Zinātnieku atklājumi XVIII gadsimtā paplašināja iespējas izprast pasaules reālo ainu un tās izpausmes, bet mākslā un literatūra deva impulsus jaunu virzienu attīstībai.
Zinātnieku atklājumi XVIII gadsimtā paplašināja iespējas izprast pasaules reālo ainu un tās izpausmes, bet mākslā un literatūra deva impulsus jaunu virzienu attīstībai. Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646 – 1716) atklāja diferenciālrēķinus un integrālrēķinus, Leonhards Eilers (1707 – 1783) turpināja matemātiskās analīzes attīstīšanu. Angļu astronoms Edmunds Halejs (1656 – 1742) pierādīja, ka 1682. gadā novērotā komēta, tāpat kā citas, parādās periodiski un iespējams precīzi prognozēt to atgriešanās laiku. XVIII gs. otrajā pusē tika atklāts Urāns un jauni planētu pavadoņi. Francijas zinātnieks Pjērs Laplass (1749 – 1827) izstrādāja «debesu mehāniku» – ideju par Visuma mehānisko stabilitāti –, pierādot, ka tas var darboties bez jebkādas iejaukšanās «no ārpuses». Krievu zinātnieks Mihails Lomonosovs (1711 – 1765) izstrādāja pieņēmumus par siltuma un kustības savstarpējo saistību, bet amerikāņu zinātnieks Bendžamins Franklins (1706 – 1790), pētot elektrības lādiņu dabu, izveidoja pirmo elektrības parādību teoriju. Savukārt franču zinātnieks Šarls Kulons (1736 – 1806), eksperimentāli to pierādot, izstrādāja teoriju par elektrisko lādiņu lieluma un to savstarpējās iedarbības spēka kopsakarību. Viduslaiku alķīmija kļuva par mūsdienu ķīmijas zinātni. Priekšplānā izvirzījās priekšstati par ķīmisko elementu – vielu, ko ar ķīmiskiem paņēmieniem nevar tālāk sadalīt. Tika atklāts skābeklis un citi elementi. Franču ķīmiķis A.Luazjē (1743 – 1794) izskaidroja degšanas procesa būtību. Sāka veidoties teorijas par Zemes un Visuma rašanos. Ž.Bifons (1707 – 1788) šā procesa izskaidrošanā pamatojās uz matērijas un kustības nedalāmības principu, tā skaidrojot Visuma izcelšanās kinētisko ainu. Dzīvās vielas pētīšanā sāka izmantot mikroskopu. Pirmie sasniegumi šajā jomā bija itālim Marčello Malpigi, kurš atklāja plaušu, nieru un ādas uzbūvi, kā arī procesus, kas šajos orgānos norisinās. Holandes biologs Antonijs van Levenhuks (1632 – 1723) pētīja mikroorganismus un baktērijas, bet Kārls Linnejs (1707 – 1778) spēra pirmos soļus augu un dzīvnieku sistematizācijā.
Līdz ar apgaismības idejām un zinātniski tehnisko revolūciju jauni virzieni attīstījās arī literatūrā un mākslā. Tieši šajā laikā baroku nomainīja klasicisms, kura pamatā bija uzskats, ka mākslai ir audzinošs raksturs. Atbilstoši tam mākslas darbam bija jāuzlabo un jāpilnveido cilvēku ieradumi un uzvedība, jāattēlo nevis cilvēka subjektīvie pārdzīvojumi, bet sabiedrības un valsts tikumiskie pienākumi. Apgaismības ideju iespaids vispirms jau parādījās Daniela Defo «Robinsona Krūzo dzīvē un brīnišķīgajos ceļojumos», kā arī Svifta «Gulivera ceļojumos». Henrija Fīldinga (1707 – 1754) «Stāstā par Tomu Džonu Atradeni», parādot plašu sabiedrības sociālo fonu, atspoguļota varoņu cīņa par laimi sabiedrībā, kur valda kārtu aizspriedumi. XVIII gs. otrajā pusē literatūrā veidojās sentimentālisms, kam raksturīgs jutekliskums un dabas kults. Nozīmīgākais šā virziena pārstāvis bija Lorenss Stēns (1713 – 1768), kurš satīriskās krāsās tēloja pasauli kā neloģisku – kurā vērtībām nav vietas.
Vācijas literatūrā klasicisma posmā attīstījās dramatiskie un liriskie sacerējumi. Apgaismības idejas ietvēra Gotholds Lesings (1729 – 1781) savās lugās un Frīdrihs Šillers (1759 – 1805) vēsturiskajās drāmās «Laupītāji», «Dons Karloss», «Marija Stjuarte» un «Vilhelms Tells». Tā laika sabiedrības filosofisks pretrunu risinājums rada izpausmi ģeniālā vācu dzejnieka Johana Volfganga Gētes (1749 – 1832) mūža darbā «Fausts».
XVIII gs. pirmajā pusē glezniecība ievirzījās rokoko gultnē. Izcilākais tā pārstāvis bija Antuāns Vato (1684 – 1721). Otrs virziens, kas attīstījās Eiropas glezniecībā, bija klasicisms. Par tā aizsācēju tiek uzskatīts Nikolā Pusēns (1594 – 1665), bet par spilgtāko pārstāvi XVIII gs. – Žaks Luijs Davids (1748 – 1825). Šo gadsimtu savdabīgi iezīmēja arī angļu portretista Džošua Renoldsa (1732 – 1792) un ainavista Džona Konstebla (1776 – 1837) darbība, bet Spānijā – traģiska patosa caurstrāvotie Francisko Hosē Goijas (1746 – 1828) darbi.
Mūzikas dzīvē pārmaiņas saistījās vispirms jau ar to, ka violas vietā stājas vijole, klavesīnu nomainīja klavieres, baznīcas mūzika savu vietu atdeva laicīgajai. Tas bija vācu klasiskās mūzikas «zelta laiks», kad savu darbus radīja Johans Sebastiāns Bahs (1685 – 1759), Jozefs Haidns (1732 – 1809), Georgs Frīdrihs Hendelis (1685 – 1759). Plaši attīstījās operas žanrs, veidojās muzikālās drāmas, šā virziena meistars Kristofors Vilibalds Gluks (1714 – 1787) komponēja novatorisko operu «Orfejs un Eiridike». Šajā laikā pie mūzikas debesīm uzlēca tādas zvaigznes kā Antonio Vivaldi (1678 – 1741), Jozefs Haidns un Volfgans Amadejs Mocarts (1756 – 1791). Visas iepriekšējās muzikālās kultūras sasniegumus savā daiļradē ietvēra Ludvigs van Bēthovens (1770 – 1827), kas reizē arī mūzikas attīstībai pavēra jaunus apvāršņus.
