Skolotāja Liene Svoka pusgadu pavadījusi džungļos, mācoties pazemību un dzīves vienkāršību
«Nesen biju pārvākusies no Jelgavas uz Rīgu. Dzīvoju pašā pilsētas centrā skaistā četru istabu dzīvoklī kopā ar vairākām brīnišķīgām meitenēm. Mūsu mājās bieži notika burziņi, sapulces, filmu un pankūku vakari un tā tālāk. Vēl bez šā krāšņuma biju krietni noslogota savā darbavietā. Taču – cik gan ilgi var tā skriet? Dzīvoju Rīgā, lai varētu strādāt. Strādāju, lai varētu dzīvot Rīgā. Ko nopelnīju, to iztērēju. Es biju paēdusi un apģērbusies, biju gandrīz visur un vienmēr klāt. Es biju, es biju, es biju. Tā skaitīju prātā šos teikumus, un man nepatika, ka visur dominē «es»,» pirms četriem gadiem lielo lūzuma punktu, kas aizveda dzīvi mainošā misijā uz Bolīvijas džungļiem, atceras jelgavniece Liene Svoka.
Vajadzīgas darba rokas
Aizraujošais stāsts sākās ar vēstuli, ko Latvijas Baptistu (šai konfesijai pieder Liene) draudžu savienībai bija sūtījusi Rinkonas misija. Bolīvijā tā ir īpaša vieta, kuras pamatlicēji, sekodami pravietojumiem par daudz asiņaināka kara tuvošanos, ir pagājušā gadsimta divdesmitajos gados no Latvijas izceļojušie ticīgie un viņu pēcnācēji. Lielākā daļa no viņiem palika Brazīlijā, kur, izceļoties ar latviešiem raksturīgo darbasparu, izveidoja vairākas kolonijas un veiksmīgas kopsaimniecības. Taču daži dedzīgākie ticīgie, pārvarot neizbraucamus ceļus, lielu svelmi, pārtikas trūkumu, moskītu barus un citas milzu grūtības, devās uz kaimiņvalsts Bolīvijas džungļiem, lai izmantotu iespēju iegādāties zemi un dibināt misiju, lai ar savām prasmēm, talantiem un aicinājumu saskaņā ar Kristus evaņģēliju kalpotu vietējiem ajoriem. Tā no 1946. gada Bolīvijas džungļu nekurienē ir skola un internāts, kur patlaban, uzturoties visu mācību gadu, dzīvo, mācās, praktiskus darbiņus, zinības un citus civilizācijas jaukumus apgūst 120 bērnu un jauniešu no visas plašās apkārtnes. Kaut arī brīžiem grūti izturama vietējo pretestība, slinkums un žēlošanās, ka viss netiek iemests klēpī, kādam viņi jāskolo, jābaro, jāģērbj, jāsniedz medicīniskām palīdzība, jāsamīļo, jāuzmundrina un jāievirza dzīvē. Tāpēc Rinkonā del Tigre jeb Jaguāra kaktā, par ko 2010. gadā Vides filmu studija uzņēmusi dokumentālu filmu, pastāvīgi nepieciešamas nesavtīgu cilvēku darbarokas.
Starmeši uz vārdu «mīlestība»
To apliecina arī 2010. gadā Lienei liktenīgajā vēstulē paustais. «Mēs slavējam to Kungu par visiem, kuri mūs apmeklēja, jo šādi apmeklējumi mūs iedrošina strādāt. Lai darbs varētu turpināties, ir vajadzīgi darbinieki: mācītājs, kopmītnes uzraugi pie zēniem un meitenēm, mūrnieki, ķēkša priekš virtuves, skolotāji un jebkuru dāvanu un talantu,» pieredzējušās, bet diemžēl arī gadu nastas liektās latviešu komandas vārdā rakstīja misijas ilggadējā darbiniece Klaudija. «Šajā vēstulē bija viens īpašs vārds, kas mani uzrunāja visvairāk. Esmu studējusi pedagoģiju, tāpēc, kad nonācu līdz vajadzībai pēc skolotājiem, šķita, ka no visiem stūriem ieslēdzas spoži starmeši, kas izgaismoja tieši to vārdu teikumā. Biju sapratusi, kur man jādodas un kas jādara,» atceras jaunā skolotāja, kura jau iepriekš bija pabijusi trīs misonāres braucienos uz Baškīriju, kā arī palīdzējusi Dieva darbā ASV, Lielbritānijā un citur. Tāpēc doties uz «otru pasaules galu» Lienei nebija nekas neparasts.
Brazīlija, bet vēl vairāk Bolīvija, kur Liene sabija pusgadu, gan pārsteidza un kausēja kā uguns krāsnī, atzīst meitene. Latvietei bija jāpierod ne tikai pie karstā klimata, ļoti vienkārša dzīvesveida bez veikaliem un elektrības 24 stundas diennaktī, tādiem negaidītiem «ciemiņiem» kā lieliem zirnekļiem, skorpioniem, prusakiem un čūskām un dzīvās dabas pārpilnības visos iespējamajos veidos, bet arī kultūras un uztveres atšķirībām. «Kad internātā saradās meitenes, uzreiz bija skaidrs, ka būs īpaši jāpacenšas, lai viņām mācītu kārtību, higiēnu, izpalīdzību, gādību, čaklumu un godīgumu. Visas šīs vērtības zeltaini brūnajām jaunkundzēm šķita sarežģītākas par grūtāko svešvalodu. Taču viens no lielākajiem izaicinājumiem bija pārliecināt meitenes, ka kļūt par māmiņu 12 vai 13 gados nav viņu dzīves mērķis,» jau pirmajās dienās saprata jaunā angļu valodas skolotāja, meiteņu internāta uzraudze, palīdze virtuvē un katrā lietā, kur vien bija nepieciešams. Liene atzīst, ka to nebūtu iespējams izdarīt bez mīlestības, pazemības, dzīvesprieka un enerģiskā rakstura, kā jaunajā sievietē ir pārpārēm. Tas ļāva nodibināt sirsnīgas attiecības ne tikai ar misijas ļaudīm, bet arī visām 60 «čikitām», kā Liene, ātri apgūdama spāņu valodu, mīļi sauca savas audzēknes.
Kultūršoks Latvijā
«Pilnīgi noteikti atbraucu mainījusies. Pirmajās nedēļās un pat mēnešos Latvijā piedzīvoju īstu kultūršoku. Bija grūti atgriezties patērētāju sabiedrībā. Cilvēki šeit ļoti vērsti uz pirkšanu – vajag lielāku, jaunāku, svaigāku, glaunāku. Biju pieradusi pusgadu iztikt tikai ar divu koferu saturu. Iemācījos pieticību, pazemību un vienkāršību. Vēl man Rinkonā patika lēnais dzīves ritms. Reti kad uzzinājām, kas ar ko pasaulē kašķējas,» atskatās misionāre. Ceļojums izmainījis arī viņas attiecības ar Dievu. «Jau no bērnības kopā ar vecākiem biju gājusi uz baznīcu. Biju čakla svētdienas skolas skolniece, vienmēr zināju pareizās atbildes uz jautājumiem par Bībeles stāstiem. Taču, kad aizbraucu uz džungļiem, nespējot regulāri sazināties un «pačatot» ar savējiem, sapratu, cik vientuļa esmu. Tikai tad man pielēca, ka Dievs taču ir visur! Tas man ļoti palīdzēja. Kad jutos vientuļa un nāca raudiens, varēju runāt ar Dievu, un Viņš man deva mieru. Tāpēc arī savu grāmatu nosaucu «Es un Dievs Bolīvijas džungļos»,» dziļākās sirds pārdomas atklāj Liene.
Lai gan atpakaļ Latvijā ir vairākus gadus, Liene Svoka smej, ka nekur tālāk par dzīves džungļiem un rūpēm par to iemītnieku likteni nav tikusi. Patlaban meitene vada Bolderājas Dienas centru, kur satiekas mikrorajona bērni. Viņi tur mācās, atpūšas, tiek pabaroti un apģērbti. Liene ir biežs viesis arī Jelgavā, kur joprojām dzīvo viņas vecāki Guna un Andris, kā arī daudzie draugi. «Esmu sapratusi, ka man jāpaliek Latvijā. Laikam bija jāaizbrauc, lai apzinātos, cik man dārga šī zeme. Arī šeit nepieciešami cilvēki, kas rūpētos, lai jaunā paaudze kļūtu labāka,» savu piepildījumu atradusi Liene Svoka. ◆
Cilvēks saulīte
Guna Stepiņa, Lienes Svokas klases audzinātāja
◆ Liene ir pilnīgs Jelgavas 1. ģimnāzijas produkts, jo mācījusies šajā skolā no 1. līdz 12. klasei. Atraktīva, radoša, oriģināla, absolūti humanitāri orientēta personība. Liene jau skolas laikā rakstīja ļoti interesantus domrakstus. No bērnības būdama kristiete, viņa vienmēr nākusi ar mīlestību, labestību un smaidu. Citiem vārdiem – cilvēks saulīte! Tāpēc arī skolas laikā visi pie Lienes tiecās. Bija ļoti patīkami atrasties viņas sabiedrībā. Turklāt Lienei ir Dieva dots pedagoga talants. Viņa ir milzīgs ieguvums jebkurai auditorijai. Tāpēc par Lieni ir liels gandarījums un lepnums. Nav arī daudz to mūsu skolēnu, kuri būtu sarakstījuši kādu grāmatu, tamdēļ man kā literatūras skolotājai par viņas «Es un Dievs Bolīvijas džungļos» ir īpašs prieks.
