Ar literatūru gan domāt, gan just audzēkņiem centusies iemācīt skolotāja Ruta Rulle
Saskaņā ar tradīciju akadēmiskā gada vidū Latvijas Universitātē dažādās nominācijās tika sveikti izcilākie zinātnieki, doktoranti, darbinieki. Starp sumināmajiem bija arī Jelgavas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ruta Rulle. Viņa ar Gada skolotāja nosaukumu un «pieklājīgu» prēmiju uzteikta par nopelniem studentu sagatavošanā. Tiesa, šis ir pirmais mācību gads, kopš skolotāja devusies pensijā un skolā vairs nestrādā. Taču gan balvas piešķīrējiem, gan daudziem viņas audzēkņiem nav šaubu, ka skolotājas 53 darba gados paveiktais devis lielu ieguldījumu ne tikai zinātnē, bet arī dzīves pozitīvo vērtību saprašanā un nostiprināšanā skolēnu apziņā.
Medicīnas institūta durvis neatvēra
«Es varētu dienām stāstīt par savu skolu,» sarunas sākumā saka skolotāja Ruta Rulle, meitas uzvārdā Ozolzīle. Viņa dzimusi ārstes un grāmatveža ģimenē ulmaņlaikos. Skolā sāka iet tūlīt pēc Otrā pasaules kara Jaunpilī – rosīgā kultūras un saimnieciskās dzīves centrā, kur Ozoļzīļu ģimene nokļuva kara laikā. Lasīt grāmatas Ruta sāka sešu gadu vecumā, bet 6. klasē ciema bibliotēkā sāka lasīt arī pieaugušo literatūru. Jaunpils vidusskola tajā laikā bija ļoti bagāta talantīgiem, rosīgiem pedagogiem – vērojot viņus, Ruta nolēma kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. «Tev mājās būs jālabo burtnīcas – labāk ej mātes pēdās, mācies par dakteri,» iebilda klases audzinātāja. Taču meitenes apņemšanās izrādījās stingra. Pēc vidusskolas, atbraucot uz Rīgu, viņa aizgāja līdz Rīgas Medicīnas institūta durvīm, tomēr tās neatvēra un galu galā dokumentus iesniedza toreizējās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Liktenīgs pārpratums
Pirmais gads pēc augstskolas beigšanas jaunajai skolotājai «vienās asarās» aizgāja Biržu internātskolā pie Jēkabpils. Jaunības ideāli bruka viens pēc otra, kad viņa noskatījās, kā kolēģi plūcas stundu dēļ, lai tikai dabūtu lielāku algu.
Pēc gada Ruta atgriezās Jelgavā, kur viņu gaidīja dzīvesdraugs Jānis. 1961. gada Līgo vakarā, laikā, kad Jāņi kā komunisma garam neatbilstoši svētki bija noliegti, pāris svinēja kāzas. Tomēr Jelgavā iepriekš sarunātā latviešu valodas un literatūras skolotāja vakance izpalika. Nācās braukt uz Rīgu, un tur nejauši kāds paziņa piedāvāja nākt uz koloniju. «Es, muļķe, biju iedomājusies, ka kolonija ir kā internātskola! Līdz dekrēta atvaļinājumam man bija atlicis pusgads. Tādēļ, daudz nedomājot, piekritu,» atceroties liktenīgos jaunības piedzīvojumus, smejas skolotāja. Turpmākos 12 gadus viņas darbavieta bija vidusskola Rīgā, Brasas cietumā, jo padomju laikā vidējā izglītība skaitījās obligāta arī cietumniekiem. Ruta Rulle stāsta par mācību daļas vadītāju Lidiju Beseri, aktiera Egona Besera kundzi, kura nākusi viņas stundās un, pamācot «tā tu drīksti darīt, bet tā – nē», ievadījusi pedagoga darbā. Klasē tapis savs literārais žurnāls, kurā skolēni publicējuši pašsacerētus dzejoļus un stāstus, pat sarakstījušies ar tolaik populāro dzejnieci Mirdzu Ķempi. «Kad es tur 24 gadu vecumā sāku strādāt, jaunākie ieslodzītie bija ar mani vienā vecumā. Kad pēc 12 gadiem gāju prom, jaunākie bija astoņpadsmitgadīgi ar vairākām sodāmībām,» raksturojot pārmaiņas tā laika sabiedrības tumšākajā daļā, stāsta Ruta Rulle. Viņa atzīst, ka cietuma skolā iemācījusies pazīt cilvēkus un vajadzības gadījumā arī sevi aizstāvēt. «Nebūs tā, ka skolēns man nez ko pateiks, bet es viņu nenolikšu pie vietas,» pasmaida pieredzējusī pedagoģe.
«Nepatīk apkārt mētāties»
1973. gadā, kad jaunākajam dēlam sākās skolas gaitas, Ruta Rulle kļuva par skolotāju Jelgavas 2. vidusskolā, kas atmodas laikā pārtapa par ģimnāziju un 2003. gadā par augstiem rezultātiem saņēma Valsts ģimnāzijas nosaukumu. «Man nepatīk apkārt mētāties,» skolotāja īsi pamato, kādēļ šajā darbavietā viņai pagājuši 40 gadu.
«Uzskatu, ka svarīgākais ir iemācīt skolēnam pastāvīgi strādāt, domāt, analizēt,» saka Ruta Rulle. Viņa uzsver, ka Jelgavas Valsts ģimnāzijas tradīcija ir prasība, lai kāda cīņa arī neizvērstos, lai skolēni izlasa visu literāro darbu, nevis tikai fragmentu. Vien tā var dziļāk izprast literāro varoņu attiecības, darbības motīvus. Nepietiek ar to, ka skolēns aptuveni pārzina sižetu. «Pirms dažiem gadiem uz vidusskolu atnāca tāda interesanta meitene. Kā domraksts, tā nekā – viena vienīga tukšvārdība, muldēšana. Nesen man viņa «Rimi» lielveikalā apmetās ap kaklu: «Cik labi, ka jūs prasījāt rakstīt, lai viss būtu pierādīts, argumentēts! Kā citi mokās ar to rakstīšanu, bet man augstskolā nav neviena parāda.»
Uz izlaidumu tautastērpos
Rutas Rulles audzināmās klases skolnieks no 1996. līdz 1999. gadam, tagad Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns atzīst, ka nebūtu pārspīlēts, sakot, ka tieši klases audzinātāja pusaudža gados lielā mērā cēla viņa pašapziņu, veidoja personību un vērtību mēru. «Tas notika gan ar daiļliteratūru, kas, gatavojoties viņas stundām, bija blāķiem jāizlasa, gan ar viņas personisko attieksmi pret maniem radošajiem centieniem,» piebilst Mārtiņš.
Par skolotājas iegūto Latvijas Universitātes Gada skolotāja balvu ļoti priecājas Jūlija Terjuhana – viņas skolniece no 2003. līdz 2009. gadam, tagad topošā juriste. Viņai un viņas skolasbiedriem skolotāja ir atmiņā kā spēcīga personība, stingra («Par katru kļūdu balle nost!»), kuras stundas bijušas interesantas pat tiem, kam atzīmes nebija labākās. Uzlādējis viņas dzīvesprieks, humora pērles. «Skolotāja Rulle mums ne tikai mācīja latviešu valodu un literatūru, bet arī audzināja par pieklājīgiem, iejūtīgiem, draudzīgiem un citam citu atbalstošiem cilvēkiem,» atceras Jūlija. Viņa piebilst, ka skolotājas audzināmajām klasēm bijusi skaista tradīcija izlaidumā ierasties tautastērpos.
Mācījās gramatiku līdz Jāņiem
Valsts ģimnāzijas direktores vietniece un latviešu valodas un literatūras skolotāja Marita Asarīte stāsta, ka viņai par labu paraugu vienmēr ir kolēģes ārkārtīgi lielā atbildības izjūta. Jau cienījamos gados Ruta Rulle kopā ar skolēniem piedalījusies jaunsargu pārgājienos, nenogurdināma viņus vedusi uz teātriem. «Nesen mūsu skolā viesojās Liepājā izveidotais Kaspara Goda teātris, kurā spēlē arī Armands Kaušelis. Tad mēs, kolēģi, pieminējām, cik savulaik daudz Ruta ar Armandu palikusi pēc stundām, lai piespiestu viņu izlasīt prasītās grāmatas,» saka Marita Asarīte. Pēc skolotājas teiktā, tagadējais aktieris gramatiku mācījies vēl pēc tam, kad citi mācību gadu jau beiguši, – līdz Jāņiem.
Skolotāja Ruta Rulle laikā, kad uz skolu vairs nav jāiet, lasa Markesu, apmeklē teātri, cenšas palīdzēt mazbērniem un tāpēc nejūtas, ka būtu palikusi bez nodarbošanās. Lai arī pārdzīvota dzīvesdrauga Jāņa aiziešana viņsaulē, nevar just, ka aizvadītajos desmit, divdesmit gados skolotāja būtu novecojusi. Viņa paskaidro, ka iemesls ir viņas profesija. Skolotājam nākas iejusties skolēna ādā, un tad jau arī ir citādi ar novecošanu. Sirds viņai sāpot par latviešu valodas un literatūras mācīšanu. Kopš atmodas laikiem samazināts tai atvēlēto stundu skaits un apgūt mācību vielu kļuvis grūtāk. Satrauc arī tas, ka, pieskaņojoties mazākumtautību skolām, viņasprāt, primitīvas kļuvušas prasības centralizētajos eksāmenos – kopš 2008. gada vidusskolas izlaiduma eksāmens latviešu valodā un literatūrā mazākumtautību un latviešu skolās ir vienāds. Šopavasar eksāmenā būs atļauts analizēt jebkuru ārzemju literatūras darbu. Taču tad jau varēšot ņemt jebkuru «lubeni», kādu grāmatnīcās, pēc skolotājas domām, esot deviņdesmit procentu no kopējā piedāvājuma. «Esam sapulcēs par to runājuši ar putām uz lūpām, bet tāpēc vien nekas nemainās. Vairāk par to necīnos,» mazliet skarbi pasmaida Ruta Rulle, liekot saprast, ka šai cīņai nekad nebūs gala. ◆
Skolēnu apkopotie Rutas Rulles izteicieni klasē
Sasveicinoties, uzrunājot skolēnus: «Nu, uz priekšu tēvzemes meitas un dēli!» «Nu, tautieši, uz pakaļējām kājām!» «Čabulītes un čabulīši!»
Izsakot piezīmi par sekmēm: «Es ar jums esmu atpalikusi!» «Maksā man ceļojumu uz Jaunzēlandi, tad es neteikšu, ko tu rakstīji!» «Tante A un tante L sēd kā tādas kāpostu pārdevējas.»
