Kopš Latvijā nomainījās kārtējā valdība, visos masu saziņas līdzekļos nepārtraukti tiek runāts par Pensiju likuma grozījumiem.
Kopš Latvijā nomainījās kārtējā valdība, visos masu saziņas līdzekļos nepārtraukti tiek runāts par Pensiju likuma grozījumiem. Saeimas pozīcijas deputāti vienā balsī brēc: tas ir vajadzīgs, jo pretējā gadījumā gaidāma ja ne pasaules, tad vismaz valsts bojāeja, savukārt opozīcija aicina uz pilnīgi pretējo.
Kā lai tiek skaidrībā, kuram tad ir tā vienīgā un pareizā «situācijas izpratne»? Sākumā gribētos pieskarties mūsu Saeimas darbībai.
Man kā vēlētājam pilnīgi nav saprotami Saeimā bieži skanošie vārdi «obligātais balsojums» un «partijas disciplīna» (it sevišķi pēdējie kādreiz liekas kaut kur dzirdēti). Kur tad paliek mūsu vēlētās 100 gudrākās galvas, ja visu izlemj frakciju vai partiju vadītāji. Kā var noprast, pašlaik Saeima strādā pēc shēmas: sanāk kopā partijas valde, kopīgi nolemj, kā jābalso frakcijas deputātiem, un tie paklausīgi nospiež pogas.
Ja jau mūsu valsts budžets ir tik katastrofālā stāvoklī, ka jāekonomē pat uz pensionāru rēķina, varbūt izmainīsim mūsu pamatlikumu – Satversmi. Varētu noteikt, ka vēlēšanās tikai konstatē konkrētajai partijai piešķiramo balsu skaitu un Saeimā sēž tikai partiju vadītāji, kuru balsojums ir attiecīgo balsu vērts. Tad pašreizējā situācijā Saeimā būtu nepieciešami tikai seši deputāti. Ņemot talkā elementāro matemātiku, redzams, ka tikai deputātu pamatalgās valsts gadā ietaupītu gandrīz 43 tūkstošus latu (Ls 350 x 94 deputāti + sociālais nodoklis). Ja pieskaitām deputātus apkalpojošā personāla algas un citus izdevumus (tai skaitā komandējumus), kopējā ietaupītā summa būtu rakstāma ar septiņiem cipariem.
Pie tā visa vēl varētu pieskaitīt nervu un laika ekonomiju. Tie šodien tiek tērēti, cīnoties ar tādiem «neapzinīgiem elementiem» kā O.Grīgs. Un atkristu nepieciešamība sevišķi svarīgos balsojumos meklēt krāsainas pildspalvas.
Bet atgriezīsimies pie labojumiem Pensiju likumā. Ieraugot 14. septembra «Zemgales Ziņās» Tautas partijas frakcijas deputāta A.Razminoviča publikāciju «Kāpēc vajadzīgi grozījumi Valsts pensiju likumā», nodomāju: nu tad beidzot viss būs skaidrs! Diemžēl atkal nekā. Izlasīju rakstu vairākas reizes un tā arī nesapratu, kāpēc vajadzīgas šīs izmaiņas un kāpēc tieši tādas, kādas tās piedāvā.
Nav arī skaidrs, kāds ir pašreizējais sociālā budžeta stāvoklis. Dažādos preses izdevumos dažādi autori min pilnīgi atšķirīgus skaitļus, kurus salīdzina ar dažādiem periodiem, un, lai pierādītu savu taisnību, veikli manipulē ar tādiem vārdiem kā iztrūkums un deficīts. Nemēģinot analizēt presē minētos skaitļus (sociālajā budžetā šodien trūkstot no 16 līdz 50 miljoniem latu), paskatīsimies, kur tad šī nauda palikusi un kāpēc tas caurums radies.
Izrādās, ka spēkā ir vecais labais «riņķa dancis». Sociālajā budžetā neienāk nauda, un, lai izmaksātu pensijas, minētie miljoni jāaizņemas. Tas notiek tāpēc, ka uzņēmumi ir parādā sociālajam budžetam. Tiem parādā citi uzņēmumi un tā tālāk līdz rindā pēdējiem, kuriem savukārt parādā preču saņēmēji Krievijā vai īrnieki, kuri nav norēķinājušies par siltumu. Pēc dažādiem informācijas avotiem, sociālajam budžetam parāds ir no 100 līdz 140 miljoniem latu. Tātad, ja būtu samaksāts viss, kas jāmaksā, tad pat vissliktākajā gadījumā sociālajā budžetā vajadzētu būt pārpalikumam aptuveni 50 miljonu latu (no mazākās parāda summas atņemam lielāko iztrūkuma summu).
Diemžēl lielā daļā uzņēmumu šie parādi iekļuvuši bezcerīgo statusā un tos neviens pat netaisās atmaksāt. Gan jau kādā brīdi, apelējot pie iespējamā bankrota un bezdarba palielināšanās, parādi valsts budžetam vai nu tiks kapitalizēti, vai norakstīti.
Paskatieties nodokļu parādnieku sarakstus, kurus pirms kāda brīža publicēja Valsts ieņēmumu dienests (VID) (tikai nez kāpēc bez konkrētiem vadītāju uzvārdiem, kā solīja VID ģenerāldirektors A.Sončika kungs). To pirmajās rindās ir uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu. Vai pārējiem nodokļu maksātājiem nav pārāk dārgi nepārtraukti reanimēt šos mirstošos uzņēmumus? Tipisks piemērs ir «Aurora», kad muļķos palika gan strādājošie, par kuriem jau gadiem nebija maksāts sociālais nodoklis, gan valsts budžets. Muļķos paliek arī tie, kuri izmisīgi cenšas stiept smago nodokļu nastu, jo tas, kurš nemaksā nodokļus, var atļauties to nedarīt arī turpmāk.
Kā liela pretimnākšana no pozīcijas puses tiek pasniegta pensijas vecuma paaugstināšana tikai līdz 62 gadiem (65 gadu vietā). Tā arī nesapratu, smieties vai raudāt par šo «pretimnākšanu». Vēl būtu jāpiemin arguments, ka citur pasaulē pensijas vecuma cenzs ir lielāks. Jā, protams, bet mēs nez kāpēc negribam ņemt vērā to, ka cilvēki, kas šodien gaida pensiju un kam mēs iesakām nedaudz paciesties, ir dzimuši četrdesmitajos gados. Savā mūžā viņi ir pieredzējuši gan kara šausmas, gan padomiskās dzīves «privilēģijas», un salīdzināt šo cilvēku darba apstākļus ar darba apstākļiem attīstītajās valstīs tajā pašā laika periodā būtu, maigi izsakoties, nekorekti. Beidzot var uzgavilēt cīnītājas par sieviešu vienlīdzību. Ja citās sfērās mums šajā ziņā vēl ir problēmas, tad ar pensijas vecumu viss ir kārtībā un diskriminācijas vairs nebūs – gan sievietes, gan vīrieši pensijā ies no 62 gadiem.
Vēl būtu jāpiemin norma, kas nosaka, ka izvēlēties strādāt vai saņemt pensiju vajadzēs tikai tiem pensionāriem, kuriem pensijas ir lielākas par 60 latiem. Kāpēc tieši šāds skaitlis? Kāpēc ne minimālās algas vai iztikas minimuma apmērā, jo šo ierobežojumu paredzēts noteikt uz pieciem gadiem, bet inflācijas dēļ mūsu izdevumi palielinās un nauda ar katru gadu kļūst nevērtīgāka? Iztikas minimumu laikam gan pieminēju velti, jo uzreiz būtu jāprecizē, kāds iztikas minimums šeit domāts. Kā zināms, šodien iztikas minimumus nosaka gan atsevišķas ministrijas, gan arodbiedrības, un arī tie vēl tiek dalīti vienkārši iztikas minimumā un krīzes iztikas minimumā (Dievs, nedod, kāds vēl izdomās kādu ārkārtas krīzes iztikas minimumu!).
Pensijas likuma labojumu apskatu vēl varētu turpināt, bet, manuprāt, skaidrs ir viens: valdība (lasi – valdošās partijas) ir gājusi vieglāko pretestības ceļu – nemeklējot tur, kur pazaudēts, bet gan tur, kur gaišāks. Vieglāk taču ir pabaidīt ar «pasaules galu» un paņemt pa pāris latiņiem no katra pensionāra nekā piespiest maksāt parādniekus. Lai gan man 42 gados līdz pensijai vēl ir pietiekami tālu, noteikti iešu parakstīties par referenduma rīkošanu, kaut vai tāpēc, lai piespiestu mūsu valdību meklēt un likvidēt problēmu cēloņus, nevis nepārtraukti cīnīties ar sekām un pie tam uz maznodrošināto rēķina.
Aivars Gulbis, pie frakcijām nepiederošs vēlētājs
