelgavai.
– Toreiz kolēģi brīnījās, kāpēc mēs, jelgavnieki, esam iedomājušies savai pilsētai piedēvēt kazas simbolu. Mums tā nemaz nepiestāvot.
Dzīvē nevar darīt to, kas lemts
Ilmāram un Indrai ir skumji, ka normālai dzīvošanai nevar nopelnīt ar nodarbošanos, kas patīk. Viņuprāt, ne ar mūziku, ne gleznošanu sevi nodrošināt nevar. Agrāk vēl cilvēki varēja atļauties pirkt gleznas, un Indras darbi bijuši īpaši iecienīti. Tagad mākslas darbus iegādāties atļaujas retais.
– Arī dēli ar mūziku vien nevar nopelnīt un ir spiesti strādāt citur, piemēram, Gundars ir pārdevējs Rīgā. Bet tas nozīmē, ka mūzikai laika atliek daudz mazāk. Sāp sirds, ka dzīvē nevar darīt vienīgi to, kas lemts, – atzīst Indra.
