Armands Ozollapa Sočos klātienē vērojis hokejistu, bobslejistu un biatlonistu cīņas
Kā ziņo oficiālie avoti, olimpiskās spēles Sočos apmeklējuši ap divi miljoni līdzjutēju no 126 pasaules valstīm. Viens no viņiem un no salīdzinoši nelielā Latvijas komandas līdzjutēju pulciņa bija Zemgales Olimpiskā centra vadītājs Armands Ozollapa. «Esmu klātienē skatījis spēles pasaules hokeja čempionātos, bet olimpiskajās spēlēs biju pirmoreiz. Nav ar ko salīdzināt, taču šāda nepieciešamība nav pat prātā – esmu joprojām redzētā un izbaudītā emociju pārpilns,» teic A.Ozollapa, kas mājās atgriezās pirms dažām dienām ar pēdējo čarterreisu kopā ar sportistiem.
– Dzirdēts, ka līdzjutēju no Latvijas Sočos bija salīdzinoši maz. Kā tikāt pie šādas iespējas?
Tā šoreiz bija sagādāta visu Latvijas olimpisko centru vadītājiem, katram savā laikā. Mans iekrita kopā ar Rīgas un Liepājas kolēģiem no 17. datuma līdz olimpiādes beigām.
– Gluži vai uz svarīgākajiem Latvijas sportistu startiem.
Jā, man laimējās klātienē skatīt Latvijas izlases spēles ar Šveici un Kanādu, bobsleja četrinieku cīņas, kalnu slēpošanu, biatlonu ar kopējo startu, kur cīnījās Andrejs Rastorgujevs. Par līdzjutējiem – latviešus tiešām manījām salīdzinoši maz. Bobslejā sastapu kādus divus, hokejā kādus desmit. Iespējams, ka ietekmēja dārgās biļetes. Arī abās hokeja spēlēs arēna sākotnēji bija patukša, bet pamazām piepildījās, iespējams, ar brīvprātīgajiem vai pēc kādiem citiem principiem.
– Spēlē pret Kanādu toties televīzijā redzējām, ka tribīnēs lielākā daļa fanoja par mūsējiem.
Tā bija. Kad skandējām «Latvija, Latvija!», krievi arī sāka piebalsot, un līdz ar notikumiem laukumā izjūtas bija iespaidīgas. Vēlāk taču izrādījās, ka izslēgšanas spēlēs vienīgo ripu čempionu kanādiešu vārtos ieraidījis mūsu Lauris Dārziņš. Pēc spēles daudzi nāca klāt, izteica latviešiem atzinību, vēlējās kopīgi nofotografēties. Pēc tam dzirdējām, ka tribīnēs bijuši 11 700 skatītāju.
– Sajūsmu par mūsu komandu, šķiet, mazliet aizēnoja Vitālija Pavlova analīzēs atrastais aizliegtais preparāts. Vai vēl kāds hokejists tika izlases kārtā pārbaudīts? Varbūt dzirdējāt par to ko tuvāk?
Šķiet, pārbaudīja Ozoliņu, nepateikšu vai vēl kādu. Pie pusdienu galda tikos ar komandas ārstu, un viņš teica, ka Pavlovs lietojis preparātus no «Dinamo» aptieciņas. Šī, iespējams, uztura bagātinātājā iekļautā un svara regulēšanai domātā viela arī NHL esot atļauta, bet olimpiādē noteikumi citi.
– Dzīvojāt līdzās hokejistiem?
Jā, dzīvojām vienā stāvā, arī ēdām kopā ar sportistiem. Nevaru spriest no viņu viedokļa, bet, manuprāt, ēdiens bija labs. Kasparam Daugaviņam gan piemetās kāds vēdera vīruss, kura dēļ viņš nepiedalījās spēlē pret Kanādu. Citu garšu cienītājiem ēkā bija arī «makdonalds», tur pārsvarā ēda amerikāņi.
– Spēļu sākumā medijos parādījās informācija par sadzīviskām ķibelēm, vai tādas arī izjutāt?
Diemžēl vai par laimi nevienu šādu starpgadījumu neredzējām un nepiedzīvojām. Tualetes bija normālas, ūdens tīrs. Istabiņa varbūt pārlieku askētiska – tikai gulta un skapis. Pa logu skats uz Melno jūru. Žogs un dzeloņstieples ap ciematu, nebija nekas estētisks, taču jāsaprot, ka tas mūsu pašu drošībai.
– Apspriežot Krievijas lielāko medaļu guvumu, joprojām parādās dažādas spekulācijas par iemesliem, tostarp arī negodīgiem. Pēdējās ziņas vācu presē ir par ksenona gāzi, ko it kā kopā ar skābekļa inhalācijām varētu būt ieelpojuši sportisti.
Neesmu par to dzirdējis, ne arī redzējis, ka kāds būtu izmantojis šādas inhalācijas. Arī baumām par ledus temperatūras maiņu bobslejā nevaru piekrist – mana līdzšinējā pieredze un informācija par ledus saldēšanas ierīcēm liecina, ka tik īsā laika sprīdī, kāds ir starp bobslejistu startiem, to nav iespējams izdarīt. Neapšaubāmi, krievu priekšrocība bija iespēja pirms tam trenēties un apgūt šo trasi, ko viņi arī izmantoja.
– Biatlonu nācās par divām dienām pārcelt miglas dēļ. Vai tas varēja ietekmēt Andreja Rastorgujeva rezultātu, ar ko viņš neizklausījās īsti apmierināts?
Nedomāju vis. Runāju pēc tam ar Andreju, un viņš teica, ka šie apstākļi – migla un brīžam pat slapjš sniegs – viņam pat nākuši par labu, jo augstas klases sportisti drīzāk ir pieraduši pie labiem apstākļiem.
– Sarunas sākumā minējāt emociju pārpilnību – vai starp tām ir arī ārpus sporta piedzīvotais?
Neaizmirstama ir līdzdalība kopā ar sportistiem noslēguma parādē. Tas brīdis, kad gājām iekšā, cilvēku pārpilnā arēna. Patika mūsu delegācijas vienādie tērpi, izcēlās spilgti dzeltenais tonis, manuprāt, tie bija ļoti izdevušies, un dzirdējām atzinīgus vārdus. Atmiņā paliks kā grandiozais ceremonijas priekšnesums, tā draudzīgā sportistu kopābūšana ar dejām jau pašā noslēgumā, ko vairs laikam nerādīja televīzijā.
– Valsts sportistu delegācijai ar tās izcīnītajām četrām medaļām visu laiku augstākais sasniegums ziemas olimpiādē. Bet pašu mājās, šķiet, vēl nebijušu panākumu ar iekļūšanu Latvijas hokeja čempionāta pusfinālā izcīnījuši jūsu vadītā hokeja kluba «Zemgale/LLU» puiši?
Pusfinālā tiešām esam pirmoreiz, un būtu pieticīgi, ja nemērķētu «sisties» arī par zeltu. Protams, tas ir hokejistu nopelns, taču ļoti daudz kā Latvijas izlases, tā Jelgavas komandas panākumos ir atkarīgs arī no trenera. ◆
