Zivis upēs ir, taču to aktivitāte atkarīga no bioloģiskajiem procesiem
Man gan īsti vēl neticas, ka tūlīt, tūlīt paraus pavasari, taču visi dabas vēstneši it kā sola šādas laika pārmaiņas. Ja tā notiks, tad iestāsies tāds garāks posms, kad nebūs vēl ko pie ūdeņiem nopietni darīt, jo stipri apšaubu, ka breksis, rauda vai vimba tik agri dosies uz nārstu. Tas, ka šīs zivis upēs ir, protams, nav apstrīdams, taču to aktivitāte atkarīga no bioloģiskajiem procesiem. Pēc visa izskatās, ka uz kādu laiku varētu iestāties kaut kas līdzīgs vēlam rudens periodam, kad baltās zivis kļūst mazkustīgas.
Līdakas sola labu nārstu
Kā zināms, 1. martā sācies līdaku paturēšanas liegums. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkstēs dirnēt gar krasta joslu ar spiningu rokās, jo vēl jau ir arī citas plēsīgās zivis, kam šāda lieguma vēl nebūs. Kā runāju tikko ar vienu zivju inspektoru, atbrīvojoties no ledus skavām, šogad nav gaidāmi lieli plūdi. Visādā ziņā tas ir apsveicami, jo, piemēram, līdakas nārsto tieši applūdušajos krastos, kur ūdens temperatūra pavasara saules iespaidā ir siltāka nekā dziļākos ūdeņos.
Savukārt ūdens līmenis ļoti bieži savu svārstību dēļ ikrus atstāj sausumā, kas diemžēl tur arī paliek izkaltēta sausiņu formā, un nārsta būtība ir pielīdzināma nullei. Savukārt šajā situācijā, ja tikai nesāksies plašas lietavas, kas radītu ūdens pieplūdumu upēs, šā gada nārsts var būt viens no labākajiem vismaz pēdējo 10 gadu laikā.
Zivju inspektoriem un pašiem makšķerniekiem, kam interesē zivju aizsardzība un vēlme pēc to krājumu papildināšanās, upēs vai ezeros būs jāseko līdzi «maliķu» izdarībām, jo līdakas būs ļoti viegli paņemamas pat ar uztveramo tīkliņu, par spiningu nemaz nerunājot. Šādos gadījumos «maliķi» brien naktīm vai dienām gar upju un ezeru krastiem, lai ar uztveramajiem tīkliņiem ar ikriem un mīlestību pārņemtās zaļsvārces lasītu maisiem. Šis pavasaris šādām neģēlībām būs diemžēl kā radīts – protams, ja tas mūs pārsteigs nesagatavotus. Ja skatāmies Latvijas un visas Baltijas valstu atrašanās vietu ģeogrāfiski, tad, nākot un ejot dažādiem cikloniem, parasti esam tiem kā trubā, kaut kur pa vidu. Līdz ar to pie mums arī ir tik mainīgi laikapstākļi – vakarā gulēt aizejam ziemā, bet no rīta aiz loga jau pūpoli no čaulām izsprāguši.
Viss sākas ar iebarošanu
Ir, protams, vietas, kur no ledus vairs nav ne lāstekas, bet tas vairāk saistīts ar Kurzemes pusi. Vidzemē, Latgalē un Zemgalē vēl ir vietas, kur ledus biezums droši turas 30 centimetru biezumā. Lai arī dienā temperatūra pakāpusies pat līdz +8 grādiem, nakts stundas tomēr ir mīnusos un ledus vāks tik ātri nepadosies. Tieši tagad ir labākais posms brekšu un lielo raudu meklēšanai, un varbūt kādam ir gadiem iestrādātas vietas, kas tieši pašlaik pārbaudāmas. Tuvojoties pavasara nārstam, abu šo sugu zivis atstāj ziemas bedres un iznāk seklākos rajonos. Piemēram, Daugavā man tādas ir vairākas, taču ne katru gadu izdodas līdz tām tikt, jo nelaiž ledus biezums. Šogad, tā kā nebija sniega un valdīja kailsals, izveidojās pieklājīgi stingrs ledus vāks, kas ļauj uz upes uziet vēl tagad. Kaut arī īpašas omulības nav, jo apakšā itin jūtama straume, kamēr ledus biezums būs 15 centimetru, jūtos itin droši. Šīs ziemas vai pavasara guvums ir 14 brekšu svarā virs kilograma.
Kā jau ierasts, viss sākas un beidzas ar iebarošanas kvalitāti un daudzumu. Pati cope notiek vietās, kur dziļums ir aptuveni pieci metri un tikai darba dienās, kad spēkstacijas kustina ūdeni. Tiklīdz ūdens kustība apstājas, var mierīgi nodarboties ar ko citu.
Izmantoju tikai un vienīgi mikro gruntenītes ar 7–10 gramu sviniņu un divām pavadiņām, no kurām apakšējā ir ar banāna veida spilgta krāsojuma mormišku, bet virsējās pavadiņas galā ir parastais 10. numura āķītis ar klasisko liekumu. Iebarojamā ēsma ir «Timar» ziemas barība, kas izmantojama būs arī pavasarī palu laikā, un, pareizi barojot, breksis ir klāt. Kas ir pareiza barošana? Tā kā zem ledus ir straume, diemžēl barības būs nepieciešams krietni vairāk, nekā ierasts ziemas apstākļos, jo straume to mazpamazām skalo projām. Parasti iebarošanas āliņģi veidoju aptuveni divus metrus no tiem, kuros esmu sataisījies copēt. Vēlams pie masas pielikt klāt speciālo līmi. Tā barība ilgāk neizskalosies. Ēsma uz āķa, kā jau parasti, baltie mušu kāpuri un motilis.
Braucam uz Tosmāri
Ja kāds vēl nezina, kur šāda vieta atrodas, pateikšu, ka jāmēro ceļš uz Liepāju un jāmeklē Karaostas kanāls. Tur no ledus nav ne vēsts jau labu brīdi un makšķernieki velk un vilks itin labus zandartu un asaru lomus. Līdz 1. martam copēt varēja arī no laivām, bet vēlāk – tikai no krasta. Taču tas ātrumu nebūt nemazina. Ņemam vieglo spiningu. Pītā 0,08 milimetru aukliņa, spilgti zaļgana gumijas zivs (četru milimetru garumā) un džiggalva, attiecībā kādā dziļumā copēsim. Kad biju nedēļas sākumā, daudz labāk zandarti ķērās tieši no krasta, tāpēc joks, ne joks, bet piebraucām ar laivu klāt pie paša krasta un tur tad arī darbojāmies. Izmērs tāds vidējs. Lielākais – 1,4 kilogrami, bet mazākus par kilogramu laidām, lai paaugas. Tajā dienā pilnīgu badastreiku bija pieteikuši asari, bet tā jau ar tām zivīm ir.
Mazliet par Ventu
Tiem, kam šķiet, ka ledus šajā upē ir izgājis, varu pateikt pilnīgi droši, ka tas stāv kā stāvējis vismaz 90 procentos upes virsmas. Izskatās, ka tā būs vēl labu laiciņu, jo pietrūkst ūdens līmeņa paaugstinājuma, kas ledu salauzītu. Zivju Ventā, kā saka paši vietējie, vajadzētu būt pa pilnam, jo ļoti labi tās sanāca rudens pusē. No 1. marta pieejamas arī licences. Šogad cenas gan diemžēl būs nedaudz paceltas. Taču vismaz Ventā tiek plānveidīgi ielaisti zivju mazuļi, un varbūt tāpēc upe kļuvusi tik bagāta ar zivju resursiem. Vismaz zinām, par ko maksājam.
Esiet prātīgi uz pēdējā ledus! Siltajās dienās itin bieži gadās tā, ka no rīta uz ledus uzej, bet pievakarē jau auro mobilajā pēc palīdzības, jo nevari no ledus nokāpt. ◆
