Vienu dienu mēģināju satīt papīra tūtu. Līdzīgu kā manā bērnībā vienā acumirklī veiklām pirkstu kustībām prata izveidot veikalnieki, piepildot plānā kartona konusu ar saldām ledenēm un mutē kūstošiem cepumiem. Trakums, ja tā tūta ierastajā tīkliņmaisiņā ar acīm bērna dūres lielumā gāja vaļā. Nekas neatlika, kā visu uzlasīt un bāzt kabatās. Neies taču dārgo mantu atstāt uz ceļa!
Iespējams, arī tamdēļ padomju gados plastmasas maisiņi bija lielā vērtē. Pirmkārt tos nevarēja dabūt. Taču, ja palaimējās, maisiņi tika rūpīgi mazgāti, locīti un glabāti. Kas var būt funkcionālāks par šo plastmasas izstrādājumu, no kura nekas nebirst un netek laukā, to ir viegli nest un ielocīt vajadzīgajā formā!
Pāris pēdējās desmitgades šo komforta garšas kārpiņu lutinājušas uz nebēdu. Vairs nevaram iedomāties tādu tirdzniecības vietu, kur sveramie produkti netiktu iesaiņoti mazajos, bet viss kopā nesalikts lielajos plastmasas maisiņos. Pēdējā laikā, īpaši lielveikali, par tiem gan prasa maksāt. Tomēr summa acīmredzot ir par niecīgu, lai atgrieztos pie vecajām labajām auduma kulītēm. Ir ķēpa šo maisiņu vienmēr atcerēties iemest somā, kur tas arī aizņems prāvu vietu. Turklāt kulīte būs bieži jāmazgā, jo vairākkārtēja lietošana nes līdzi pleķus un gružus.
Tāpēc būs jāmeklē spēcīgāks motivētājs par dažiem nieka centiem, lai pēc sešiem gadiem, kad ES institūcijas plāno aizliegt plastmasas maisiņus, ļaudis būtu paspējuši, kā norāda par rezolūciju atbildīgais deputāts Vitorio Prodi, «mainīt līdzšinējos sliktos ieradumus un uzņemties atbildību visā preču aprites ciklā, sākot no ražošanas līdz pat galīgajai iznīcināšanai». Skaidrs, ka mēs slīkstam šo ērto plastmasas izstrādājumu mēslos! Taču pieredze liecina – kamēr nesāk svilt paša bikses, reti kurš uztraucas par ugunsgrēku tālajos mūžamežos, lai arī tajos sadeg mūsu plaušām tik nepieciešamais skābeklis! ◆
