Mazo aptieku saimnieces par bezdarbu nesūrojas, bet viņas baida farmācijas ķēžu izvēršanās
Šogad aprit 132 gadi, kopš Elejā darbojas aptieka. Tas nebūtu nekas neparasts – Jelgavas pilī aptieka bija jau 1578. gadā, bet Rīgas rātsnamā – pat 1358. gadā (tā gan ir pirmā Baltijā). Taču saistībā ar Elejas aptieku zīmīgi, ka tajā piecdesmito gadu strādā Astrīda Upeniece. Mazliet vairāk nekā pusi no šā laika jeb 27 gadus viņa ir arī aptiekas vadītāja.
Jaunajā vietā siltāk
Kopš decembra Elejas aptieka vairs neatrodas tās vēsturiskajā ēkā Lietuvas ielā 25, bet gan pagasta saieta namā, kur telpas ir šaurākas, taču daudz vieglāk piesildāmas un arī klientiem pieejamākas.
«Ģimenes tradīcijas aptiekāra amatā nav nekāds retums,» uzsver Astrīdas Upenieces meita Agnese Krastiņa, kas ar māti kopā strādā piecus gadus. Par farmaceiti mācīties Agnese gāja tad, kad pašai jau bija nedaudz pāri trīsdesmit. Rīgas 1. medicīnas koledžā atklājās, ka līdzīgā vecumā ir apmēram puse kursabiedru, starp 25 četri bijuši tādi, kam amats ir mantots paaudzēs. «Aptiekā es esmu uzaugusi. Palīdzēju mammai zāles cenot. Patika man atvilktnes virināt,» smaidot saka Agnese. Tā gan esot lauku aptiekāres meitas priekšrocība, pilsētā, kur vairāk pircēju, aptiekas darbinieki bērnus līdzi uz darbu ņemot retāk. Pēc vidusskolas beigšanas Agnese sevi izmēģinājusi dažādās profesijās, taču galu galā viņa atgriezusies jau bērnībā iepazītajā aptiekā.
Zāļu trūka arī aptiekāres meitai
Savukārt viņas māte Astrīda Upeniece aptiekāra specialitāti izvēlējās tāpēc, ka viņai, mācoties Bauskas 1. vidusskolā, labi padevās ķīmija. Upenieces kundze stāsta, ka agrāk vecajā aptiekā ar ķīmiju nodarboties sanācis vairāk, jo liela daļa zāļu tika gatavotas turpat. Speciāli šim mērķim Elejas aptiekā bija divi darbinieki. Zāles gatavoja arī Elejas slimnīcai, kur bija gan bērnu, gan dzemdību nodaļa.
Astrīda Upeniece atceras padomju laikus, kad bieži vien pacientiem trūka medikamentu un priekšrocības to saņemšanā bija tā sauktajiem Lielā Tēvijas kara veterāniem, kas Otrajā pasaules karā bija cīnījušies padomju pusē. Aptiekāre spilgti atminas arī «blatu» sistēmu, kur lielāka teikšana bijusi kolēģēm, kuru vīri bijuši virsnieki Tīsu raķešu bāzē. Reiz, kad bērnībā Agnese saslimusi, aptiekārei nācies viņu ārstēt slimnīcā, jo aptiekā vajadzīgās zāles nevarēja dabūt.
Aicinājumu sajūt vienā mirklī
Atmodā Astrīdas kundze iesaistījās ar lielu aizrautību. 1991. gada janvārī kopā ar vecākās medmāsas Nijoles Brūklītes organizētajiem Elejas slimnīcas un poliklīnikas darbiniekiem viņa brauca uz barikādēm Rīgā pie televīzijas centra Zaķusalā, nodeva asinis, ja pēkšņi ārstiem nāktos sniegt palīdzību daudziem ievainotajiem, un veda arī vīriem cigaretes, kuru saimnieciskajās jukās veikalos pietrūka.
Valsts neatkarības atjaunošana atnāca ar smagu ekonomisko krīzi. Štatu samazināšanas dēļ Elejas aptiekā no desmit darbiniekiem palika trīs. Žēl bijis šķirties arī no divām kolēģēm, kurām pietrūka jaunajos laikos prasīto valsts valodas zināšanu, taču viņas atradušas darbu Jelgavā. Pamazām dzīve nostabilizējusies. 1997. gadā Astrīda Upeniece aptieku ar tās iekārtu un zāļu krājumiem privatizēja. Pašai ēkai atradās agrāko īpašnieku mantinieks.
Elejas aptiekā divdesmit gados labi iedzīvojusies arī bijusī baušķeniece Valda Asare, kurai tāpat kā Astrīdai Upeniecei šī ir pirmā un vienīgā darbavieta. Valda aicinājumu kļūt par farmaceiti izjutusi pēkšņi kādu dienu, kad aptiekā pirkusi zāles mātei.
Prieks satikt vecos paziņas
«Pircēji mums bieži jautā to, ko patiesībā vajadzētu vaicāt ārstam,» stāsta Astrīda Upeniece, piebilstot, ka nereti gadās klientus pierunāt iet pie ārsta, jo recepšu zāles jau citādi pārdot nevar. Gandrīz visi klienti viņai ir paaudzēs pazīstami. Tādēļ dažkārt zāles vai bērnu kopšanas līdzekļi tiek pirkti uz nomaksu. «Tā dzīvē ir, ka biežāk bērni dzimst trūcīgākiem vecākiem nekā tiem, kuri varētu vairāk atļauties mazuļu,» spriež Astrīda Upeniece. Elejas pagasta pārvaldes vadītājs Leonīds Koindži-Ogli par aptieku saka tikai to labāko. Viņš piebilst, ka pašvaldība nākusi pretī, piedāvājot jaunās telpas. Pati aptiekas vadītāja atzīst, ka viņai ir patīkami elejnieku sveicieni, ko viņa saņem, ejot pa ciemu. «Sevišķs prieks redzēt sen, sen pazīstamus cilvēkus, kā, piemēram, dakteri Elzu Bormani, kas tagad ir ļoti cienījamos gados, bet veselība turas,» piebilst Astrīda Upeniece.
Dod darbu 14 speciālistiem
Jelgavas uzņēmēja SIA «Junoso» īpašniece Juta Vosa vada trīs aptiekas. Pašvaldība viņu ir apbalvojusi par ieguldījumu pilsētvides sakopšanā, jaunu darbavietu radīšanu (visās trīs aptiekās kopā strādā 14 darbinieku), lokālpatriotisma atbalstīšanu un sociālo palīdzību pilsētas maznodrošinātajām personām. Taču saistībā ar darbu viņas lielākais prieks ir par to, ka gan mazmeita Sintija Mickeviča, gan arī māsasmeita Inga Loseva izvēlējušās farmaceita profesiju.
Uzņēmuma vadīšanu domāts nodot Sintijai, kas šogad, iegūstot maģistra grādu, beigs Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. «Sākumā bija doma, ka aptieku varēšu nodot savai meitai, taču laikam jau nobaidīja ķīmija, kas šajā profesijā ir jāzina,» saka Juta Vosa.
Zināja, ko grib mācīties
Pati viņa visu mūžu ir pateicīga savai ķīmijas skolotājai Jelgavas 1. vidusskolā Rasmai Tīsei, kas ķīmiju iemācīja pamatīgi. Juta Vosa skolas gados gribējusi studēt par ārsti. Mediķa profesiju viņa nolēma apgūt, vispirms strādājot par sanitāri Jelgavas slimnīcā. Tur, ārstu Ringolda Čakstes un Cemaha Anšelevica iedrošināta, viņa uzņēmās aizvietot iztrūkstošo farmaceitu. No tā laika zāļu gatavošana kļuva par Jutas Vosas aicinājumu. Viņas vadītajās aptiekās zāles gatavo arī mūsdienās.
Savukārt mazmeita Sintija stāsta, ka viņai pie vecmāmiņas uz aptieku ar interesi nākusi jau no agras bērnības. «Aptiekā tev vienmēr būs darbs. Pilna pasaule izmācās par ekonomistiem, un viņiem nav ko darīt. Farmaceitiem bezdarbs nedraud,» spriež mazmeita.
Juta Vosa atzīst, ka farmācijas bizness nav no vieglajiem. Jāiztur konkurence ar lielajām aptieku ķēdēm, tomēr nākotnes skats viņai ir cerīgs. ◆
