«Misionāri jelgavniekiem dāvina zirņus un stāstus par Dievu» (28. februārī)
duuda: Vēlos pajautāt akcijas organizētājiem, kur palikušas mēbeles, sadzīves tehnika, trauki, gultas veļa utt., ko solīja trūcīgajam ģimenēm, kuras Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes darbinieki apzināja jau oktobrī? Gaidām četrus mēnešus, un šodien mums paziņo, ka nebūs. Kur tas viss ir palicis?
duudai: Jāsāk būtu ar «paldies par to, ka man jau ir dots un palīdzēts». Pārāk pieraduši esam, ka mums viss pienākas. Cīnies saviem spēkiem, mazāk gaidi palīdzību, esi pateicīga par to, kas Tev jau ir, un Tev tiks vairāk dots.
Kristīna Ēce, Jaunatne ar Misiju: Diemžēl sociālais dienests bija nedaudz pārpratis mūsu spēju palīdzēt. Jā, sociālais dienests, iespējams, apzināja ģimenes un mūsu organizācijai tika iesniegti saraksti ar nepieciešamajām precēm un lietām uz 68 lapaspusēm. Jau tajā brīdī bija skaidrs, ka to nebūs iespējams apmierināt. Mūsu vēlme ir palīdzēt kaut nedaudz tiem, kuriem patiešām ir visgrūtāk, kuri priecājas arī par vienkāršu pārtikas paku. Ja vēlaties zināt, kā norisinājās projekti citās Latvijas pilsētās, lūdzu, kontaktējieties, piemēram, ar sociālo dienestu Liepājā (akcija notika pagājušajā gadā), Jēkabpilī un Smiltenē (pirms pāris gadiem). Neviens neko nav nozadzis, jo visas lietas, kas bija saziedotas, izdalītas, bet sadzīves tehnika, mēbeles un trauki netika ziedoti. Gultas veļa bija kopā ar humānās palīdzības drēbēm, kas tika dalītas iedzīvotājiem.
pateicība: Paldies mūsu labvēļiem, viņi izdarīja svētu darbu, un mums ir jāmācās, lai mēs drusku līdzinātos viņiem. Jūs domājat, viņiem bija viegli šīs pakas sagādāt?
Kauns: A man nez kādēļ dedzīgs kauns. Nu jau esam vienā līmenī ar Āfriku, uz kurieni ar misijām brauc.
arī kauns: Arī man bija kauns iet uz turieni. Ko tie cilvēki par mums padomāja, ka visi grābj pilnas rokas. Tāda sajūta, ka pa ielu staigā pliki. Un galvenais, ka liela daļa uz turieni brauca ar mašīnām. Noteikti arī es tur būtu atradusi ko derīgu, bet man bija kauns… Par tiem, kas ņem bez mēra sajūtas.
