Ceturtdien plānotā protesta akcija atcelta, jo sabiedrības uzmanību senioru problēmām jau izdevies pievērst. Latvijas Pensionāru federācijas un Jelgavas Pensionāru biedrības valdes loceklis Jānis Felsbergs sola no prasībām neatkāpties
– Kas mudināja pensionārus gatavoties protesta akcijai?
Pēdējā Latvijas Televīzijas raidījumā «Sastrēgumstunda» deputāts [Ainars] Latkovskis («Vienotība») Pensionāru federāciju apvainoja, ka mēs sadarbojamies ar «Saskaņas centru», ka mūsu domes dokumentu ar prasībām veidojusi šī partija, jo tur teikts par galvaspilsētas likuma izstrādi. Cik tālu var aiziet politiķi! Mēs apvienojam visus Latvijas pensionārus, lielākā daļa ir ārpus Rīgas dzīvojošie. Viņi nāk pie mums un prasa – kā tas var būt, ka tagad liks par sabiedrisko transportu maksāt divreiz vairāk nekā rīdziniekiem. Visas iestādes, muzeji, viss taču ir Rīgā. Galvenais, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ar [Rīgas mēru Nilu] Ušakovu jau ir vienojies, ka šogad cenas necels, bet taps Rīgas likums. Tomēr politiķi ir neizlēmīgi, tāpēc to ierakstījām arī savā federācijas lēmumā, lai spiestu, ka tam likumam ir jābūt. Politiķi visu nonivelējuši līdz partiju attiecībām, kurās iedzīvotāji maisa.
– Ko īsumā nozīmē prasības, kas septiņos punktos iekļautas federācijas lēmumā, kas ir iecerētā protesta pamatā?
Pirmais ir par pensiju indeksāciju, tajā iekļauta ideja, kas sākumā bija arī 1996. gadā rakstītajā pensiju likumā. Tur bija paredzēts, ka pensiju indeksācija ir pensionāru pirktspējas regulāra atjaunošana. Tātad ir gada inflācija un ir iedzīvotāju patēriņa grozs, un pensionāriem kā sabiedrības daļai ar fiksētiem ienākumiem šis pieaugums ir jākompensē ar indeksāciju. Agrāk indeksēja tikai mazās pensijas – Latvijā vēl nav indeksētas pensijas, kas lielākas par 225 latiem (320 eiro – red.). Tikai 2008. gadā indeksēja pensijas, kas bija līdz 225 latiem, tātad, ja pensija par vienu santīmu lielāka, tā nav indeksēta. Bet pa šiem gadiem tāda pensija zaudējusi jau pusi no savas vērtības. Pirktspēja augusi dubultā, elektrības cena pat trīskāršojusies. Jaunajā likumā paredzēts, ka indeksēs visas pensijas, bet par noteiktu daļu. Visas pensijas, kas pārsniedz 285 eiro, indeksēs ar daļu, kas vienāda ar 285 eiro. Bet nelaime tā, ka pensijas, kas mazākas, indeksēs ar faktisko vērtību – ja pensija ir 100 vai 200 eiro, palielinājuma koeficients būs tāds pats. Tas nozīmē – jo lielāka pensija, jo lielāku daļu no dārdzības pieauguma kompensēs.
– Ko gribētu federācija?
To, kas Eiropas Savienībā jau sen ieviests. Piemēram, Austrijā līdz 2007. gadam bija tāds pats modelis kā pie mums, bet tad pensionāri to «noprotestēja». Tagad ir pārejas modelis, kad pensijas nevis reizina ar koeficientu, bet zemās pensijas palielina straujāk. Tur ir speciāls pensionāru patēriņa grozs – ja tas aug, palielina pensijas. Zemajām pensijām gadā pielika 21 eiro, bet lielajām kāpums ir mazāks. Pie mums mazo pensiju saņēmēji kļūst arvien nabadzīgāki līdz ar katru indeksāciju. Mēs pret to protestējam, to saprata arī «zaļie zemnieki», kas iesniedza likumprojektu par pensiju indeksācijas atsākšanu 2013. gadā. Viņi likumprojektā piemēroja progresīvo indeksāciju – jo lielāka pensija, jo mazāks indekss. Taču likuma izmaiņās to neieviesa. Simt latu saņēmējam pielika četrus latus, bet 200 latu – jau astoņus, tikai, tā kā no pensijas virs 200 latiem jāmaksā nodoklis, reāli saņem par sešiem latiem vairāk. Taču pēc gada mazo pensiju indeksēs no 104 latiem, bet lielāko jau no 208 latiem – starpība palielinās. Valdība 2014. gadu pasludinājusi par ienākumu nevienlīdzības mazināšanas gadu – lozungs ir, bet likumprojekts ir pilnīgi pretējs!
– Tad jau protestā kā galvenajam sauklim jābūt pensiju indeksācijai, nevis elektrības tarifiem.
Jā, tā arī bija domāts. Noklausījos rīta ziņās [premjeras Laimdotas] Straujumas («Vienotība») teikto par elektrības tarifiem, tas likās ļoti haotisks. [Saeimas priekšsēdētāja Solvita] Āboltiņa vismaz runā, ka panākta vienošanās atlikt brīvā tirgus ieviešanu, taču tas var neatrisināt elektrības sadārdzinājumu. 1. aprīlī beigsies līdzšinējā cenu politika, tajā skaitā subsidētais starta tarifs līdz 1200 kilovatstundām gadā. «Latvenergo» jāiet pie regulatora ar jaunām cenām, bet Straujuma vēl runā par tikšanos un lēmumiem.
– Notikumi ap elektrības tirgu nav spēlēšanās ar cilvēkiem, turklāt atstājot iespaidu, ka nopietnus lēmumus pieņem bērnudārzu līmenī?
Ukraina šajā gadījumā, argumentējot brīvā tirgus atlikšanu, pievilkta ar vājiem diegiem. Galvenais ir vēlēšanu tuvums. Tagad arī pensionārus parāda kā pretvalstiski noskaņotus, jo taisa piketu laikā, kad Ukrainā nemieri. Politiķi mūsu valstī ir īstermiņa. Pat Valsts prezidents publiski pauž, ka šī mūsu valdība un Saeima nav spējīga atrisināt elektrotirgus jautājumu, viņš gan nepateica, kāpēc. Viņš pats jau nosauca valdības vadītāju, kurai tad vajadzēja būt spējīgai. Tas ir ļoti dīvaini – 21. janvārī [Valda] Dombrovska («Vienotība») valdība pēdējā darbdienā pieņēma galējo lēmumu par tirgus atvēršanu, tas ir pēdējās nakts lēmums, kā jau tas mūsu politikā notiek. Tā Andris Šķēle pēdējā naktī kaut ko lēma, Aigars Kalvītis kaut ko lēma, arī Einārs Repše pēdējā naktī par aizdevumu «Liepājas metalurgam» lēma. Mums to pēdējās nakts lēmumu ir ļoti daudz. Brīnos tikai, kāpēc Straujumas kundze šoreiz neteica, lai izvēli atstāj viņas ziņā, jo viņai jau tas būs jārisina.
Domāju, ne viņa ir īstā lēmēja. Tāpat lēmējs nebija Dombrovskis. To pierādīja gadījums, kad pagājušajā gadā runājām par pensiju indeksāciju. 4. maijā tikāmies ar premjeru, arī es kā federācijas Pensijas komisijas vadītājs. Iepriekšējā dienā viņam bija iknedēļas tikšanās ar Valsts prezidentu, tad viņš teica, ka indeksācija atsāksies 2014. gadā. Otrā rītā saspringti gājām pie premjera, gatavi cīnīties, bet Dombrovskis saka – indeksēs ar 2013. gada 1. oktobri. Tātad nakts laikā pārdomāja. Toreiz 1. maijā bija arī vairāk par 100 tūkstošiem parakstu savākts.
– Kas tad ir tie īstie lēmēji?
To es nevaru pateikt. Par to es tāpat kā jūs varu tikai domāt.
– Esat rēķinājuši, ko brīvais elektrības tirgus nozīmētu vienam vidējam pensionāram?
Man tādu jautājumu uzdod visu laiku. Deputāti prasa, cik tad lielu pensiju jums vajag, lai būtu apmierināti. Es saku – tas atkarīgs no mūsu izdevumiem, piemēram, ja noņemtu veselības tēriņus, kādu lielākajā daļā Eiropas valstu nav, jo pensionāriem ir bezmaksas veselības aprūpe. Ir ļoti liela starpība – piemēram, ja cilvēks dzīvo vienistabas dzīvoklī Jelgavā ar centrālo apkuri, ūdeni, kanalizāciju, viņš jau netērē elektrību. To patērē siltuma ražotājs, ūdens pumpētājs un citi, bet cilvēkam paliek apgaismojums un elektrotehnika. Ja vēl veļu nes uz mazgātavu, tad ar tiem simt latiem mēnesī var izdzīvot, bet ļoti rūpīgi jāseko tēriņiem. Man ir radi un paziņas pensionāri, aizeju ciemos, bet pirmais, ko izdara aiz manis, kad ieeju otrā istabā, – aizskrien un izslēdz gaismu, jo neesmu to izdarījis. Prasu, kāpēc, atbild – mums jātaupa elektrība. Dzīvo puskrēslā. Bet dakteri iesaka ziemā dzīvot gaišā telpā, tas uzlabo garastāvokli, noņem depresiju. Mums stāsta – Āfrikā dzīvo ar 20 vai 30 dolāriem mēnesī. Tas ir jautājums, ko uzskata par dzīvošanu. Eiropas ieskatā zem nabadzības sliekšņa dzīvo visi tie cilvēki, kuru ienākumi ir mazāki par 60 procentiem no vidējās algas valstī. Pēc tāda aprēķina Latvijā 40 procenti sabiedrības ir nabadzīga. Pensionāri – lielākā daļa. Lai gan pensionāri ir ļoti dažādi – var būt maza pensija, bet mantojumā īpašumi, zeme laukos vai mežs. Tad nu pārdod pa hektāram meža, kaut kā izdzīvo. Pagājušajā gadā pirms indeksācijas pensijas līdz 200 latiem (284,57 eiro) saņēma 402 tūkstoši iedzīvotāju no 477 tūkstošiem. Tātad ap 75 tūkstošiem ir virs 200 latiem. Savukārt vidējā pensija tiem 402 tūkstošiem bija 139 lati. Bet vidējā pensija vispār ir ap 190 latu, tātad viena daļa tuvojas tiem 200 latiem, jo pensijā gājuši pēdējos gados. Bet otra ir tie, kas reiz strādāja rūpniecības uzņēmumos, kolhozos, un, tiem izputot, nebija iespēju un kvalifikācijas turpināt darbu. Tāpēc kādiem 200 tūkstošiem pensija ir zem 139 latiem. Tā saukto 45 latu pabalstu par darba stāžu, kas ir zem desmit gadiem, saņem 2451 cilvēks jeb 0,4 procenti no visiem pensionāriem, savukārt darba stāžs zem 20 gadiem ir tikai 21 tūkstotim.
– Pastalās, bet brīvi…
Jā, gandrīz vai. Nav jau arī tik traki, jo vēl ir pašvaldības, kam ir pabalstu sistēmas.
– Pastāstiet, cik situēts ir vidējais Jelgavas pensionārs? Laukos droši vien dzīve vieglāka.
Nē, tieši pretēji. Ja pilsētā dzīvo normāli, nevis trīs istabās, vientuļam pensionāram visādu veidu pabalsti sākas, ja ieņēmumi ir zemāki par 180 latiem. Tad ir dzīvokļa piemaksa, medicīnas pabalsti, vēl kaut kas. Bet tā ir Jelgava. Kad sāka pētīt, kā mazturīgajiem palīdzēt ar elektrības norēķiniem, atklājās, ka no 119 pašvaldībām tikai 39 pastāv saistošie noteikumi, kas paredz palīdzēt cilvēkiem, kam ieņēmumi ir mazliet virs 90 latiem (128 eiro) jeb iztikas minimuma.
– Tad Jelgavas pensionāri ir salīdzinoši labā situācijā?
Uzskaites mums īsti nav, cik cilvēkiem ieņēmumi ir virs tiem 90 latiem. Viņķele savulaik teica – neļausim pabalstu zagļiem apšmaukt valsti. Tad atbrauca Pasaules Banka, uztaisīja pētījumu un pateica – ja jūs to saucat par pabalstu, mēs to dēvējam par nabagnaudu. Viņiem ir cita attieksme. Ja esi saņēmis bezdarbnieka pabalstu, to, kā minimums, maksā vēl pusgadu pēc darba sākuma, lai tu atgūsti kaut kādu dzīves līmeni, lai var kompensēt zaudējumus, ko radījis laiks bez darba. Tās ir sociāli atbildīgas valstis.
– Ko pensionāram pēc indeksācijas nozīmē tie četri vai seši eiro pie pensijas? Ko var atļauties?
Es parasti pērku to, kam ir atlaides, bet, ja ieeju veikalā vakarā, tie zemie plaukti ir tukši. Nav ne sviesta, ne krējuma, nekā, viss izslaucīts. Tā arī pensionāri dzīvo. Pensionāre, kas aiz manis izslēdza gaismu, ēda vislētākos cīsiņus, kur no gaļas ir atkauloti vistas atlikumi un sojas milti. Klāt divi kartupeļi, uz tirgu brauca pēc iepuvušiem tomātiem un gurķiem, ko par 20 santīmiem kilogramā dabūja. Vienu galu nogriež, otru var ēst. Viss beidzās ar to, ka ģimenes ārste uzrakstīja papīru, un pašvaldība sāka vest pārtiku uz mājām. Viņa bija tik novājējusi.
Indeksācija nenozīmē neko. Katru gadu ir inflācija. Valdība savulaik nolēma, ka no 2007. gada 1. janvāra nabadzības slieksnis būs puse no minimālās algas – tātad 90 latu no 180 latiem. Pēc tam minimālo algu pacēla, bet ar speciāliem lēmumiem nabadzības slieksnis atstāts sākotnējais. Kopš 2007. gada bijusi 43 procentu inflācija tiem 90 latiem. Tas pats ar ģimenes pabalstiem par bērniem, ko 2006. gadā no sešiem latiem pacēla līdz astoņiem. Pirktspēja šai summai jau vairs nav astoņi lati, bet četri. Pārtikas daudzumu, ko toreiz varēja par četriem latiem nopirkt, tagad iespējams iegādāties par astoņiem. Neba velti esam nabadzīgākā valsts savienībā kopā ar Bulgāriju un Rumāniju.
– Cilvēki kaut kā izdzīvo.
Tātad ir kādas iekšējās rezerves. Viena daļa ir pāri vidusslāņa līmenim, zinu cilvēkus, kas palīdz saviem radiem. Daļa kaut ko no īpašuma pārdod, citi ko audzē un tirgo. Es dzīvoju, jo man ir kaut kādi uzkrājumi, ko tērēju nost.
– Nav tā, ka pensionāriem pienāk atpūtas laiks.
Redziet, mūsu Jelgavas biedrībā ir 380 biedru, bet pilsētā ir 12 tūkstoši pensionāru. Kad pagājušajā gadā vācām parakstus par indeksāciju, redzējām to daļu, kas pie mums nedarbojas. Tas bija bēdīgs skats, viņi atšķiras no šiem cilvēkiem. Biedrībā var darboties ar kaut kādiem vidējiem ienākumiem, jo jānopērk materiāli. Statistika rāda, ka 2008. gadā no cilvēkiem, kas nevarēja apmeklēt ārstu, naudas trūkumu kā galveno iemeslu nosauca 38 procenti. 2012. gadā šo pašu problēmu – nav naudas – minēja jau 65 procenti. Tātad šis skaits gandrīz dubultojies. Cilvēki dzīvo uz veselības rēķina – ēst kaut ko vajag, komunālie maksājumi obligāti. Vecie cilvēki jau nevar maksājumus kavēt, jo nākamajā mēnesī ieņēmumi nebūs lielāki. Tikko vienu iekavēs, tas nozīmē, ka no dzīvokļa izdzīs. Strādājošais var atrast otru darbu.
– Ir arī tādi, kas pensionārus sauc par turīgāko sabiedrības daļu.
Pensionāri esam dažādi, ir tādi, kas arī strādā. Tā ir mūsu politiķu nelaime. Lietuvā noteikti griesti, kādu pensiju var saņemt. Tur no savas algas nodokļos jāmaksā tik, cik noteikts, bet pensijā var saņemt ierobežotu daļu. Tāpat kā jebkurš algas saņēmējs nodokļus maksā no visas algas, lai cik liela tā būtu, bet bērni iet tajā pašā skolā kā bērni, kuru vecāki nav spējīgi tik lielus nodokļus maksāt. Arī pie mums pensijām varēja būt tāds pats solidaritātes princips. Lielākajā daļā Eiropas valstu ir tādi ierobežojumi. Ja tev ir pils īpašumā un miljons eiro kontā, tu vairs neesi valsts pirmā pensiju līmeņa dalībnieks, jo sevi jau esi nodrošinājis. Tur ir privātie pensiju fondi, kur tādi cilvēki var iemaksāt, ja neuzticas saviem depozītiem. No šā gada gan ir ierobežojums, cik pie mums var iemaksāt sociālajās iemaksās, – 32 tūkstoši. Tātad pensija būs atbilstoši šīm iemaksām, nepārsniegs vairs 4000 eiro mēnesī.
– Federācijas prasību dokumentā kā otrais punkts minēts aicinājums neatbalstīt politiskos spēkus, kas veicinājuši pensionāru nokļūšanu vēl lielākā nabadzībā.
Jā, šis ir vēlēšanu gads, līdz tam publiskosim visu politiķu vārdus, kas solījuši uzlabot, palīdzēt un tā tālāk, bet beigās tikai veicinājuši nabadzību. «Vienotības» lozungā rakstīts, ka piektā daļa Latvijas iedzīvotāju nabadzības dēļ nevar apmeklēt ārstu. Kaut gan mums ir labākie speciālisti un progresīvākā medicīnas aparatūra! Iekšzemes kopprodukts valstī aug, vajadzētu arī medicīnai kāpt budžeta finansējumam, bet tas nenotiek. Eiropā veselībai dod piecus procentus no kopprodukta, mums valdības dokumentos rakstīti četrarpus procenti, bet nu jau realitātē esam noslīdējuši zem trim. Eiropas Savienībā tas būtu kaut kas neiedomājams. Eiropas Savienībā ir noteikts, ka putniem ligzdas vietai jābūt 15 centimetriem, cūku bērniem aizgaldos jānodrošina rotaļlietas, bet sociālie pakalpojumi ir katras valsts iekšējā lieta. Jau trīs gadus strādā, ka visām valstīm jānosaka kaut kādas minimālās prasības, bet nezinām, kad tās būs gatavas. Mūsu valsts nav parakstījusi visus Eiropas Sociālās hartas punktus, jo negribam tos pildīt.
– Bet kuri politiķi veicina nabadzību? «Vienotība» kā atbildīgā par veselības nozari?
Pašlaik tā ir visa koalīcija. Visi taču balso. «Zaļie zemnieki» pērn trīs vai četras reizes iesniedza likumprojektu, ka pensijas vajag indeksēt. Visu laiku noraidīja. Rudenī iesniedza, ka neapliekamajam pensiju minimumam jābūt 225 latiem, lai ir piesaistīts pie minimālās algas. To arī noraidīja. Tagad ZZS ir koalīcijā, bet saka – ir parakstījuši līgumu ar saukli «neļausim saplosīt 2014. gada budžetu ar populistiskiem lēmumiem». Jebkura cīņa pret netaisnīgu sociālo stāvokli šogad skaitīsies kā populistiska rīcība. Vēlēšanu gads. Nabadzību veicina pie varas esošā koalīcija.
– Tad jau kā labie paliek tikai tā partija, par kuru jums Latkovskis pārmeta raidījumā. Lai gan viņiem tad arī būtu kāds miljardieris jādabū, lai visus savus solījumus izpildītu…
Nē, pēc notikumiem Ukrainā viņiem būtu grūti tikt pie varas, nekādu cerību.
– «Saskaņas centru» vajadzētu kādreiz laist pie varas?
Nu, Rīgā viņi ir, tad jau varētu vērtēt. Pensionāriem palīdzējuši daudz. Lozungs, ka Ušakovs nopirka pensionārus par tramvaja biļetēm, ir politiski tuvredzīgs. Vai tas ir slikti? Rīgā maznodrošinātā slieksnis ir minimālā alga. Ja jums pensija ir zem 225 latiem, esat maznodrošinātais, kas saņem visus Rīgas pabalstus, plus vēl 45 eiro gadā pārtikai, bez maksas divus mēnešus gadā var izmantot sociālās aprūpes gultu, sabiedriskajā transportā iespējams bez maksas braukt…
– Bet Rīga nodokļos saņem pusi no visas valsts naudas, turklāt ir liels budžeta deficīts.
Jā, bet Rīga 100 miljonu atdod citām pašvaldībām. Par deficītu runājot – jūs zināt, cik tas ir liels valstij? Par miljardiem audzis pēdējos gados! Tagad vēl valsts parādzīmes tirgo. Valsts tādā veidā problēmu risina īslaicīgi.
– Bet tas jau tāds pats Rīgas gadījums – uzsaucam pensionāriem, bet uz kā rēķina.
Tā ir politiska retorika uz cilvēkiem, kas neseko līdzi. Visa politika jau balstīta uz to, ka iedzīvotāju politiskās izpratnes līmenis ir kritiski zems. Sabiedrība ir viegli manipulējama.
– Ar tramvaja biļetēm var nopirkt lielu un garantētu vēlētāju daļu.
Pensionāre dzīvo Rīgā, līdz Lāčupes kapiem jābrauc ar diviem autobusiem. Viens maksā 50 santīmu, turp un atpakaļ jau divi lati. Bet kapos guļ viņas vīrs. Ja četrreiz mēnesī grib aizbraukt, plus vēl dakteru apmeklējumi, tad cilvēks domā, par ko labāk balsot. Vai par to, kas neļauj aizbraukt uz kapiem, kas liedz satikties ar bijušajiem darbabiedriem otrā pilsētas pusē… Bet mūsu koalīcija pasaka, ka nedos cilvēkiem ne santīma, bet liks par viņiem balsot tikai tāpēc, ka sauks: «Krievi nāk!» Tie laiki ir pagājuši, tādi lozungi vairs nedarbojas.
– Arī Jelgavā partiju programmās, kas gatavotas pirms pašvaldību vēlēšanām, neredz vārdu «pensionāri». Vien ZZS sola izstrādāt motivējošu sociālo pabalstu programmu, bet «Saskaņas centrs» puscenu visiem pensionāriem autobusos un pabalstus arī strādājošajiem pensionāriem.
Jā, tā tas ir. Partijas pensionārus uzrunā tikai īsi pirms vēlēšanām ar melīgiem solījumiem. Bet tas vairs ilgi nedarbosies, varbūt vēl uz šīm Saeimas vēlēšanām. Arī tajās nostrādās mazākā ļaunuma izvēle, jo izvēles jau īsti nav. Varētu balsot par «Saskaņas centru», bet domājošs pensionārs to diez vai darīs. Kas tad ir tās mūsu partijas? Uzņēmēju grupējumi, kuri salasās, uztaisa labu lozungu un iet uz vēlēšanām. Tādi ir viņi visi, kaut kam kalpo. Daži ir ideālisti, ne tik ļoti politiski rūdīti, no tādiem ātri tiek vaļā. Lai ietu politikā, vajadzīga cita domāšana. ◆
