«Nodevīga, negodīga, arī izspiegošanas nolūkā organizēta izaicināšana. Musināšana, kūdīšana uz kādu darbību, lai kaitētu tās veicējam. Nevēlamas personīgas situācijas tīša izraisīšana.» Tā vārdnīca raksturo provokatīvu rīcību, kas pēdējās dienās netālajā pasaules telpā tiek turēta gluži kā džins ieplaisājušā pudelē. Vai arī kā viens pret otru sarīdīti suņi niknumā atņirgtiem zobiem. Pat vissīkākā kustība varētu būt izšķiroša, lai driskās saplosītu trauslo miera plīvuru, nepamanot, ka kūdītājs un dīdītājs ir pavisam kāds cits. Pareizajā laikā vien jāpavelk.
Baisi pat iedomāties, cik viegli lūstošā pasaulē dzīvojam un cik vārdam «karš» taustāma nozīme. Atliek spēcīgajiem, varas kārajiem un lielummāņiem sagribēt, un kā pēc burvju mājiena uzrodas dīvaini noteikumi, kas it kā ļauj un attaisno. Ja vēl viņiem izdodas «sazombēt» vairumu, ko dēvē par tautu, lieta kārtota – var doties uzvaras gājienā un pārrakstīt vēstures grāmatas, ka okupācija ir pašu gribēta, bet tās pretinieki – nodevēji.
Taču nevajag tikai lielvaras, lai ieraudzītu darbībā provokatīvas uz savu labumu vērstas izdarības. Laiku pa laikam arī cilvēks parastais izvelk šīs bultas, nospiežot uz ceļiem nepaklausīgos un nepadevīgos bērnus, vecākus, partnerus, kaimiņus un padotos. Vajag tikai notrulinātajā morālē pakāpties augstāk, kur treknākas privilēģijas un labāk pārredzams laukums, un šaut ar viltus mandātu kabatā. Alvja Hermaņa dēvētie «lumpeņi» skatīsies, bet nesapratīs, kā tiek iznīcināti viņu brāļi un kolēģi. Savukārt upuriem pietrūks argumentu.
«Es tur neko vairs nevarēju darīt – tāpat man dzīves tur vairs nebūs,» parasti saka zaudētāji, paceļot rokas manipulatīvā pārākuma priekšā. Nokārtu galvu viņi pamet darbavietu, ģimeni, mājas, jo kāds viņus brutāli izspiedis no vēl nesen sava, kur notikusi dzīve un veldzējusies dvēsele. Kādi tikai pamatojumi netiek atrasti, lai to attaisnotu. Pēc principa – ja vajag likumu, būs! Ne tā paskatījās, ne tā atbildēja, ne tā paklanījās, pasniedza roku un izpildīja pavēli. Pārāk daudz atļāvās. Zaudēja uzticību. Citiem vārdiem – krita nežēlastībā, un tas tikai nozīmē karu, iekšējās pasaules sabrukumu un izdzīšanu no «paradīzes». Tā paliek lielvarīgā favorītiem, kuriem vairs nepārmet šaubīgu acu skatu un stīvu muguru. Diemžēl šīs sadzīviskās «okupācijas» neviens neapkaro ar ekonomiskām sankcijām un starptautisku izolēšanu, kaut cilvēki bieži savā starpā plēšas brutālāk nekā valsts pret valsti. ◆
