Cilvēks un baznīca jau kopš tās dibināšanas pirmajām dienām ir mijiedarbībā viens ar otru.
Cilvēks un baznīca jau kopš tās dibināšanas pirmajām dienām ir mijiedarbībā viens ar otru. Sabiedrības kultūra ienes savas iezīmes baznīcas arhitektūrā, telpas interjerā, altārgleznās, kulta traukos, sveču smaržā, veidojot katram laikmetam atbilstošu, savdabīgu pieskaņu, radot dievnamā īpašu gaisotni. Tādējādi baznīcā atspoguļojumu gūst sabiedrības kultūra un sabiedrības kultūras atspoguļojums ir baznīca. Latvijas baznīcas ir mūsu tautas likteņgaitas. Tās sāka celt līdz ar kristietības izplatīšanos, un tās pārdzīvojušas lielas politiskas pārmaiņas, karus un laupīšanas, ugunsgrēkus, slimības un mēra epidēmijas, kuru rezultātā draudzes zaudēja gan savus mācītājus, gan arī locekļus. Jāpiemin arī padomju varas gados kultivētā naidīgā attieksme pret ticību. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas baznīcas piedzīvoja savu atjaunotni. Palielinājās interese par baznīcu, par tās garīgo un kultūrvēsturisko nozīmi, palielinājās draudzes locekļu skaits, tika atjaunotas bijušās draudzes un sākti restaurēt pussagruvušie dievnami. Sākās jauns laiks, jauns pacēlums.
11. un 12. septembrī pie gandrīz 100 Latvijas dievnamiem plīvos Eiropas kultūras mantojuma dienu zilie karogi, notiks svētku dievkalpojumi un skanēs ērģeļmūzikas koncerti. Par mantojuma dienu objektiem Jelgavā izvēlētas trīs baznīcas – Sv. Annas evaņģēliski luteriskā baznīca, Sv. Simeona un Annas pareizticīgās draudzes katedrāle, Romas katoļu baznīca, Jelgavas rajonā – arī trīs baznīcas: Dalbes, Sesavas un Zaļās evaņģēliski luteriskās draudzes dievnami. 11. septembrī no plkst.10 līdz 18 visas trīs baznīcas atvērtas apskatei. Uz tām tiek aicināts ikviens.
12. septembrī plkst.10 notiks svētku dievkalpojums Sv.Annas baznīcā un Sesavas ev. lut. draudzes baznīcā; plkst.14 svētku dievkalpojumu Dalbes ev. lut. draudzes baznīcā vadīs mācītājs Arnis Bergmanis; plkst.15 Zaļās ev. lut. draudzes baznīcā notiks dievkalpojums, kuru vadīs evaņģēlists Valdis Berts, un garīgās mūzikas koncerts, kurā piedalīsies ērģelnieks, profesors Andris Vītoliņš; plkst.18 zvanīs visu to baznīcu zvani Jelgavas, Bauskas, Dobeles pilsētās un rajonos, kuras piedalās mantojuma dienās, bet šo akciju aicinām atbalstīt visas Zemgales baznīcas, jo Latvijas baznīcas ir Eiropas kopējais kultūras mantojums.
Zaļās draudzes baznīca
Tālu pāri Zemgales līdzenajiem laukiem saskatāma viskrāšņākās Jelgavas rajona baznīcas – Zaļenieku baznīcas – torņa smaile. Zaļās draudzes baznīcai liktenis gadu gaitā bijis krietni labvēlīgāks nekā citiem mūsu novada dievnamiem – tā tikusi pasargāta no laupīšanām, kara briesmām.
Zaļā muiža bija viena no vecākajām Livonijas ordeņa bruņinieku muižām Zemgalē. Tolaik tajā bijusi katoļu kapela, bet pirmā luterāņu koka baznīca celta tās vietā 1571. gadā. Draudzes mācītāju vārdi zināmi kopš 1602. gada. Zaļās muižas draudze 1655. gadā nolēma celt jaunu baznīcu un tai izvēlējās vietu Tērvetes upes kreisā krasta augstajā uzkalnā. Ar maršala Kleista gādību uzcēla mūra dievnamu ar dakstiņu jumtu un torni. Bez remontiem baznīca kalpoja vairāk nekā simts gadu. 1766. gadā tika veikts remonts, un tā atkal bija kārtībā. Taču XIX gadsimts ienesa lielas izmaiņas Zaļās draudzes dzīvē. Baznīca bija kļuvusi par mazu, un 1824. gadā tās veco ēku nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunai un lielākai baznīcai. Dievnama celtniecība gan nedaudz ieilga, bet 1872. gada 29. oktobrī iesvētīja jauno baznīcu, sakristeju un torni. 1862. gadā baznīca ieguva Kārļa Hermaņa darinātās 21 reģistra ērģeles ar bagātīgi rotāto ērģeļu prospektu. 1873. gadā mākslinieks J.Hibners uzgleznoja altārgleznu Zaļās draudzes baznīcai. Tajā pašā gadā baznīcas logus sāka rotāt greznas vitrāžas. XIX gadsimta beigās veidota baznīcas interjera iekārta – kancele, soli, lukta. Draudze līdz mūsdienām saglabājusi 1872. gadā izšūto auduma altārsegu, kuru tolaik darinājusi kāda draudzes locekle. Tā ir tikai viena no veltēm, kuru savai baznīcai dāvinājuši draudzes locekļi – to ir krietni vairāk. Par galveno un visvecāko baznīcas piederumu var uzskatīt 1577. gadā M.Baiera lieto baznīcas zvanu. 1915. gadā līdz ar daudziem citiem baznīcu zvaniem tas tika aizvests uz Krieviju. laimīgā kārtā draudzei 20. gadu sākumā to izdevās atgūt. Zvans gan bija bojāts un bija jāpārlej no jauna. 1930. gadā Rīgā šo darbu veica J.K.Švenna firmā. Zaļās draudzes baznīcas zvans ir lielākais baznīcas zvans Jelgavas rajonā.
Dalbes baznīca
Dalbes evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcai šis ir jubilejas gads. Pirms 130 gadiem –
1869. gadā – pēc Krievijas guberņas arhitekta Nikolaja Guseviča projekta Dalbē uzcēla mūra baznīcu ar tornīti. Taču šīs baznīcas priekšvēsture bija visai ilga, līdz beidzot dalbēnieši ieguva pamatīgu mūra baznīcas ēku.
Kurzemes un Zemgales hercogs savas valdīšanas pēdējos gados, tas bijis ap 1640. gadu, pavēlējis celt nelielu koka baznīcu Dalbiņu māju tuvumā. Hercoga Jēkaba valdīšanas gados baznīcu iesvētīja. Sākumā dievkalpojumus baznīcā noturēja Jelgavas Sv.Annas draudzes mācītājs, kuram bija jāmēro tāls ceļš no pilsētas uz mazo draudzi. Bieži vien mācītājs nevarēja ierasties slikto ceļu un laika apstākļu dēļ. Lai baznīcēniem šādās reizēs nebūtu jādodas mājās bez svētrunas, ķestera pienākumus uzņēmās Dalbiņu māju saimnieks Tonis. Viņš 1700. gadā devās uz Jelgavas pili pie hercoga Ferdinanda ar lūgumu nozīmēt draudzei patstāvīgu mācītāju. Tajā pašā gadā draudzē ieradās mācītājs Dāvids Kapels. Ziemeļu kara gados kazaki nolaupīja mācītāja amattērpu, baznīcas naudu un aizdedzināja baznīcas un mācītājmājas salmu jumtus. Taču no ugunsgrēka ēkas izglāba Krievijas cars Pēteris I ar saviem dragūniem. «Cars bijis ļoti apbēdināts par notikušo,» kādā publikācijā žurnālā «Atpūta» rakstīja J.Juškevics. Cars ar saviem pavadītājiem vienu nakti pārnakšņojis Dalbes mācītājmājā un no rīta devies ceļā uz Rīgu. Dalbē vēl ilgi saglabājās nostāsts par labo caru Pēteri I. Vecā baznīcas koka ēka tika vairākkārt remontēta. 1717. gadā tās vietā cēla otro koka baznīcu, bet arī tās liktenis nebija ilgs. Jau pēc 41 gada bgūvēja trešo koka baznīcu, tad 1818. – ceturto koka ēku. Taču arī tā, pēc baznīcas vizitācijas ziņām, 1842. gadā bija sliktā stāvoklī. Un tā arī bija, jo baznīca drīz vien sabruka. Ņemdami vērā lielās neveiksmes ar koka baznīcām, draudze nolēma celt mūra dievnamu. Tā nu beidzot 1869. gadā draudze ieguva piekto baznīcu pēc skaita. Otrajā pasaules karā, vāciešiem spridzinot tiltu pār Misas upi, gaisa spiediena rezultātā plīsa baznīcas mūra ārsiena. Pakāpeniski Dalbes draudzes baznīca tika atjaunota. Pēc atjaunošanas to iesvētīja 1975. gada 13. jūlijā. 1996. gada
6. jūlija vētra aizlauza baznīcas krustu, bet pēc trim nedēļām ar visu bumbu tas nokrita no jumta. Ar Ārijas Osītes, Jāņa Osīša un Cenu pagasta gādību Dalbes baznīca atguva krustu un tika veikts zvanu torņa remonts.
Sesavas baznīca
Šogad aprit 140 gadu kopš pēdējās Sesavas baznīcas pārbūves, kad tā ieguva to arhitektonisko veidolu un interjeru, kāds tas saglabāts līdz mūsdienām.
Pirmo luterāņu baznīcu Sesavā cēla 1571. gadā – tai pašā gadā, kad būvēja baznīcu Zaļeniekos. Netālu no tās 1633. gadā iesvētīja jauno mūra dievnamu. Veco koka baznīciņu kādu laiku izmantoja kā kapliču. Taču jaunajai baznīcai bija jāpārdzīvo vairākkārtējas pārbūves. Vēlāk baznīcai piebūvēja sakristeju, baznīcas torni, ieejas vārtu mūra stabus, bet XVIII gadsimta beigās par pusotra pēdu paaugstināja baznīcas sienas. Zem baznīcas dēļu grīdas agrākos laikos bija pagrabi, bet 1813. gadā tos aizbēra. Lielas pārbūves ieceres bija Kurzemes un Zemgales hercogienes Dorotejas brālim Žanno Mēdemam. Vairākus baznīcas pārbūves projektus izstrādāja J.G.A.Berlics. Taču neviens no šiem projektiem tā arī netika realizēts. 1855. gadā Sesavas baznīcā sākās lieli pārbūves darbi, kuru rezultātā tā ieguva pašreizējo izskatu. Pēc pārbūves baznīcu iesvētīja 1859. gada 13. decembrī. Tika nostiprināti ēkas pamati, pārveidotas baznīcas logailas, piebūvēta sakristeja. Baznīcu un sakristeju pārsedza ar divslīpju jumtu, noklājot to ar dakstiņiem. Pārbūvēja baznīcas torni. Īpaši grezna savulaik bijusi tās iekārta. Baznīcā joprojām atrodas 1756. gadā darinātā kancele. Tās autors ir nezināms, bet jādomā, ka viņa rokām veidots ir arī biktssols. Pirmās baznīcas ērģeles veidojis meistars Tidemanis. Sesavas baznīcas ērģeļu prospekts, līdzīgi kā citi baznīcas interjera priekšmeti, ir bagātīgi rotāts, balti krāsots, ar zeltījumu. Pēc turpat simts gadiem ērģeles pārbūvēja meistars Augusts Martins. 1860. gadā baznīca ieguva jaunu altārgleznu «Kristus debesbraukšana», kuru gleznojis J.Dērings. XX gadsimta sākumā Sesavas draudze bija ne tikai greznākā, bet arī tās finansiālais stāvoklis bija ļoti drošs. Taču karu un juku laiku dēļ kapitālu atgūt neizdevās. Sesavas draudzes baznīca mazāk cietusi kara gados, bet gan ievērojami vairāk – miera laikā. Padomju varas gados baznīca tika vairākkārtīgi aplaupīta. No kādreiz bagātā sudraba, alvas, misiņa trauku, svečturu, lustru klāsta pāri nav palicis gandrīz nekas, bet vairākas no šīm mākslas vērtībām bija XVIII gadsimta Jelgavas sudrabkaļu meistaru darinājumi. Taču līdz mūsdienām Sesavas luterāņu baznīcas draudze saglabājusi grezno baznīcas iekārtu un 1699. gadā parakstītu koka epitāfiju.
Svētā Simeona un Annas pareizticīgo baznīca
Cars Pēteris I 1711. gadā apprecināja jauno hercogu Frīdrihu Vilhelmu ar savu brāļa meitu Annu Joanovnu. Slēdzot laulības līgumu ar krievu princesi, hercogs Frīdrihs Vilhelms bija apsolījis uzcelt un uzturēt Jelgavā arī pareizticīgo baznīcu.
1711. gadā, kad hercogs Frīdrihs Vilhelms, atgriežoties no kāzām, nomira, Jelgavā ieradās jaunā atraitne, kurai baznīca tika iekārtota jaunuzceltajā Annas pilī. Kalpotājiem ierādīja lūgšanu namu kādā koka ēkā tagadējās baznīcas vietā. Tur 1726. gadā arī uzcēla svētajam Simeonam un Annai veltītu koka baznīciņu. 1750. gadā veco dievnamu nojauca un uzbūvēja jaunu pildrežģa ēku ar četrstūrainu zvanu torni. 1774. gada 23. jūnijā tika likti pamati jaunai baznīcai pēc B.Rastrelli meta, bet 1780. gadā to svinīgi atklāja. Kad baznīca draudzei kļuva par mazu, Krievijas cars Aleksandrs III atvēlēja līdzekļus jauna dievnama celšanai. Pēterburgas arhitekta N.Čagina projektēto baznīcu sāka būvēt 1890. gadā, daļēji saglabājot veco ēku. Tā svinīgi tika iesvētīta 1892. gada 14. novembrī.
Svētās Annas baznīca
Pilsētas vecākais arhitektūras piemineklis ir Annas baznīca. Tās koka pirmsbūve bijusi jau 1573. gadā. Pie tās no 1619. līdz 1621. gadam piebūvēja mūra torni. Tagadējā mūra ēka celta no 1638. līdz 1641. gadam, un tornis pagarināts 1649. gadā. 1750. gadā torni pārbūvēja, bet 1859. gadā zibens iespēra tornī un tas atkal bija jāpārbūvē. Pēdējā karā baznīca tika nodedzināta, pēc tam tā atjaunota. Pie baznīcas aug ozols, kurš stādīts 1883. gadā par godu reformistam M.Luteram. Baznīca nosaukta svētās Annas vārdā, jo Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera sievu sauca par Annu un viņa atbalstīja šīs baznīcas celšanu. Baznīcā bija piemiņas plāksne Pirmajā pasaules karā un cīņās pret Bermonta – Avalova karaspēku kritušajiem cīnītājiem.
Jelgavas katoļu baznīca
Jelgavas katoļu draudze ir viena no visvecākajām Baltijā. Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera laikā katoļiem piederošās baznīcas un kapelas nodeva luterāņu pārziņā, bet jau 1617. gadā hercogu Frīdrihu ar Polijas karali saistīja noteikums par katoļu ticības izplatīšanās brīvību. 1630. gadā Jelgavā sāka celt katoļu baznīcu, kuru nosauca Svētās Marijas vārdā. Pie tās 1654. gadā darbību uzsāka jezuīti, dodot lielu ieguldījumu skolu veidošanā, nodarbojoties ar labdarību. Kad baznīca draudēja sabrukt, tika nolemts 1904. gadā uzcelt jaunu. Prāvesta Kazimira Jasinas vadībā pēc arhitekta Strandmaņa meta 1906. gadā jaunais dievnams tika uzcelts. Baznīcu iesvētīja un nosauca par godu Svētajam Jurim un Dievmātes jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai. Baznīca gāja bojā 1944. gada jūlijā, pēc kara baznīcu atjaunoja. Tās sakopšanā lieli nopelni bija arī mācītājiem J.Sileniekam, A.Buliņam. Torņa smailes atjaunošanas darbi notika J.Silēviča vadībā.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Jelgavas rajona galvenā valsts inspektore Ina Lastovecka un pilsētas galvenā valsts inspektore Gunta Skulte
