Valentīndiena mūsu ģimenē vairāk ir savstarpēja mīļuma svētki. Jāteic godīgi, ka ar vīru tā arī neesam paspējuši un pat mēģinājuši ielēkt visā tajā apcakotajā rozīšu – sirsniņu – bučiņu divvientulībā, ko pēc būtības pieprasa šās dienas kods. Visticamāk, arī šoreiz bērni pa kluso mums zem spilvena noliks izkrāsotas papīra sirdis ar sirsnīgiem mīlestības apliecinājumiem, bet mēs viņiem kabatās sabērsim šokolādes končas.
Taču šiem kārtējiem no Rietumu pasaules pēdējās desmitgadēs pārņemtajiem svētkiem vēl šobaltdien ir pietiekami daudz noliedzēju un pretinieku. Iespējams, tāpēc, ka līdzīgi kā citus populārus svētkus arī Valentīndienu pārņēmis komercijas trakums, kad teju katra tirdzniecības vieta vilina kā buduārā, kur dominē sarkanais, pērļainais un siržveidīgais, ignorējot mūžseno patiesību – kas par daudz, tas par skādi! Arī šokolāde var nošķebināt!
Par spīti visam, tomēr uzskatu, ka svētku nevar būt par daudz. Parasti drūmajā ikdienā tie rada visnotaļ pozitīvas emocijas, kas maksā vien dažus apstāšanās un sagatavošanās mirkļus. Cits jautājums, kas un kā šajos skaistajos notikumos tiek apspēlēts, un mīlestība, manuprāt, nav no tiem lielumiem, ko var «nelietīgi velti valkāt». Var jau būt, ka sirsniņdienā kādam vieglāk rotaļīgi un it kā pa jokam atzīties lielajās jūtās. Tādā gadījumā, kā vēsta leģenda, svētais Valentīns nebūs velti zaudējis savu dzīvību, paslepus salaulājot mīļākos Senajā Romā. Tomēr, visticamāk, virsroku ņems banāls tingeltangels, kad tīņi atlaidīs robežas un vārdu salikums «es tevi mīlu» skanēs trulāk par šķindošu zvārguli. Mīlestība taču nozīmē arī pašaizliedzību, lēnprātību, laipnību, pacietību un virkni citu cēlu īpašību, kas mūsdienu sabiedrībā tiek cita pēc citas atmestas, jo ir pārāk smagas, lai iekļautu ikdienā. ◆
