Dzīvoja reiz baltajā pasaulē divi sava tēva dēli – Pakaklis un Kārnis.
Dzīvoja reiz baltajā pasaulē divi sava tēva dēli – Pakaklis un Kārnis. Ne bagāti tie bija, ne nabagi. Dzīvoja draudzīgi un kopa tēva mantojumā atstāto zemīti. Jau no bērna kājas brāļi bija raduši visu darīt kopā un dalīja tie darbu, ne tā augļus.
Kādu dienu Pakaklis bilda Kārnim:
– Plecu pie pleca, mans brāli, esam rāvušies melnās miesās, katra tēvu zemes pēda piesūkusies ar mūsu sviedriem, mūsu rokās un mugurās ielijis mālu smagums, bet dvēselēs – purva zāles sūrums. Mūsu naktis bijušas pārlieku īsas, bet dienas nebeidzami garas, taču pie mantības tā arī neesam tikuši. Ir pienācis laiks padomāt par labāku rītdienu. Esmu prātojis šā un tā, izsvēris visus par un pret, līdz pēc ilgām šaubām pār mani nāca atklāsme: mums tēva zeme jāsadala un jāsaimnieko katram par sevi. Tikai tā tiksim pie turības.
Kārnis savam brālim pretim nerunāja – arī iepriekš Pakaklis izšķirošu lēmumu pieņemšanā vienmēr bijis pussoli priekšā Kārnim. Sacīts – darīts: brāļi sāka dalīt zemi. – Tā kā iecere piederēja Pakaklim, viņš arī bija galvenais lēmējs un ierādītājs, kam kas pienākas:
– Šis būs mans, tas arī, bet tas tiks tev…Te būs mana zeme, te arī, bet tā piederēs tev…
Kārnis tik spēja tekalēt aiz Pakakļa un piekrītoši māt ar galvu. Nevarētu teikt, ka viņš bija zemes pārdalīšanas pretinieks, taču jaunā saimniekošana viņu mulsināja. Jo – raugi – Kārnim bija bail, ka tik Pakaklis aiz savas lielās brāļa mīlestības nesadala visu par sliktu pašam sev. Ja nu Kārnim tiek viss labākais, kā tad Pakaklim iznāks saimniekošana un iecerētā turības vairošana? Kamēr Kārnis noņēmās ar prātošanu, Pakaklis tik dalīja, dalīja un dalīja…
Kad zemes un mantības pārdalīšana bija beigusies, izrādījās, ka lielākais labums ticis Pakaklim, bet Kārnim – tikai mazumiņš. Kārnis par to neskuma. – Tā arī būs labāk(i), – sprieda viņš, – jo vai gan es viens būtu ticis galā ar to lielo daļu?
Tā nu abi iesāka saimniekot atsevišķi. Pakaklis – auglīgos laukos, leknās pļavās, ar labākajiem zirgiem un apaļākajām cūkām, bet Kārnis – akmeņainākos tīrumos, meža pļavās, ar vienu zirgu un divām kārnām govīm. Pakaklis palika tēva mājās (jo tās bija tuvāk viņa laukiem), bet Kārnis ievācās meža šķūnītī. Rūpēdamies par brāli, Pakaklis viņam deva līdzi pat mazu krāsniņu – lai ziemā būtu kur kaulus atmest.
Tā pagāja gadi. Pakakļa īpašumi auga dienu no dienas, Kārņa – saruka vēl mazāki. Pakaklis zemes apsaimniekošanai pieņēma daudzus kalpus, tā izbrīvēdams laiku savai iemīļotajai nodarbei (puķu dēstīšanai), Kārnis pēc iekritušā neražas gada pārdeva vienu savu govi.
Pakaklis arvien prātoja par jaunām puķu šķirnēm, bet Kārnis lauzīja galvu, kādēļ viņam neveicas ar saimniekošanu. Nu bija skaidri noprotams, ka abu brāļu iepriekšējā kopdzīve ritējusi tik gludi, tikai pateicoties Pakakļa apsviedīgumam un uzņēmībai. Visās lietās veiksmīgajam brālim, protams, sāpēja sirds par Kārņa nedienām. Tādēļ ik sestdienas vakaru Pakaklis brauca pasērst pie sābra un to mudināt uz čaklu darbu. Aizbraucot viņš uz atvadām tam arvien atstāja kādu skaistu krizantēmu vai īrisu. Pat naudu neprasīja.
Tomēr Kārnim klājās aizvien grūtāk un grūtāk, kamēr Pakaklim viss zēla un plauka. Bagātais brālis nolēma iet nabagajam palīgos un pamācīt, kā tikt pie turības. Kārnis par to bija bezgala pateicīgs, solīdams daļu no ražas un trīs dālderus no nopelnītajiem desmit par nesavtīgo palīdzību.
Nekas nemainījās: Kārnis kā bija nabags, tā arī palika. Tā kā Pakakļa īpašumus nu apsaimniekoja ducis pārvaldnieku, juristu un auditu, viņš spēja visu savu brīvo laiku ziedot Kārnim. Lai palīdzētu nabagajam, viņš izveidoja milzīgu kantori ar vairākiem simtiem skrīveru. Katram no tiem bija savi padomnieki, konsultanti un sekretāri. Kārņa trūcīgo īpašumu pārvaldīšanai tika izstrādātas neskaitāmas teorijas, projekti un plāni. Katru dienu kāds no skrīveriem brauca pie Kārņa ar priekšlasījumiem par racionālākas saimniekošanas metožu ieviešanu. Labākas nākotnes vārdā Kārņa budžets gadu no gada tika pārdalīts tā, lai arvien lielāka daļa tiktu atvēlēta pārvaldītāju kantorim. Kārnis nekurnēja.
Bija pagājuši desmit gadi, kopš brāļi taisnīgi sadalīja tēva zemi. Laiki bija nesuši arī pārmaiņas brāļu izskatā. Pakaklis bija kļuvis apaļāks, staltāks un valkāja melni spīdīgas drānas un ap kaklu allaž nēsāja punktotu lakatu, pār kuru nokarājās trekna pakakle – it kā tēvs un māte, dodami viņam vārdu, būtu ieskatījušies nākotnē –, bet Kārnis bija izdēdējis, nosirmojis, salīcis, un tikai pirtsslota aizsedza viņa plikumus.
Pakaklis savam nelaimīgajam radiniekam stāstīja par godīgumu un čaklumu – bez tiem dzīvē neko nevarot sasniegt. Pakaklis lēni un nesteidzīgi pārliecināja Kārni, ka vienīgais ceļš uz labklājību tagad esot caur pirtsslotu – tā jāatdod Pakakļa skrīveru pārvaldīšanā. Kad brālis piesauca Kārnim ne visai saprotamo vārdu «morāle», viņš deva ar’ to slotu. Nu Kārņa sejā iegūla laimīgs bērna smaids un dziļš miers.
Tikai blakus kaut kas smakoja.
