Nu jau par to var runāt atklāti: augstskolas beigšanas diploms kabatā, un kadru uzskaites kartītē, kas glabājas personāldaļā, paldies Dievam, jaunības draiskulības un sīkie grēciņi nav uzskaitīti. Bet toreiz, pirms gadiem divdesmit, gāja prasti, ai, cik prasti!
Toreiz biju Mehanizācijas fakultātes students, aizstudējies līdz pēdējam kursam. Tuvojās pavasaris, auditoriju nodarbībām jau redzēja galu, un mūs gaidīja pusgadu gara prakse kolhozos un padomju saimniecībās.
Prakse – tas ir labi, bet tuvojošais pavasaris vēl labāks. Šur tur Driksas malā augošajās papelēs iečirkstējās kāds agrīns strazds, un saulīte spīdēja tik koši, it kā gribēdama atgūt ziemas mēnešos zaudēto. Šāds pavakara komplekts lika straujāk iepukstēties mehu zēnu sirdīm, un mūsu acis sāka meklējoši raudzīties pēc pretējā dzimuma būtnēm. Tā pamatā bija visai praktiski apsvēruni: fakultātei drīz būs jāsaka ardievas, no studentiem mums nāksies pārvērsties par lauciniekiem, un – ko tad tu, jauns puišelis, laukos darīsi: ne tev kāds kartupeļus uzceps, ne caurās zeķes salāpīs. Tātad – dāmas bija vajadzīgas ilgstošai lietošanai.
Kāds mans kursabiedrs bija sakontaktējies ar Mākslas akadēmijas studentēm, un tā kādā sestdienas vakarā mēs izsludinājām operāciju «Sievu meklēšana» un devāmies uz Rīgu. Operācija risinājās dziļā slepenībā, braucām tikai trijatā, lai, pasarg’ Dievs, kāds nepareizs līdzbraucējs vēl nenosmeļ krējumu.
Mākslas akadēmijā tovakar bija baļļuks. Kolēģa paziņa mūs iepazīstināja ar savām draudzenēm, un mēs sākām dejot un priecāties, kā jau tas šādos baļļukos pienākas.
Tolaik studentu aprindās klīda baumas, it kā «mākslinieces» uz dejām ierodoties garos adītos svīteros un bez biksītēm – citādi nemaz iekšā nelaižot. Vai tas tā bija, apgalvot neņemos, jo mehu zēni jau nav nekādi izvirtuļi, lai par šādām lietām interesētos pirmajā tikšanās reizē.
Vakars bija jauks. Mēs izdejojāmies līdz pagurumam; dejām beidzoties, trīs pāri ilgi klīdām pa Bastejkalnu, bučojāmies un solījām dāmas drīzumā uzaicināt uz kādu studentu ballīti Jelgavā.
Drīz pienāca pirmais rīta vilciens uz Jelgavu. Naudas biļetēm vairs nebija nevienam – tā bija notriekta šampanietī un saldējumos. Bet vai tad tādā agrumā kāds kontrolēs? Taču kontrolēja gan. Starp Tīraini un Baložiem vagona durvīs parādījās spožpogains biedrs ar apdrukātu lenti uz piedurknes. Situācija veidojās briesmīgāka nekā resnam misionāram uz cilvēkēdāju salas. Mani draugi, kontrolieri ieraudzījuši, aiztraucās kā izbiedēti spoki, es paliku sēžot nekustīgs un kluss kā Budas statuja. Kur tad tu aizskriesi – kontrolieri parasti nedarbojas vienatnē, noķers šā vai tā.
Pa to brīdi pogainais biedrs bija pietuvojies taustāmā attālumā. «Jūsu biļetīti, jaunekli!» «Nav.» «Kā tā – nav?» un viņš uzmeta man skatienu, ar ko varētu nomierināt satrakojušos ērzeli. «Tad nu Baložos kāpiet ārā vai dodiet dokumentus!» Ko es būtu darījs, izkāpis Baložos, ja pulkstenis vēl nebija pusseši rītā un nākamo vilcienu varēja gaidīt tikai pēc stundas pusotras? «Labi,» es drūmi noteicu. «Atdošu savu lielāko dārgumu,» un izvilku plēves gabalā ievīstīto komjaunieša biedra karti, kas atbilstoši statūtiem glabājās slepenā kabatā krūšu kreisajā pusē. Biedrs sagrāba manu svētumu kā forele ēsmu. «Skatieties vien, ka to nenāksies nožēlot,» viņš vēl piebilda un aizgāja tik klusi, kā lavās kaķis pie dziedoša putniņa garā zālē.
Nākamās nedēļas nogalē mani sameklēja fakultātes komjaunatnes sekretārs. «Nebūs labi,» viņš čukstēja. «Tu esi atdevis biedra karti svešam vecim. Un ja nu tas būtu bijis ārzemju spiegs? Man jau nekas, bet «lielajā komitejā» briest negaiss.»
Aizgāju pie dekāna un visu izstāstīju. Viņam pret mani nekādu pretenziju nebija, taču komjaunatnes priekšā pat dekāns bija bezspēcīgs. Manu lietu izskatīja gan fakultātes birojā, gan komjaunatnes komitejā. Slēdziens – tādam jaunatnes progresīvajā priekšplānā nav vietas! Un tādam, kurš izmests no komjaunatnes, nav taču vairs vietas studentijā – tas taču katram skaidrs!
Gadu nācās nostrādāt kolhozā par «mello», tad šis notikums bija jau puslīdz aizmirsts, un man atļāva izstrādāt un aizstāvēt diplomdarbu.
Toties, kad mani – Priekuļu mašīnu izmēģinājumu stacijas vadošo inženieri – uzaicināja iestāties partijā, es teicu: «Biedri sekretār, tādam, kurš savulaik izmests no komjaunatnes, partijas rindās taču nav vietas. Vai ne?» ◆
