Savvaļas dzīvā radība jūt pārmaiņas gaisā daudz ātrāk nekā cilvēks
Parasti pavasara sākumu copes lietās ievada salaku baru iepeldēšana dažādās Latvijas upēs. Tas gan skar ziemas copi no ledus. Šķiet, salaku cope spēj savākt lielāko makšķernieku skaitu uz 100 kvadrātmetriem, jo parasti tur, kur ienākušas šīs zivis, vīri sēž kā teātrī. Salakas ir nelielas zivtiņas, bet azarta ziņā varētu noteikti ieņemt vienu no pirmajām vietām makšķernieka kaislību sarakstā.
Šogad salakas ir parādījušās ļoti agri. Nez ko tas varētu nozīmēt? Parasti uzskata, ka savvaļas dzīvā radība jūt pārmaiņas gaisā daudz ātrāk nekā cilvēks. Ļoti iespējams, šogad pavasaris atnāks krietni agrāk, kā tas bija pagājušajā gadā.
Kur, kas un kā?
Salakas pārsvarā saldūdeņos iepeld Lielupē, Ventā, Liepājas pilsētas kanālā un arī Daugavas grīvā. Pašreiz šīs zivis vairs nav iespējams makšķerēt Liepājas kanālā, jo ledus praktiski ir beidzies. Liepājas kanāls vienmēr bijis viena no pieprasītākajām salaku copes vietām, jo tur ir ierasti dienas laikā vismaz 1000 makšķernieku vienā vietā. Par to liecina nevis tautas skaitīšanas rezultāti, bet gan izpirktās licences. Salakām visvairāk tīk tīrs ūdens bez zālēm un neliela straumīte. Dienā veiksmes gadījumā var saķert ap 10 – 15 kilogramiem šīs sugas zivju. Nevajadzētu arī aizmirst, ka salaka ir viena no tām, ko ļoti iecienījušas plēsīgās zivis. Piemēram, Liepājas pilsētas kanālā salakām līdzi seko asari un vēdzeles. Pēdējās ir ļoti aktīvas ne tikai nakts stundās, bet arī dienas vidū.
Pirms aptuveni divām nedēļām, kad pabiju šajā copes vietā, iestājoties pirmajai krēslas stundai, tika izvilktas vismaz trīs vēdzeles svarā virs kilograma. Tas ir tas, ko redzēju kuplā bariņā un līdz aptuveni 40 metriem ap sevi.
Lielupe
Lielupē, šķiet, dzīve ir plašāka un meklējumiem bagātāka, jo Liepājā makšķernieki sēž šaurā kanālā aptuveni 10 metru platā joslā, bet Lielupē situācija pavisam cita – visas iespējas izplesties un meklēt zivi. Saistībā ar salakām pārsvarā makšķernieki pulcējas pie Baltās kāpas. Tur lielas iespējas ir arī sameklēt asarus. Salaka, protams, uzturēsies upes vidū.
Venta
Diez vai ledus Ventas grīvā vēl būs atrodams, bet tur praktiski ir labākā vieta jebkurai copei no ledus, jo no jūras iepeld asari, salakas, vimbas, vēdzeles. Plašs zivju sugu spektrs, kas sola copes dažādību un tātad arī labas loma iespējas. Arī salaka šajā vietā parasti ir lielāka nekā citviet.
Uz kā un kā?
Sistēmas, kā ķert salakas, ir ļoti vienkāršas, bet tajā pašā laikā dažādās vietās dažādi lietojamas. Pamatprincips balstās uz ziemas makšķerīti, kurai uzsieta 0,2 milimetru pamataukla. Tās galā iesienam griezuli ar karabīni. Aptuveni 20 centimetru attālumā uz augšu izveidojam trīs cilpas, kurās iesienam īsas pavadiņas divu līdz piecu centimetru garumā, bet tām galā – plastmasas mormiškas. Tajā pašā laikā salakām ir piemērojamas sistēmas, kas nav izveidotas ar pavadiņu principu, bet mormiškas ir iesietas pamatauklā. Ideja vienkārša. Sistēmas ar īsajām pavadiņām tiek lietotas vietās, kur iespējama straume. Piemēram, Liepājas pilsētas kanālā bieži vien straume ir tik liela, ka nākas pie pamatauklas karabīnes likt 20 gramu svina.
Savukārt Lielupē dažkārt pietiek ar pieciem gramiem svina, un tad arī izmantojam sistēmas bez pavadiņām. Salakas reaģē uz kustību. Ko tas nozīmē? Ja copējam ar divām makšķerītēm, tad apmēram ik pa 30 sekundēm kāda no tām ir jāpārcilā. Gaišā dienas laikā ieteicamas ir plastmasas mormiškas ar sudraba nokrāsu. Ja ir straume, tad, lai labāk mānekļi spēlētu, tiem jābūt mēness formā. Vietās, kur straumes praktiski nav, salakas bieži vien ir atrodamas nevis pie grunts, kā daudzi to uzskata, bet gan augšpusē pie ledus.
Tikpat labi salakas var dreifēt arī pusūdenī. Šajos gadījumos daudz ko nosaka plēsīgo zivju klātbūtne un to agresivitāte. Nevar makšķernieks ieciklēties tikai uz salaku copi pie grunts. Ik pa brīdim ir jāpaceļ makšķeres sistēma pa metram uz augšu. Bieži vien tā var atrast vietu, kur salakas uzturas. Tāpat šīs zivis nav meklējamas vienā upes līnijā. Neskaitāmas reizes ir redzēts, kā makšķerniekam vienā vietā neķeras, bet burtiski pāris metru tālāk vismaz pieci citi copmaņi velk aizgūtnēm. Tātad pirmkārt domājam un tikai tad sākam urbties un meklēt.
Vislabākā versija ir atbraukt pie noteiktas ūdenskrātuves mazlietiņ vēlāk par citiem copmaņiem, nostāties krastā un pavērot, kur visbiežāk cilājas rokas. Es parasti to saucu par parazītismu un pats nekad šādas darbības neveicu. Man drīzāk ir cita veida problēmas, jo daudziem, mani atpazīstot, šķiet, ka tur, kur es dodos, arī ir zivis. Maldīgs priekštats. Es arī meklēju.
Ko liksim uz āķa?
Liksim to, kas salakām vislabāk garšo. Bet kas viņām vislabāk garšo? Viņa pati, jo salaka, stinte, gurķītis vai korjuška ir viena un tā pati zivs ar četriem nosaukumiem, turklāt īstens kanibāls. Salaka labi ēd reņģu, raudu, karpu, vēdzeļu, nēģu filejas. Ir brīži, kad tā nesmādē sliekas un mušu kāpurus. Es gan priekšroku dodu reņģu gabaliņiem, jo tie labāk un ilgāk turas uz āķa. Salakai mazāk svarīgi ir ēsmas smaržojumi, jo tā ir īstens mazais plēsoņa. Drīzāk tā atsaucas uz kāda neliela, bet spīdīga mānekļa spēli. Līdz ar to, kas atrodas uz āķa, salakai ir diezgan mazsvarīgi.
Ļoti garšīga jūras zivtiņa. Kulināriski noteikti ievietojama pirmajā desmitniekā. Labas copes dienās var izvilkt ap 6 – 10 kilogramiem zivju. Pilnībā bez asakām, jo pat vidējā asaka apcepot izšķīst pilnībā. Pēc savas būtības ļoti trekna.
Ledus kūst un drumstalojas. Atcerieties, ka jūs noteikti kāds gaida mājās! Arī kaķis ir ar jūtām. ◆
