Karību jūras reģionā joprojām saglabājies sociālisma «bastions»
Nolūks, kādēļ Andris Vilkasts nesen devās ceļojumā tieši uz Kubu, bija vēlme notvert citur pasaulē jau izzudušā sociālisma sajūtu.
«Gribējām paspēt aizbraukt uz Kubu, kamēr tur vēl ir tā kā tagad. Kad sāksies reformas, būs tāpat kā citur pasaulē. Mums izdevās, – pārlēcām atpakaļ laikā un sajutāmies kā astoņdesmitajos gados, kad Latvija bija Padomju Savienībā,» saka ceļotājs.
Ikdienā Andris Vilkasts ir uzņēmējs, lauksaimniecības tehnikas servisa jomā strādājoša uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Profesionālo skatījumu uz lietām viņš nezaudē arī ceļojumos, tālab Kubā pievērsa uzmanību galvenokārt turienes ekonomikai, cilvēku dzīvesveidam un automašīnām.
Kubā pārpārēm var izbaudīt Kastro režīma un salas politiskās izolācijas radīto gaisotni, spāņu un afrikāņu kultūru sajaukumu un dabu, kas ir tik skaista, ka tūrists jūtas kā reklāmas klipa uzņemšanas laukumā, atzīst Andris.
Atskatoties vēsturē – šajā Karību jūras salā 1959. gadā Fidela Kastro un Ernesto Če Gevaras vadībā tika gāzts dikatora Batistas režīms. Pakāpeniski varu pārņēma Kubas komunistiskā partija un valstī tika ieviests sociālisms. Līdz tam Kuba bija ASV izklaižu un spēļu industrijas filiāle ar lepnām viesnīcām, kazino un tam atbilstošām automašīnām.
Kā atbildes triecienu par Kubā zaudētajiem īpašumiem 1962. gadā ASV valstī noteica embargo režīmu. Šī ekonomiskā blokāde pastāv joprojām, kaut gan tikai aptuveni 90 kilometru no Kubas, Karību jūras otrā pusē, atrodas ASV sastāvdaļa Maiami, un savstarpēja tirgošanās būtu pat izdevīga.
Ēnu ekonomiku uztur tūristi
Atskaņas no pagātnes notikumiem izjūt arī uz Kubu atceļojušie tūristi. Taču pats pirmais iespaids pēc izkāpšanas no lidmašīnas – šeit ir kā pirtī, atzīst Andris. Kubā ir tropu pasātu klimats ar vidējo temperatūru gadā plus 25 – 29 grādi, taču mitruma dēļ šķiet karstāks, nekā ir patiesībā. Fantastisks klimats un daba, cilvēki ir jauki, skaisti, priecīgi, jo visu laiku bauda sauli un nezina, ko nozīmē ziema, stāsta ceļotājs. Daudzviet skan salsa, ko Kubā dejojot visi.
Uz šādas idilles fona bēdīgāks ir fakts, ka vidējā mēnešalga ir aptuveni 20 ASV dolāri, pārrēķinot no vietējās valūtas peso. «Lai izdzīvotu, vajag apmēram 150 dolāru. Starpību ņem, kur gribi, tāpēc faktiski valstī ir divas ekonomikas. Visur, kur vien ir tūristi, kubieši no viņiem mēģina paprasīt kādu naudiņu. Nopērc ieejas biļeti uz muzeju, gribi tur fotografēt, atkal ir jāmaksā,» secina Andris. Piemēram, pārlidojums no Havanas uz Santjago de Kubu vietējiem iedzīvotājiem maksājot aptuveni deviņus dolārus, bet tūristam – jau 90.
Taču Kubas valdības dotie bonusi saviem iedzīvotājiem ir bezmaksas izglītība, ieskaitot studijas augstskolā, un bezmaksas veselības aprūpe. Pie valsts apmaksātajiem medicīnas pakalpojumiem piederot pat krūšu implanti sievietēm. Tas viss kopumā aprij gana lielu daļu no valsts budžeta ieņēmumiem.
Kubas galvenais eksporta produkts ir farmācija un mediķi, jo Kubas mediķu izglītība skaitoties ļoti laba. Tikai pēc tam otrs lielākais ienākumu avots ir tūrisma nozare.
Lauksaimniecības galvenā kultūra ir cukurniedres. Pats būdams lauksaimnieks, Andris laukiem pievērsis pastiprinātu uzmanību, taču citas kultūras redzējis minimāli un tāpēc ir izbrīnīts, jo klimats ir augkopībai ļoti pateicīgs. Protams, cukurniedres esot lauksaimnieka sapnis. Vienu gadu iestādi un septiņus gadus tikai novāc ražu – pļauj stiebrus. Uz to, ka Kubā audzē arī labību, noradījusi inovatīvā graudu kaltēšanas metode – graudi tiek izbērti garā joslā šosejas vidū, un satiksme uz laiku slēgta.
Savukārt cukurniedru sīrups ir galvenā izejviela ruma ražošanā, un Kubas rums, tāpat kā cigāri, ir pasaulē pazīstama prece. «Tā kā neesmu smēķētājs, cigāri mani neinteresēja. Rumu gan nogaršoju. Tiešām ir labs. Par kvalitāti liecināja tas, ka otrā dienā nebija jūtamas nekādas sekas,» smaida Andris.
Vai rumu nopircis arī līdzi vešanai? Ceļotājs izsaka nožēlu, ka viņu grupai gids vietējos veikalus nav rādījis, iespējams, trūcīgā sortimenta un pārtikas kartīšu sistēmas dēļ. Beidzot vienā no pilsētām izdevies tikt kādā veikalā, kur par ļoti augstu cenu tirgoti mazi televizoriņi.
Ieplūst tirgus elpa
Taču arī Kubā pamazām ieplūstot brīvā tirgus elpa. Pērn rudenī valdība esot devusi zaļo gaismu pirmajiem kooperatīviem, mēģinot atdzīvināt savu ekonomiku. Viena no kārtējām reformām ir arī automašīnu tirgus atvēršana. Līdz šim Kubā auto iegādei bija nepieciešama atļauja, iespējams, tāpēc pat uz lielajām ielām zirgu pajūgu ir tikpat daudz, cik automašīnu, novērojis Andris.
Pēc jaunās reformas kubiešus gan ir šokējušas milzīgās ārvalstu automašīnu cenas. Valstij pieder monopols uz jaunu auto tirdzniecību, un tā cenas palielinājusi pat par 400 procentiem vai vairāk. Tā joprojām kubieši pārvietojas pārsvarā ar vecajiem, vēl Padomju Savienībā ražotajiem žiguļiem, moskvičiem vai volgām, čehu mocīšiem vai vairāk nekā 50 gadu vecām antīkām amerikāņu automašīnām. Šāda situācija izveidojusies saistībā ar ASV noteikto ekonomikas embargo – pret valstīm un uzņēmumiem, kas ekonomiski sadarbosies ar Kubu, tiek vērstas ASV politiskās un ekonomiskās sankcijas. Tā nu kubieši pucē un lolo savas vecās automašīnas, savukārt tūristi sajūsmā iepleš acis, redzot uz ielām labi uzturētus kadiljakus.
«Lielus naudas ieguldījumus es Kubā neredzēju. Ja viņi taisās vērt vaļā tirgu, tad pastāv liels risks, ņemot vērā turienes nabadzību. Nopirkt Kubu nav problēma,» spriež Andris.
Investoru nauda gan uzspodrinātu nobružāto valsts tēlu. Taču pagaidām uz Kubu var doties, lai baudītu tieši šo īpašo auru. Vēsture, apbūve (bijušās plantatoru rezidences) un neticami skaistā daba, it īpaši kalni, – tas ir galvenais, kāpēc ir vērts Kubu redzēt, uzskata ceļotājs. ◆
