Uzņēmuma «Latvijas piens» ražotne Jelgavā ir kā čaula 600 saimniecību, kuras dzīvo bez zemestrīcēm piena iepirkumu cenās
Trīs zemnieku kooperatīviem piederošais «Latvijas piens», kas apvieno vairāk nekā 600 Latvijas piensaimnieku, aizvadītajā gadā dubultojis savu tirgus daļu valstī. Apgrozījums audzis par 43 procentiem, sasniedzot 37 miljonus eiro un 1,6 miljonu peļņu. Komplimentus izaugsmei, ko apliecina skaitļi, gan atvaira SIA «Latvijas piens» valdes priekšsēdētājs Raimonds Freimanis: «Citādi būtu, ja mēs strādātu jau gadus trīs četrus un uzrādītu šādus rezultātus, bet pērn vēl tika pabeigtas investīcijas, tāpēc pat nevaram runāt par pilnu darbības gadu. Piemēram, siera ražošanu pērn vispār tikai sākām.» Tāpēc, viņš atzīst, pareizāk teikt, ka pagājušais gads nevis dubultojis rādītājus, bet tas ir bijis gads, kad uzņēmums iegājis ritmā. Kā arī, kaut tas bija investīciju gads, spējis nostrādāt ar pozitīviem rezultātiem. «Esam sasnieguši plānoto virzienu, bet vēl ir garš ceļš ejams,» rezumē «Latvijas piena» vadītājs.
Vienkāršāk piekraut mašīnu eksportam
Aug to piena produktu apjomi, kas no ražotnes Jelgavas pievārtē aizceļo uz citām valstīm, un šogad, kā apņēmies R.Freimanis, eksports pat jādubulto. No industriāla apjoma produktiem – vājpiena koncentrāta un industriālā krējuma – pašmāju tirgū nonāk tikai pieci procenti. Savukārt siera plauktos galvenie panākumi pērn mērķtiecīgi gūti tieši vietējā tirgū. Eksports uz kārotajiem Rietumiem un Skandināviju sieram augot lēni. Pašlaik lielākais noiets Jelgavas tapušajiem produktiem ir Lietuva, Igaunija, Ukraina, Vācija, Slovākija, Čehija, Polija un Lielbritānija.
Jo vairāk, jo labāk – atbild R.Freimanis uz jautājumu par siera eksporta apjoma mērķi, kaut īpašas rūpes ir par vietējo tirgu, ko apliecina arī uzņēmumam izraudzītais nosaukums. «Eksportā nevar nomērīt: tagad ņemsim valsti x, ar to strādāsim, un pēc trim mēnešiem būs tādi un tādi rezultātu. Grūti un lēni panākumi eksportā varbūt nāk tāpēc, ka produktus pārdodam ar savu vārdu, savu «Trikātas» zīmolu.» Eksportu uzceltu ātrāk, ja tirgotu bezvārda biržveida preci, kuru ārzemēs pārfasētu un pārdotu citi, skaidro R.Freimanis. Speciālisti pētījuši un izskaitļojuši, kādām jābūt vietējam tirgum un eksportam paredzēto produktu iepakojumu atšķirībām, lai pēc tām lielveikalos sniegtos pircēju rokas.
«Vietējā tirgus esam mērķtiecīgi strādājuši, lai gan jāatzīst, ka nav viegli – dažbrīd ar 20 tonnām siera piekraut mašīnu un aizsūtīt eksportā ir vienkāršāk nekā pārdot tikpat daudz siera Latvijā. Tomēr vietējais patērētājs mums ir svarīgs. Pēc tirgus pētījumu kompānijas «Nielsen» datiem, pērn mūsu siers bija pirktākais Latvijā.» Pārpildītajos siera plauktos jaunajam uzņēmumam iespraukties bijis salīdzinoši viegli vēsturiskā mantojuma dēļ – jaunie Jelgavā tapušie produkti aizstājuši agrākos Trikātas ražojumus. «Mēs jau bijām plauktā, bet bez Trikātas pieredzes situācija būtu cita.»
«Lielie starptautiskie koncerni un importa sieru piedāvājums daudz var paveikt ar fantastisku mārketinga budžetu, iespraucoties veikalos, bet mēs kā zemnieku veidots uzņēmums netērējamies lieliem mārketinga budžetiem, vairāk cenšamies stiprināt savas iestrādes,» komentē R.Freimanis. «Noieta tirgus savā valstī sniedz pastāvību, kā arī tas ir idejiskais kooperatīvu noteikums, jo mēs neesam uzņēmums, kurš pieder diviem trim investoriem, bet gan vairākiem simtiem zemnieku. Loģiski, viņi grib būt Latvijas plauktos. Tie tukši nepaliek – vietas tajos tiek ieņemtas ātri vien, tāpēc jāspēj noturēt.»
Piena cenas «ir un būs mūžīga tēma»
Trikātas nosaukums sieram pārmantots no kooperatīva «Trikāta KS», kas ir viens no uzņēmuma īpašniekiem kopā ar kooperatīviem «Dzēse» un «Piena partneri KS». Jelgavas ražotnes sākums bija mazā Trikātas ražotne Beverīnas novadā Vidzemes ziemeļos. Kooperatīvs to iegādājās «ne bez problēmām, ne bez mācību stundām un ne bez mācību maksas», bet konsekventi turpināja virzību, līdz bija skaidrs, ka ir vēlme pāriet nākamajā līmenī – uz lielāku ražošanu. Izveidojās kooperatīvu apvienība, un visi trīs kooperatīvi nonāca līdz rūpnīcas iecerei Jelgavā, vēsturi pārlapo uzņēmuma vadītājs.
Lai ražotu sieru un citus produktus, pirmie soļi tiek sperti katrā lauku saimniecībā, zemniekam noliecoties pie govs pupa. Īpašniekiem zemniekiem piederošo saimniecību atšķirības ir lielas, stāsta R.Freimanis, ir saimniecības ar pustonnu piena dienā un ir milzīgas – pat ar 17 tonnu izslaukumu dienā. Arī teritoriāli tās izvietojušās visos vēsturiskajos novados, vairākas ir pat Latgalē. Pērn, rūpnīcai tikai uzņemot apgriezienus, Jelgavā pārstrādāti 55 tūkstoši tonnu zemnieku nodotā piena.
Piena iepirkuma cenu politikas noturēšana «ir un būs mūžīga tēma», atzīst uzņēmuma vadītājs. «Skaidrs, ka neesam izvēlējušies to vieglāko ceļu – kad piena deficīts un cena uzlēkusi augšā, ir vienkārši ar to tirgoties. Tomēr mūsu īpašnieku politika ir tāda, ka rūpnīca ir vajadzīga ilgtermiņa stabilitātei – īpaši tajos brīžos, kad ir krīze. Viņi piedzīvojuši mirkļus, kad piens nevienam nav vajadzīgs un viņiem tiek diktēti noteikumi, par cik pārdot.»
Tāpēc rūpnīcas misija ir gādāt par stabilu piena cenu saviem zemniekiem, neņemot vērā pieprasījumu un to, ka pie durvīm mēdz klauvēt lietuvieši vai citi pārstrādātāji ar tobrīd izdevīgāku piedāvājumu, skaidro R.Freimanis. Ne visi zemnieki, kam pieder «Latvijas piens», metot labākas cenas piedāvātājus laukā no mājas, bet «zemniekiem vajadzētu saprast, ka šī ir viņu rūpnīca. Ne visi to pilnībā apzinās. Mēs, visi darbinieki, ko te redzat, esam algoti. Mūs pieņem, atlaiž un algo zemnieki».
Ražotnē strādā aptuveni simt darbinieku. Nozarē speciālistus vēl varot atrast, bet ne bez meklēšanas. «Neteiktu, ka situācija ir ļoti vienkārša, un neteiktu, ka tā ir ļoti bēdīga,» profesionāļu pieejamību vērtē R.Freimanis.
Lai izveidotu rūpnīcu, visi trīs kooperatīvi kopā «dzīvā naudā» ieguldījuši 1,7 miljonus latu (ap 2,4 miljoniem eiro). Uzņēmuma kredītsaistības ir aptuveni septiņi miljoni eiro, kas jāatmaksā septiņos gados.
Ar Krievijas tirgu pagaidām nerēķinās
R.Freimanis ir samērā mierīgs par 2015. gadā plānoto piena kvotu sistēmas, kas Latvijā darbojas jau desmit gadu, kopš pievienošanās ES, atcelšanu: «Ir dažādi pieņēmumi, kas notiks Eiropā ar piena daudzumu un cenu. Zemnieki uztraucas, vai radikāli nekritīs cena. Tas ir viens no šīs rūpnīcas nākotnes mērķiem – lai zemnieki, kam tā pieder, minimizētu riskus ar piena cenu svārstībām.»
Arī troksnis ap Krievijas tirgus nepieejamību uzņēmuma vadītājā lielu nemieru nerada: «Tas mums nekad nav bijis atvērts, jo Krievijas sertifikātu neesam saņēmuši.» Tā kā pēdējos gados Krievijas sertifikācijas komisija Latvijā nemaz nav bijusi, pirms diviem gadiem dibinātajai siera ražotnei nav bijusi iespēja to uzņemt. Kamēr komisija tiek gaidīta, R.Freimanis nerēķina zaudējumus, ko nes nebūšanas kaimiņvalsts plašajā tirgū. «Ja mēs sertifikātu iegūtu, tas būtu ļoti nozīmīgi, bet nevaram sēdēt un zīmēt plānus – kā būtu. Tādēļ uzņēmuma plāni tiek veidoti, apzinoties, ka mums nav Krievijas tirgus. Ja vienā jaukā dienā būs…» Vecajā Trikātas ražotnē, lai arī tai bija austrumu kaimiņvalsts sertifikāts, sierus nebija izdevīgi turpināt ražot, vērtē R.Freimanis. Trikātas ražotne gan netika slēgta, tajā tapšot neliela apjoma nišas produkti. «Ražošanai jābūt efektīvai ar normālu pašizmaksu un skatu nākotnē. Vecās rūpnīcas ēkas, iekārtas un tehnoloģijas jau sen bija nokalpojušas savu laiku. Šeit, Jelgavā, ir citas iespējas un vajadzīgie pārstrādes apjomi,» pamato «Latvijas piena» vadītājs.
«Nepiederu pie tiem, kas nemitīgi prasa kaut ko no valsts vai ministrijas,» viņš norāda. Nozares ministres Laimdotas Straujumas («Vienotība») kļūšana par premjerministri lauku saimniekiem var sniegt lielāku drošību, jo viņa pārzina drēbi labāk nekā jebkurš cits, kurš varēja nonākt augstajā amatā, vērtē R.Freimanis. «Brīnumus negaidu, bet ceru uz plānveidīgu darbu.»
«Latvijas piena» vadītājs sevi pieskaita tiem, kas visu cenšas paveikt pašu spēkiem. «Bet nevaru teikt, ka Zemkopības ministrija neieklausītos. Dūklava kungs, iepriekšējo reizi būdams zemkopības ministrs, zināmā mērā bija tas, kurš deva zaļo gaismu Jelgavas ražotnes projektam.»
Tikai paši zemnieki uz savas ādas izjūt, ko nozīmē ikdienā dzīvot un strādāt laukos, R.Freimanis atvaira spekulatīvas prognozes par nozares un lauku attīstības scenārijiem. ◆
