Aina Poiša uz kultūras nama lielās skatuves dos «padomus precētiem pāriem»
«Tikai lai auditorija nepadomā, ka svētdien Jelgavā uzstāšos ar lekciju par laulības dzīves problēmām,» uzreiz brīdina psihoterapeite Aina Poiša. «Padomi precētiem pāriem» ir itāļu komēdija, kuras iestudējumā režisore Dita Balčus apvienojusi divas tēmas – laulības krīzi un televīzijas glorificēto spēku. Precētā pāra lomās iejutīsies Zane Burnicka un Kārlis Anitens, bet Ainai Poišai gan neko īpaši tēlot nenāksies – viņa būs sarunu šova vadītāja, persona, ko TV ekrānā esam pieraduši redzēt ne reizi vien un galvenokārt tieši šādā ampluā.
– TV šovs «Aina» bija populārs apmēram pirms gadiem desmit, pašreiz esmu ērti iekārtojies kabinetā, kur ir jūsu psihoterapeites prakse, un pacientu, kā liecina kaut vai vērojumi, nākot uz šo sarunu, netrūkst. Kas jūs «piespieda» iesaistīties šajā izrādē?
Par «spiedienu» var runāt pirmajā brīdī, kad tu saņem kādu piedāvājumu. Patiesībā tiek dota jauna iespēja. Kāpēc man? Droši vien tāpēc, ka es jau esmu sevi parādījusi kā cilvēks, kurš var uz skatuves noturēties. Jo man ir liela bērnības prakse – vismaz 18 gadu esmu dejojusi, dziedājusi, spēlējusi teātri Liepājas bērnu un jaunatnes centrā «Vaduguns».
Vērtējot ar tagadējo psihoterapeites pieredzi, tā ir laba iespēja rūdīt raksturu, pārvarēt savu slinkumu. Turklāt dejošana, piemēram, lieliski attīsta spēju darboties kolektīvā – tev ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem. Jāceļas un jāiet arī tad, ja ir angīna, jo tevi taču gaida. Tas dod apziņu, ka īstenībā spēj vairāk, nekā iepriekš biji par sevi domājis. Protams, bez pārspīlējumiem – to es sakarā ar angīnu. Tagad, runājot ar kādu «svarīgu» cilvēku, neviļus sāku prātot: vai viņš maz ir darbojies deju kolektīvā vai vokālajā ansamblī, vai no bērnības dziedājis tikai solo?
Ja atgriežamies pie konkrētā projekta – varētu jau sēdēt un klusi strādāt savā «aliņā», bet te nāk kāds provokators, kā šoreiz režisore Dita Balčus, un… Vispirms gribas teikt nē, bet tas velniņš iekšā jau dīdās.
Pēc tam es sev pajautāju – kur tas ir teikts, ka visas skatuves lietas priekš manis jau beigušās? Varbūt es vēl varu ko mēģināt?
– Tomēr, uz ko lai orientējam cilvēkus, kas svētdien nāks uz izrādi?
Katrā ziņā ne uz psihoterapijas seansu, bet uz izklaidi. Itāļu luga ir suverēna vienība, bet mūsu, pirmkārt jau režisores Ditas Balčus, iecerētajā variantā tiks nedaudz ironizēts par mūsu pašu TV. Par vēlmi ieviest šeit dažādus produktus, kas labi darbojas Amerikā, Krievijā un vēl kaut kur, bet ar saviem ierobežotajiem resursiem tālāk par aizsākumiem netiekam.
Izrādē «Padomi precētiem pāriem» es faktiski darbojos ārpus uzrakstītās lugas, improvizēju kā «šova šovā» vadītāja. Cik jautra vai nopietna izvērtīsies katra izrāde, lielā mērā atkarīgs no mana kontakta ar auditoriju.
– Televizors arī pie mums ir būtiska dzīves sastāvdaļa.
Protams, TV ir ļoti veikls manipulators: ja tu esi ticis tajā kastē, tad tu esi populārs, atpazīstams un… vispār esi. Tā ir ļoti strauja «uzšaušanās» augšpusē. Par laimi, mani šī kaste nesaslimdināja, es nekļuvu par TV narkomāni. Nevar noliegt, ka televīzijā daudz ko iemācījos, sāku saprast to «mašīnu» no iekšpuses un, kas ir varbūt vislielākais ieguvums, satiku daudz interesantu cilvēku.
Sarunu šovā «Aina» es faktiski tiku «iemesta» nesagatavota, un tad nu arī skatītāju rezonanse bija spontāna. Medicīniskā terminoloģijā tā ir viena no TV ekrāna blaknēm – kādam tu patīc, kādam riebies. Manā gadījumā neitrālas reakcijas vispār nebija. Ne es izskatos kā vidējā aritmētiskā, ne arī uzvedos tā. Es varu izprovocēt uz sevi ļoti daudz negatīvā. No sērijas: ko viņa atļaujas! Vai nu viņa ir mākslīga, vai uzspēlēta. Kad pati jau kļūsti par vienu no šīs mašinērijas sastāvdaļām, tu saproti, ka vienkārši pildi savu darba uzdevumu un, kaut centies pēc iespējas labāk to izdarīt, esi atkarīga no daudziem citiem cilvēkiem. Tāpat kā aktieris teātrī: režisors izdomā vienu, scenogrāfs ko citu, kustības iestudē vēl kāds trešais, gaismotājam tajā dienā nav tas labākais garastāvoklis. Bet skatītājam liekas, ka tur, aiz ekrāna, ir tā laimīgā zeme, kas iecels tevi slavas virsotnē. Var jau būt, ka iecels.
Patiesībā tas atnes arī ļoti daudz zaudējumu, kad tu savu tēlu atdod publikas «apēšanai», lai dara ar tevi, ko grib. Pašai jāizvēlas, ko atstāt sevī kā labu pieredzi, ko norakstīt zaudējumos – nekad nav tikai melns vai balts. Labā daļa ir tā, ka daudziem cilvēkiem, kaut sākumā neklātienē, esmu kļuvusi uzticama, un tas vēlāk atvieglojis viņu ceļu pie manis kā psihoterapeites. Sliktā ziņa – daudzi joprojām skatās uz mani kā uz TV dīvu, kamēr es jau sen dzīvoju «citos plauktos». Tas savukārt traucē manai profesionālajai darbībai. Tās taču ir pilnīgi dažādas lietas: audzināt bērnus, vārīt vīram zupu, dažreiz «iekāpt» TV kastē vai savā kabinetā koncentrēties psihoterapeita sarunai ar konkrētu cilvēku.
– Psihoterapeita tēlam raidījums «Aina» bija gana drosmīgs solis.
Jā. Un, kad es jau biju nolēmusi – pietiek, jākļūst introvertākai un jāsavāc sevi atpakaļ, nāca dziedāšanas šovs. Devos talkā, jo sapratu, ka nav jau tik viegli cilvēkus pierunāt. Viena lieta ir dziedāt mājās, pavisam cita – publikas priekšā pie mikrofona. Turklāt tik ekstrēmos apstākļos, ka nedēļas laikā jābūt vislabākajā līmenī, nu vismaz tik daudz, lai pašam nav kauns. Brīžiem sāku pati sevi strostēt: «Nu, kāda velna pēc es atkal piekritu!» Tomēr nenomiru un guvu brīnišķīgu pieredzi, pēc tam ar grupu «Klaidonis» vēl gandrīz gadu koncertējām.
Sēdēt un kritizēt jau nav liela māksla. Tad, kad tu pats esi visā tajā iekšā un vēl spēj kaut ko izdarīt, tā ir uzvara. Pirmkārt pašam pār sevi.
– Un «Padomi precētiem pāriem» – kurš uzvar ko?
Man nemaz nebija viegli atrast tajā savu vietu. Negribu, lai mani tulko kā psihoterapeiti, jo tas nebūtu ētiski. Nederētu arī pārvēršanās par aktrisi, jo es tāda neesmu. Es esmu kā medijs starp lugas fragmentiem, cenšos sniegt komentāru, kas izved caur izklaidi uz nopietnību. Man jāsajūt īstais žanrs, lai es nesāktu moralizēt un bārstīt sazin kādas gudrības. Viegli, ar humoru, bet izvelkot cauri visam kādu domugraudu, tā, lai cilvēki nejustu, ka viņus kaut kur dzen.
Kā jau visas labas komēdijas, luga ir traģikomēdija. Viegli ir redzēt smieklīgo ārpusē, bet neredzēt sevī. Lai cik mēs esam lieli, svarīgi, veci, tievi vai resni, reizēm uzvedamies kā bērni, spēlēdami spēles. Brīžiem pat nenojaušot, ka spēlēdamies varam nodarīt arī viens otram pāri, nesaprazdami to.
Mans radošais izaicinājums ir sajust publiku, kura katru reizi ir cita, un īstajā brīdī atrast pareizos vārdus. Jāizjūt, kad vairāk vajadzīga tā humorīgā puse, kad uz pārdomām orientētā, kas gan viena otru neizslēdz. Arī smiekli mēdz būt dažādi – tie var būt gan izklaides pēc, gan kā publikas aizsargreakcija. Jo ar mums taču nekad nekas tāds nevar notikt!
Stāsts ir par laulāto pāri, kas ir kopā 18 gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Var jau komēdijas vietā izveidot no tā visa arī psiholoģisku drāmu, un melots nebūs. Latviešiem, un ne tikai latviešiem, reizēm patīk smieties nevis smiešanās pēc, bet, aizejot mājās, vēl šo to pārdomāt un pasmieties jau varbūt no nedaudz citas puses. Pēc izcelsmes «Padomi precētiem pāriem» ir gabaliņš no dzīves ar itāļu temperamentu, kurā ir mūsu uztverei sabiezinātas krāsas. Taču cilvēciskās vīrieša un sievietes attiecības ir mūžīgais stāsts jebkur, lai kādā valstī mēs dzīvotu. Jo vairāk kaislību, jo vairāk iespēju, lai rastos mākslas darbi. Un tad nu vari izvēlēties – vairāk garšo tas vieglais vai smagais, vai varbūt vidējais žanrs.
Var jau arī aiziet totālā intelektualizācijā un uzskatīt, ka tas viss ir pelavas un īstā dzīve slēpjas globālākās lietās. Arī lugas varonis tā vietā, lai mīlētu savu sievu, bieži slēpjas argumentos par politiku vai dzīvo daudzajās izlasītajās grāmatās, nevis reālajā dzīvē.
– Iestudējums Rīgā tiek izrādīts teātra klubā «Austrumu robeža». Kā jutīsieties uz Jelgavas kultūras nama lielās skatuves?
Tā kā es izrādē komunicēju starp aktieriem un publiku, cenšoties panākt līdzdarbošanos, šis apstāklis mani mazliet baida, jo «Padomi precētiem pāriem» veidota kā kamerizrāde. Uz lielās skatuves tā var arī kaut ko zaudēt. Tomēr varbūt palīdzēs apstāklis, ka Jelgavas kultūras nama skatuve man ir labi pazīstama.
– Ieintriģējāt, – lūdzu, sīkāk!
Tāpat kā Lūcija Ņefedova, kura bija mana skolotāja. Uz šīs skatuves aizritējušas manas sesijas. Pirms kļuvu par psihoterapeiti, mācījos toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, neklātienē, man bija jau 30 gadu. Kad pabeidzām, tā jau bija Mūzikas akadēmija. Tā ka esmu diplomēta režisore.
Bet atzīšos, ka jau tad nojautu – tas nebūs mans mūža darbs, man vairāk patika pats mācību process. Kad sākās atmoda, nonācu Latvijas Ģimenes centrā. Anita Plūme no ASV atveda ideju, ka skolās vajadzīga dzimumaudzināšana. Es pabeidzu attiecīgus kursus un sāku mācīt šo priekšmetu Ropažu vidusskolā, kur darīju arī daudz ko citu, ieskaitot teātra studijas vadīšanu.
– Vai pēc izspēlēšanās pa klubiem un skatuvēm neuznāks vēlēšanās iesaistīties atkal kādā īstā TV šovā, piemēram, «Aina 2»?
It kā jau ne. Es nevaru žēloties par garlaicību, man darāmā pietiek. Bet negribas arī samelot. Ja nu nāktu kāds tik vilinošs priekšlikums, ka es skaidri redzētu sev svarīgus aspektus un būtu komanda, ar kuru labprāt darbotos kopā… Cilvēki, ar kuriem man ir līdzīgs domāšanas veids. Es negribu būt soliste, man ļoti svarīga ir pleca izjūta.
Un vēl – ja būtu atrisināti organizatoriskie jautājumi un visus spēkus varētu veltīt tikai idejai. Pirms desmit gadiem es lecu nezināmajā, bet tagad man ir pieredze un izstrādājušies savi kritēriji. Uz avantūrām vairs neparakstītos, tagad vajadzīga lielāka skaidrība.
Un vēl tas jaunības kults, kas tagad valda TV. Kam vairs vajadzīgas novecojošas sejas, ekrāns ir ļoti nežēlīgs. Cilvēki grib redzēt skaistas un jaunas sejas. Radio vari darboties līdz sirmam vecumam. ◆
