Divi kori, trīs solisti un viens duets svētdien pulksten 15 Sv.Annas baznīcā
Guntis Pavilons, ko mūzikas draugi gadu gaitā labi iepazinuši kā Lielplatones, Platones un Elejas pagasta jauktā kora «Sidrabe», bet divus gadus arī kā Jelgavas pašvaldības iestādes «Kultūra» kora «Zemgale» galveno diriģentu, kopā ar abiem kolektīviem sagatavojis koncertprogrammu «Nakts mūzika baltā pilsētā», ko svētdien, 23. februārī, pulksten 15 atskaņos Jelgavas Sv.Annas baznīcā.
«Mana ir tikai ideja, jo neiztrūkstoši ar koriem kopā būs gan diriģente Zita Kurševa no «Sidrabes», gan Zane Stafecka no «Zemgales», kurai pagadījies brīvs brītiņš starp daudzajām «Latvian Voices» koncertturnejām (Z.Stafecka dzied vokālajā grupā, kas 2012. gada vasarā ASV pilsētā Sinsinati Pasaules koru spēlēs kļuva par čempionēm sieviešu kamerkoru kategorijā – red.),» skaidro diriģents. «Un tad vēl daudzie palīgi no topošo mūzikas profesionāļu vides. Turklāt koncerta oficiālais rīkotājs ir biedrība «Koris «Sidrabe»», ne jau es,» savus nopelnus klāstot, G.Pavilons cenšas būt maksimāli pieticīgs.
– Kāpēc tik poētisks nosaukums – «Nakts mūzika baltā pilsētā»?
Guntis Pavilons: Šajā brīdī koru – gan «Sidrabes», gan «Zemgales» – repertuārā ir daudz skaņdarbu par nakts tēmu, daļēji tā ir sakritība, lai arī dzīvē pilnīgu sagadīšanos nemaz neesot. Piemeklējot vēl klāt atsevišķus skaņdarbus, sanāk tematiski vienots pasākums. Nakts mūziku, un ļoti skaistu, radījis ne viens vien komponists. Šoreiz liksim mierā Mocartu, bet, Mūzikas vidusskolā strādājot ar latviešu kora literatūru, nemitīgi iznāk saskarties ar faktu, ka gandrīz katrs mūsu komponists reiz sacerējis skaņdarbu par nakts tēmu. Varbūt tas pirms gadiem piecdesmit pat ticis ieskaņots, bet šī mūzika noteikti ir pelnījusi, lai negulētu putekļainā plauktā, bet tiktu atskaņota arī šodien. Piemēram, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Emīls Dārziņš, Helmers Pavasars, arī Imants Kalniņš un Jānis Lūsēns.
– Esi izmantojis savu dienesta stāvokli (pamazām tuvojas beigām otrais mācību gads, kopš G.Pavilons vada Jelgavas Mūzikas vidusskolas Kordiriģentu nodaļu – red.) un iesaistījis programmā savus audzēkņus, turklāt kā solistus.
Guntis: Kāpēc šajā koncertā iesaistīti audzēkņi? Ja tas ir nakts mūzikas koncerts, tad tur noteikti nepieciešama arī intīma muzicēšana. Dziedot korī, intimitāte grūti sasniedzama. Toties solodziesmā tā mēdz būt svarīga sastāvdaļa, tāpēc koncerts «Nakts mūzika baltā pilsētā» papildināts ar solo skaņdarbiem.
Bijuši koncerti ar profesionālu dziedātāju piedalīšanos – piemēram, pirms gada Sv.Annas baznīcā kopā ar kori «Zemgale» koncertēja Baiba Berķe. Bet, ja man ir tā iespēja strādāt Mūzikas vidusskolā, būtu grēks neizmantot brīnišķīgo iespēju sadarboties ar topošajiem māksliniekiem. Pēc manas pārliecības (šie vārdi gan nav adresēti konkrēti Baibai Berķei, un paldies viņai par palīdzību), topošie profesionāļi bieži vien ne ar ko nav sliktāki par jau esošajiem solistiem, ja nu vienīgi jūtams pieredzes trūkums. Tieši tāpēc jaunajiem talantiem jādod iespēja izpausties, dziedot akadēmiskos koncertos. Der iepazīstināt jauniešus, ka līdzās popmūzikas un džeza ritmiem eksistē klasiskas vērtības, un to netrūkst arī latviešu komponistu mūzikā.
Otrs mērķis – jādod jaunajiem vairāk «apostīt» akadēmiskās koncertdzīves garšu.
– Vārds jaunajiem – solo numuri programmā paredzēti 4. kursa kordiriģentei Veronikai Vdovai, 3. kursa kordiriģentam Jānim Liepiņam un 1. kursa saksofonistam Dagnim Roziņam. Bērnu mūzikas skolā visi trīs apguvuši dziedāšanu pie skolotājas Edītes Bergmanes. Tagad noteikti dziedat arī vidusskolas mācību korī?
Dagnis Roziņš: Jānis un Veronika – jā, bet es kā jau saksofonists spēlēju orķestrī pie Raita Ašmaņa, pat vairākos sastāvos. Mans instrumenta pedagogs skolā ir Aigars Čudars, pamatā spēlēju tenora saksofonu.
– Pēc Mūzikas vidusskolas droši vien būs Mūzikas akadēmija, kordiriģenti (vai saksofons). Un ja nu sagribēsies vairāk pievērsties solo dziedāšanai, vai tāda iespēja nav reāla?
Jānis Liepiņš: Man noteikti ne, jo es plānoju stāties nevis Mūzikas, bet Kultūras akadēmijā – aktieros.
Guntis: Piemēru, kad, izskolojušies kā diriģenti, mūziķi tālāk mācās par dziedātājiem, nav mazums. Bet Jānis būs spožs dziedošais aktieris.
Jānis: Mans viedoklis ir tāds, ka ar kordiriģēšanu vien nevar nopelnīt tik daudz, lai, piemēram, uzturētu ģimeni – ar diviem bērniem un sievu.
Guntis: Bet amatieru koris jau faktiski nav pilna laika darbs. Un nav arī tā, ka būtu diriģentu pārprodukcija. Es zinu, ka tepat Jelgavas novadā ir koris, kas meklē diriģentu un kormeistaru.
– Bet svētdienas koncerta solistiem, cik esmu dzirdējis, mācību stundas skolā arī nav «pilnas slodzes darbs»?
Jānis: Darbojos vairākos ansambļos, kas nav saistīti ar akadēmisko mūziku. Tagad Ozolnieku novadā esam izveidojuši kvartetu, kas vairāk orientēts uz seno mūziku, tajā darbojos praktiski kā kormeistars. Ir doma izveidot savu programmu un koncertēt. Nācies dziedāt dažādos sastāvos, arī Rīgas Zelta korī TV «Koru karos». Esmu dziedājis arī Jelgavā – korī «Mītava», Ozolniekos – korī «Līga». Paralēli mācos spēlēt basģitāru, šeit pat mūsu skolā pie Pētera Liepiņa. Bet specialitātē mana pedagoģe ir Mārīte Jonkus.
Dagnis: Spēlēju gan mūsu skolas orķestrī, gan Jelgavas un novada jauniešu bigbendā, esmu mēģinājis arī lielajā – Raita Ašmaņa Jelgavas bigbendā. Paralēli tam visam trenējos vieglatlētikā – diska mešanā un lodes grūšanā. Treneris ir mans tēvs Imants Roziņš. 1. martā būs Latvijas čempionāts, tad redzēs, kā klāsies. Pagājušogad jauniešu grupā biju labākais, tā kā arī šogad startēšu tajā pašā grupā, ir izredzes…
– Kāpēc izvēlējies tieši saksofonu?
Dagnis: Ievilkās tā saucamais balss lūzums, un ilgi nevarēju padziedāt. Sāku spēlēt saksofonu un aizrāvos, un, tā kā tas mani saistīja vairāk par diriģēšanu, pie tā arī paliku.
Veronika Vdova: Atzīšos, ka sākumā, uzreiz pēc bērnu mūzikas skolas, mani koris nemaz tik ļoti nesaistīja, bet tad arvien vairāk iepatikās. Tagad ārpus skolas vadu Jelgavas krievu baptistu draudzes kori, bet nesen sāku dziedāt arī Rīgas pareizticīgo korī «Blagovest», ko vada Aleksandrs Brandavs. Savā laikā, kad vēl mācījos Jelgavas 4. vidusskolā, esmu dziedājusi arī «Spīgo».
– Tu mācies 4. kursā, tātad priekšā gala eksāmeni.
Veronika: Gatavojoties skolas beigšanas koncerteksāmenam, ar mācību kori un Jelgavas kamerorķestri iestudēju Šūberta Mesu. Pagaidām gan vēl bijuši mēģinājumi tikai ar kori, nemaz nezinu, kā jutīšos, kad Aigara Meri vietā būs jāstājas arī orķestra priekšā.
– Vai baptistu korī vairāk jādzied klasiskais vai mūsdienu repertuārs?
Veronika: Mums, krievu draudzē, noteikti dominē klasika. Ir jau arī tuvāk mūsdienām sacerēti skaņdarbi, bet arī tie nav nekāda «pārmodernā» mūzika. Nemaz nedomāju, ka tik ļoti aizraušos ar baznīcas mūziku. Nu, kad vēl pievienojos korim «Blagovest», baznīca sākusi aizņemt vai pusi manas dzīves.
Agrāk bija tāds sapnis – spēlēt orķestrī, bet tagad flautai, ko spēlēju fakultatīvi, gandrīz vairs neatliek laika. Bet par mūziku savā dzīvē varu pateikties pedagoģei Jeļenai Vavilovai. Arī tagad dažreiz piedziedu viņas korim «Zvonņica», bet laika tam paliek arvien mazāk.
– Noslēgumā pēc labiem kanoniem derēja daži skaisti vārdi par svētdienas koncertu. Kāpēc Jelgavā tik daudz labu muzikālu projektu izdodas īstenot tieši Guntim Pavilonam (nu labi, varam nosaukt arī Aigaru Meri vai vēl dažus cilvēkus)?
Koncertu rīkošana ir mana organiska iekšējā prasība. Protams, to var pateikt arī vienkāršāk. Diriģents nemaz nedrīkst nerīkot koncertus, ja tu vadi korus, tas ir tavs pirmais likums. Agrāk varbūt varēja sēdēt un gaidīt pasākumus, uz kuriem tevi uzaicinās piedalīties. Mūsdienās tā vari gaidīt ilgi.
Un pats diriģents jau arī vislabāk zina, ko vēlas pateikt klausītājam. Lai iestudētu kaut ko ne ķeksīša pēc, bet ar savu jēgu un ideju, vēstījumu. Uzskatu, ka tādā gadījumā arī amatiermākslas kolektīvi spēj radīt svētkus klausītājam. Tāpēc katru gadu rīkoju ne vienu vien koncertu. ◆
Sintija Šteinkopfa, Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru klases 4. kursa studente
◆ Esmu priecīga par šo uzaicinājumu, jo labprāt palīdzu savai Jelgavas Mūzikas vidusskolai, arī pilsētas koru dzīve man labi pazīstama. Šoreiz uzstāšos kopā ar savu kursabiedru čellistu Mārtiņu Tursu. Kameransambļu nodarbībās gan esam izveidojuši trio, bet šoreiz būs jāiztiek divatā, bez vijolnieces Ineses Fedorovskas. Tā būs laba prakse pirms rudenī paredzētā starptautiskā konkursa. Muzicēšana baznīcā man nav nekas neparasts, jo katru svētdienu spēlēju ērģeles Ozolnieku Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzē.
