Kapelmeistaram Pēterim Poļakovam Otrā pasaules kara briesmās izdevās noturēt pulka mūziķus
1919. gada jūlijā Latvijas Pagaidu valdība pārveidoja savus bruņotos spēkus – tapa Vidzemes, Kurzemes un Latgales divīzija. Kurzemes divīzijā ietilpa arī jaunizveidotais 3. Jelgavas kājnieku pulks. Tolaik trešdaļu valsts bija okupējusi sarkanā armija, priekšā bija kaujas ar bermontiešiem un daudzi citi pārbaudījumi.
1970. gadā trimdā izdotajā grāmatā «3. Jelgavas kājnieku pulks» minēts, ka pulka orķestris darbojās jau 1920. gadā, kad to sāka vadīt kapelmeistars Harkovas konservatorijas absolvents Ernests Kuškevics. Rīgas skolotājas Antras Freibergas glabātā fotogrāfija liecina, ka 1922. gadā orķestra sastāvā jau bija 35 vīri. Līdzās tam pastāvēja arī pulka vīru koris, ko diriģēja kapteinis Neimanis.
Orķestris ar savu uvertīru
Ar savu spēli orķestris cēla karavīru garu ikdienas gaitās un arī priecēja svētkos. Bieži vien orķestra skaņas izvilināja ielās labu daļu pilsētnieku. Jelgavnieki piedalījās arī Dziesmu svētku orķestru kopkoncertā, vasaras atvaļinājuma laikā uz līguma pamata koncertēja Liepājas kūrmājā un Jūrmalā.
Svinīgākos gadījumos tikusi atskaņota kapelmeistara Ernesta Kuškevica sacerētā un godalgotā «3. oktobra uvertīra», kurā mūzikas valodā stāstīts par 1919. gada Brīvības cīņām Daugavas krastos (grāmatā minēts, ka tā atskaņota arī 1948. gada 30. aprīlī Vircburgas bēgļu nometnē Vācijā). 1935. gadā, kapelmeistaram Kuškevicam dodoties pensijā, viņu nomainīja Latvijas konservatorijas absolvents Latvijas armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa brāļa dēls Arvīds Berķis.
Mācīja latviešu valodu krieviem
Puse no pulka aptuveni 1200 obligātā dienesta karavīriem bija no Jelgavas kara apriņķa, otra puse – no Jaunlatgales un Abrenes kara apriņķa, kur ne katrs jauniesaucamais pratis latviešu valodu. Tā tika veicināta sabiedrības integrācija. Orķestra mūziķi lielākoties bija virsdienestnieki. Kara gadījumā orķestrantiem bija paredzēti sanitāru pienākumi. Viens no virsdienesta karavīriem bija trompetists Pēteris Poļakovs. Viņa vienīgā meita grāmatu redaktore Anitra Pārupe, kas piedzima 1924. gadā un vēl aizvien dzīvo tēva mājās Jelgavā, Upes ielā, stāsta, ka orķestris spēlēja ārkārtīgi daudzpusīgu programmu, sākot ar opermūziku un beidzot ar militāriem maršiem. Mūziķu darba diena bijusi samērā īsa – no pulksten 9 līdz 14. Pusdienlaikā tēvs jau bijis mājās. Dienas otrajā pusē viņš metis Lielupē tīklus un pelnījis ar zvejošanu. Nauda ieguldīta ģimenes mājas būvēšanā.
Stāstīja par Litenē pieredzēto
1940. gadā vasarā, sākoties padomju okupācijai, talantīgo kapelmeistaru Arvīdu Berķi apcietināja, bet pašu pulku ar visu orķestri pārcēla uz Kuldīgu, Alūksni un visbeidzot īsi pirms 1941. gada 14. jūnija uz Liteni, kur apcietināja pulka virsniekus un nosūtīja uz lēģeri Noriļskā. Orķestra vadību pārņēmis Pēteris Poļakovs.
«Tēvs stāstīja, ka viens no virsniekiem, kurš bija izcils jātnieks, nojaušot, ka tiks atbruņots, noslēpis apģērbā vēl vienu pistoli. Ar to viņš nošāvis divus čekistus, taču tūlīt arī pats nogalināts,» atceras Anitra Pārupe. Pēteri Poļakovu čekistu represijas nav skārušas. Meita spriež – varbūt tāpēc, ka viņš jaunībā, būdams strēlniekos, sargājis komunistu vadoni Ļeņinu.
Latviešu manevrs
Astoņas dienas pēc 14. jūnija traģiskajiem notikumiem sākās vācu uzbrukums Padomju Savienībai. Tolaik jau likvidētā 3. Jelgavas kājnieku pulka orķestri, kas bija iekļauts Latviešu strēlnieku korpusā, apbruņoja ar vecām šautenēm, kam nebija patronu. Padomju armija atkāpusies. Kaut kur jau Krievijā orķestranti atstāti ierakumos, lai segtu padomju karavīru atiešanu. Anitra Pārupe stāsta, ka tēvs ar savu strēlnieka pieredzi Pirmajā pasaules karā sapratis, ka, pakļaujoties noziedzīgajām pavēlēm, zaudēs savus vīrus. Naktī viņš ar orķestri atstājis pozīcijas, ievedot to purvā. Vienas dienas laikā fronte pārgājusi šai vietai pāri. Mūziķi norāvuši padomju karavīru uzplečus un, pa meža ceļiem ejot, sasnieguši Daugavpili. Pilsētā tēvs izdomājis, ka tagad orķestrim vāciešiem vajag spēlēt «Alte Kameraden» («Vecie biedri» – vācu val.). Tomēr jaunie okupanti orķestri apcietinājuši un ar vilcienu nosūtījuši uz karagūstekņu nometni Austrumprūsijā, Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingrada Krievijā).
Ar ciema kukuli no vietas, kur mira badā
Novērtējot orķestra labo spēli, instrumenti mūziķiem atstāti. Tos vīri turpinājuši lietot arī ļoti smagajos apstākļos gūstekņu nometnē, kur tie bijuši kopā ar krievu un franču karavīriem. Sevišķi smagi bijis krieviem, ko armijas virspavēlnieks Staļins uzskatījis par nodevējiem, kam nedrīkst palīdzēt. Turpretī franči no saviem tuviniekiem sūtījumos saņēmuši pārtiku. Pateicībā par atskaņoto mūziku viņi maksājuši ar atsūtītajiem konserviem.
«Tēvs stāstīja, ka tajā laikā sevišķi grūti bijis ar tādiem mūziķiem, kas, padevušies liktenim, nemazgājās, apauga ar utīm, gribēja ēst atkritumus,» atminas Anitra Pārupe.
Gūstekņu nometnē orķestrim pagājis apmēram pusgads, līdz beidzot ar «Tautas palīdzības» (sabiedriska labdarības organizācijas nacistu okupētajā Latvijā) gādību gan orķestris, gan arī citi Latvijas armijas karavīri atbrīvoti. Anitrai tēvs stāstījis, ka, iebraucot Latvijā, cilvēki, labu gribēdami, pienesuši stacijās ēdienu. Taču ne vienam vien badu piedzīvojušajam pārēšanās bijusi letāla. No bada uzpampušo tēvu pirmajā mirklī neesot pazinusi arī meita. Taču Pētera Poļakova somā bijis ciema kukulis – franču cepumi un smaržas, kas drēbēs turējušās vai pusgadu. Tēvs domājis, ka varbūt šajā laikā vēl vairāk badu cieš mājās. Taču, ģimenei, dzīvojot Jelgavas nomalē, kur pašiem bija govs un cūka, iztikšana bijusi diezgan laba. Turpat gan blakus cukurfabrikai karagūstekņu nometnē cilvēki no bada miruši tūkstošiem. Anitra Pārupe atceras, ka nereti, braucot garām nometnes dzeloņdrāšu žogam, sviedusi gūstekņiem savu mazi.
Meitene apiet «puišu vārtus»
Kādu dienu 1942. gada vasarā Anitra, ar velosipēdu braucot uz mūzikas skolu, pie tilta pār grāvi, kurā mazgātas cukurfabrikai pievestās bietes, satikusi bariņu puišu. Tie smejot nostājušies visā tilta platumā un nelaiduši meiteni pāri. Viņa izbārusi «flirtētājus», apcirtusies apkārt un riskanti pārbraukusi grāvim pa šauru laipiņu, kas atradās netālu no tilta. Puiši nogrozījuši galvas, bet viens atskatījies un teicis: «Ja man būtu iespējams, es to meiteni precētu.» Liels bijis Anitras pārsteigums, ka, atgriežoties no mūzikas skolas, viņa šos pašus puišus satikusi mājās. Tie izrādījušies orķestra muzikanti, kas atnākuši pateikties savam kapelmeistaram par izglābšanos. No puiša, kas toreiz atskatījies, pēc trim dienām viņa saņēmusi vēstuli. Tas arī bija viņas mūža mīlestība mūziķis Aleksandrs Saliņš, kurš tāpat kā Pēteris Poļakovs aktīvi piedalījās pēckara Jelgavas mūzikas dzīvē. ◆
