No Mežmuižas pagriezāmies pa ceļu, kas ved Elejas virzienā, un netālu no Mūrmuižas iebraucām «Ķurbju» mājās – tās toreiz vēl stāvēja neskartas.
No Mežmuižas pagriezāmies pa ceļu, kas ved Elejas virzienā, un netālu no Mūrmuižas iebraucām «Ķurbju» mājās – tās toreiz vēl stāvēja neskartas. Ķurbji bija Mārtiņa agrās bērnības vieta. Māja atrodas Svētes upes ielejā. Man Svēte allaž likusies rāma un mierīga upe, kas laiski plūst pa Zemgales līdzenumiem, bet pie Ķurbjiem tā it kā sadraiskojas, met strauju līkumu un plūst lejup, čalodama kā tāds kalnu strauts. Ķurbjos esot miris Mārtiņa Zīverta vecaistēvs, arī vārdā Mārtiņš, bet viņu rakstnieks atcerējās tikai no nostāstiem, pārāk mazs vēl toreiz bijis. Mārtiņš izstaigāja senās takas, ko minis, pavisam mazs būdams.
Un atkal braucām uz priekšu. Abpus ceļam – līdzenums. Zinu, ka vidzemniekiem un kurzemniekiem tas šķiet pārāk vienmuļš un garlaicīgs. Mārtiņam tas ir citādi, arī man, un šai ziņā labi saprotamies: Zemgalē var redzēt, cik apvārsnis tālu. Tas vilina, sevišķi tad, ja stāvi ceļa sākumā.
Braucām, bet Mārtiņš Zīverts kļuva tramīgs: drīz vajagot nogriezties pa labi. Jā, tāds ceļš patiešām bija, braucām pa to, līdz rakstnieks teica: – Te vajag(a) būt!
Kreisajā pusē kapi ar nelielu žogu, labajā pusē – noplukusi mājele, kuras galā aug smuidra egle. To Mārtiņš pats esot stādījis. Tās ir domās un sapņos apmīļotās un noglāstītās Vaitenes. Svešiniekam šķiet: te nu gan nav nekā pievilcīga, bet bērnības vieta mums katram mīļa, kaut vai tas būtu pelēks zemes pleķītis un būda ar šķību jumtu. Nē, Vaitenēm salmu jumta vis nebija: rakstnieks vēl pēc kara saviem radiem atsūtījis naudu, lai uzliek šīferi, kas arī bija paveikts. No dzīvojamās mājas pa labi zvilnēja kādas ēkas mūris – tur esot bijusi kūts, bet tā nodegusi jau Mārtiņa tēva laikā.
Mazā Mārtiņa pasaule
Domīgi Mārtiņš Zīverts raudzījās vecajās ābelēs – tās vēl tēva stādītas, zari nolīkuši līdz pašai zemei, taču tās ir viņa ābeles! Aiz dārza plešas lauki, kādreiz tie piederēja vecajam Zīvertam, bet prieka no tiem bijis maz, jo zeme tur – neauglīga. Zemgalē pierasts pie mālainām augsnēm, bet Vaitenēs – smiltājs, sausās vasarās zeme tā izkaltusi, ka vēja brāzmas sacēlušas putekļu mākoņus un nav vairs palicis lāgā ko pļaut. Bet tā bijusi viņa zeme, viņa lauki, vienalga, cik neauglīgi, tomēr mīļi. Toreiz, kad ar Mārtiņu un Ilzi tur bijām iegriezušies, šie lauki piederēja kolhozam. Tagad, starp citu, tie atgūti, tur kādu stūrīti kopj Mārtiņa meita Zeltīte, pa ziemu pati gan dzīvodama Rīgā. Māja gan viņai nepieder: pēc Mārtiņa mātes nāves radi Vaitenes pārdevuši, un tā nu tās ir citās rokās. Kāda sveša tantiņa tur saimniekoja arī tad, kad mēs tur ieradāmies.
Divas nelielas istabas, pašauri logi. Tur bijusi mazā Mārtiņa pasaule, caur šiem logiem viņš mācījies skatīties pasaulē, tur iepazinies ar dzīvību un arī – nāvi. Jā, arī nāve jeb, kā viņš pats sacīja, «kaulainā lēdija» nav bijusi nekāda svešiniece Vaiteņu mājās. No turienes uz kapsētu izvadītas divas Mārtiņa jaunākās māsiņas – vispirms saslimusi viena, pēc kādiem gadiem, kad Mārtiņš jau mācījies Jelgavas skolā, – otra. Bijis briesmīgi un baigi raudzīties nedziedināmi slimajā māšelē, kas bijusi izdilusi kā ģindenis un pirmsnāves murgos centusies aizdzīt prom nelūgto viešņu, kas it kā stāvējusi pie viņas gultiņas.
Pēc kāda brīža pārgājām pāri ceļam un – kapos iekšā. Cik tas vienkārši: vienā pusē – dzīve, mājas un dārzs, tikai pāris soļi, un sākas nāves valstība, bet arī ar šo aizgājušo dvēseļu pasauli Mārtiņš kopš bērna gadiem bijis draugos. Lai kaut cik piepelnītos, Mārtiņa tēvs kapsētā pildījis zvaniķa pienākumus, un bieži zvana skaņas atgādinājušas par dzīvības īso mūžu: šodien esi dzīvs, rīt jau… Zvana tornis turpat kapsētā vēl stāvēja, Mārtiņš piegāja pie tā, pieskandināja zvanu: cik ilgi būs vēl lemts tajā klausīties? Dzīvība un nāve bieži sadevušās rokās arī Mārtiņa lugās, dažkārt viņš tās saucis par makabrām spēlēm, bet tur nav izdomātu motīvu, tie Mārtiņa jaunībā izdzīvoti un izjusti.
Vēl kādu soli uz priekšu, un Mārtiņš kļuva tramīgs: te vajagot būt! Jā, tur bija viņa mīļo tuvinieku kapu vietas – tēvs, māte, abas māšeles, tikai viss nekopts un aizaudzis. Tagad par Vaiteņu kapiem gādīgi rūpējas Zeltīte, bet toreiz paskats bija diezgan briesmīgs. Tomēr Mārtiņš Zīverts skaļi nešausminājās, viņš visus pārdzīvojumus bija paradis glabāt pats sevī. Toreiz vēl stāstīja, ka bērnībā palīdzējis tēvam izgatavot un sagatavot mirušo cilvēku nākamās mūža mājas, jo zvaniķis pie reizes pārzināja arī kapsētu un rūpējās par kapu izrakšanu un attiecīgu noformēšanu.
Mārtiņš vedināja doties cauri mežiņam. tur vajagot būt upītei, ko saucot par Rutuizīti. Drīz nonācām pie tāda kā taisna, paplata grāvja. Jā, kādreiz līkumaino Rutuizīti vairs nevar pazīt, nākusi meliorācija, upi izbagarējuši, un tā zaudējusi savu pievilcību. Kādreiz tur bijušas arī dzelmes ar apbrīnojami aukstu ūdeni. vienā no tādām Mārtiņš jaunībā, slims būdams, iemeties: ja jāaiziet, aizies arī! Taču aukstais ūdens veselību uzlabojis.
Šuj ko šūdams, aizmet mezglu
No Vaitenēm Mārtiņš Zīverts devies bēgļu gaitās. Bija 1944. gada jūlija beigas, kad krievu lidmašīnu gaisa uzlidojumu laikā Mārtiņš nonāca Vaitenēs, kur viņu sagaidīja sieva un bērni. Tajā laikā Mārtiņš bija nodibinājis jaunu ģimeni, un Vaitenēs viņu sagaidīja kundze Elza ar divgadīgu puisīti Andreju, bet turpat mājās mita arī Zeltīte un viņas māte Marta. Svešatnē visi devās vienkopus. Vispirms uz Tērveti, tad tālāk uz Kurzemi.
Tik daudz atmiņu todien uzjundīja iegriešanās savā jaunu dienu zemē. Mums ar Ģirtu likās: nekas sevišķs, bet Mārtiņš bija satraukts un pārdomu mākts. Tik daudzus gadus Stokholmā, uz Gārņu klints dzīvodams, viņš bija sapņojis par dienu, kad ieies savā tēva māju pagalmā. Nu tas bija noticis. Droši vien ne tā, kā par to Mārtiņš Zīverts klusībā bija sapņojis, jo toreiz, kad kopīgi iegriezāmies Vaitenēs, Latvija vēl bija okupēta zeme. Arī to Mārtiņš dziļi pārdzīvoja, taču viņš nebaidījās braukt uz savu dzimteni un viņa sapnis bija reiz atvērt sava nama durvis. Rakstnieks tās atvēra, gan citādi, nekā cerēts.
Ne vien Jelgavai, arī Vilcei Mārtiņš Zīverts veltījis lugu, tā saucas «Kaļostro Vilcē». Būtu lielo magu aicinājis uz Jelgavu, tur – piemērotāka vide, taču lugu «Kaļostro Jelgavā» bija jau uzrakstījis Jānis Grīns, tālab Mārtiņš Zīverts aizveda Kaļostro uz Vilci. Pats Mārtiņš uz Vilci vairs neaizbrauca. Nebija lemts.
Pēc toreizējā mūsu ceļojuma no Stokholmas saņēmu 1987. gada 15. jūlijā rakstītu vēstuli, tajā starp citu, bija sacīts: «Paldies par skaistajām Rīgas dienām! Aizbraucot nepaguvu pat no visiem atvadīties. Ģirtam paliku parādā par vizināšanas benzīnu. Viņam, izrādās, bijusi droša fotogrāfa roka. Bildes sagādāšu vēlāk.»
Ģirta Jakovļeva fotogrāfijas un Stokholmā attīstītos uzņēmumus Mārtiņš Zīverts atsūtīja. Pats vēlreiz atceļoja, bet uz Vaitenēm vairs netikām braukuši. Pēdējo vēstuli no Mārtiņa Zīverta saņēmu 1990. gada septembrī, tā beidzās ar simboliskiem vārdiem: «Senie skroderi Zemgalē teica: šuj ko šūdams, aizmet mezglu.»
Rakstnieka mūžam lielais likteņlēmējs bija aizmetis mezglu un aicināja viņu pie sevis. Mārtiņš Zīverts aizgāja aizsaulē 4. oktobrī. Dzimtenē atgriezās tikai viņa pelni.
