Veterānu čempions lodes grūšanā Ilgonis Miķelsons jaunībā Latviju pārstāvējis svarcēlāju izlasē
«Mūžu sporto un mūžu mācies, tad miesa būs vesela un gars vesels!» – ar šādu moto sevi interneta mājas lapā piesaka pērn dibinātā Latvijas Veterānu vieglatlētikas asociācija, kuras pilntiesīgs dalībnieks ir arī jelgavnieks Ilgonis Miķelsons. «Tā ir laba iespēja papildināt un dažādot vieglatlētikas sacensību klāstu, jo, piemēram, Latvijas veterānu sporta spēlēs tie ir tikai divi oficiāli starti – ziemā un vasarā,» spriež sava vecuma lodes grūdēju līderis.
Veterāns stāsta, ka asociācija sportistiem tagad rīko ziemas un vasaras konkursus, kuros iekļautas vairākas reģionālās sacensības, bet uzvarētāja noteikšanai ņem vērā trīs labākos rezultātus, pēc starptautiskās federācijas koeficientu tabulām tos pārvēršot punktos. Izrādās, viņš tādā veidā jau paspējis lodes grūšanā nopelnīt arī 2013. gada ziemas konkursa uzvarētāja kausu.
– Liela daļa veterānu atklāj, ka sportojuši jaunībā, tad pēc skolas vai studiju gadiem pārtraukuši, līdz jau rūpes par veselību atkal likušas atgriezties. Kāds ir jūsu gadījums? – jautāju sportistam, kura trofeju kolekciju pirms dažām dienām papildinājusi arī 51. veterānu spēļu zelta medaļa 60+ vecuma grupā.
Savā ziņā līdzīgs. Kopš piektās klases trīs gadus spēlēju volejbolu, bet kopš astotās sāku nodarboties ar vieglatlētiku Cēsu Bērnu un jaunatnes sporta skolā, kur trenējos līdz vidusskolas beigām. Rīgas Politehniskajā institūtā gribēju turpināt ar lodes grūšanu, bet treneris mani izbrāķēja nelielā auguma dēļ un ieteica svarcelšanu. Tā arī kļuvu par svarcēlāju, šajā disciplīnā izpildīju sporta meistara normu, līdz 1979. gadam sabiju Latvijas izlasē, piedalījos PSRS tautu spartakiādē. Pēc tam tomēr atgriezos pie lodes, kur arī mēģināju sasniegt meistara rezultātu, bet trūkstošajam pusmetram tomēr netiku pāri. Izstudējis par elektromehānikas inženieri, nonācu darbā slimnīcā «Ģintermuiža», kur strādāju joprojām. Astoņdesmitajos gados vairāk laika un enerģijas paņēma ģimene, mājas būvēšana. Periodiski startēju arī sacensībās, īpaši tām negatavojoties. Bet, protams, ja sports ir asinīs, tā agri vai vēlu pietrūkst.
– Tas nozīmē, ka tagad atkal trenējaties nopietni un regulāri? Cik svarīgi tas ir veterānu sportā?
Bez treniņiem, protams, neuzvarēsi arī veterānu sacensībās, jo trenējas visi. Tā kā mani jaunības gadu skolotāji ir ielikuši labus pamatus, pasekojot speciālajai literatūrai, varu trenēties arī vienatnē, un mana pamata «treniņbāze» ir mežs pie mājas. Palaikam sestdienu rītos ar domubiedru Aivaru Mirku izmantojam LLU sporta laukumu, bet gribētos jau tikt arī īstā sektorā, kā ZOC stadionā. Pāris reižu nedēļā eju uzspēlēt galda tenisu LLU Sporta namā.
– Mazā bumbiņa un lode šķiet visai atšķirīgas lietas?
Galda teniss attīsta ātrumu un reakciju – vienlīdz svarīgas īpašības arī lodes grūšanā, kur taisnvirziena kustības apvienojas ar rotāciju. Labs lodes grūdējs ir spēcīgs, ātrs un ar labu koordināciju. Protams, ka tādā pingponga koptreniņā patīkami ir arī labi galdi un laba kompānija. Un vēl – tas nav kā peldēšana, riteņbraukšana vai skriešana, kuras laikā vari gan aizdomāties, gan plānus kalt; galda tenisā šīs pāris stundas vari aizmirst par visu, jo jākoncentrējas tikai spēlei.
– Un veterānu sacensības? Kur slēpjas to pievilcība? Vērojot palēnu sirmgalvi skrejceliņā, tā varētu būt grūti saskatāma.
Sacensības veterāniem ir nozīmīgas, taču pārsvarā ne jau rezultāta dēļ. Galvenais ir gandarījums, ka esi spējis sevi pārvarēt. Skaidrs, ka patīkami, ja vari citus pārspēt, bet tas nav noteicošais. Svarīgākais ir labi justies, būt veselam, līdz ar to darbaspējīgam, dzīvotspējīgam. Šo labsajūtu uztur arī domubiedru sastapšanās labi organizētās sacensībās. Valmierā rīkotāji, piemēram, sarūpē piemiņas balvas, no Jēkabpils esi pārvedis blociņu un pildspalvu – sportiski it kā mazsvarīgs nieks, taču veterānam tas paliek kā atgādinājums, ka esi piedalījies, bijis šajā pasākumā gaidīts un vajadzīgs.
– Vai arī ģimeni iedvesmo jūsu sportiskās aktivitātes?
Sieva un abas meitas ar ģimenēm mani atbalsta, bet sportu kā nodarbošanos vai vismaz vaļasprieku varbūt izvēlēsies kāds no septiņiem mazbērniem. ◆
