Vai izmantojāt iespēju nobalsot par vienu līdz piecām iecienītākajām grāmatām, tādējādi izveidojot grāmatu TOP 100? (To varēja izdarīt no 19. janvāra līdz 16. februārim, ja vien rūpīgi sekojāt TV programmai vai vēl labāk ltv.lv rubrikai «Lielā lasīšana».)
Pie fakta, ka mūs sauc (vismaz pašiem tā liekas) par dziedātāju tautu, esam jau pieradināti. Stipri šaubos, vai pēc jaunā Latvijas Nacionālajā operā šovakar izrādāmā Kristapa Pētersona savdabīgā muzikālā sacerējuma «Mihails un Mihails spēlē šahu» mūs sāks saukt par šahistu tautu. Tiešām ģeniāla bija rīdzinieka Mihaila Tāla 1960. gada uzvara pār maskavieti Mihailu Botviņņiku un tās rezonanse Latvijas galvaspilsētas laukumos un parkos, sevišķi Vērmanes dārzā, kur vēl pavisam nesen varēja samērot spēkus ar kādu rūtotā galdiņa entuziastu. Tomēr vai nu tāpēc, ka Mihails nebija īsti latvisks vārds, vai kādu citu iemeslu dēļ lielā šaha kaislība lēnām aprima.
Tad nu centīsimies būt lasītāju tauta, kas varētu būt vēl labāks variants par iepriekš minētajiem. Jo gan dziedāt (ja to grib darīt puslīdz ciešamā līmenī), kur nu vēl šahu spēlēt, bez lasītprasmes nav iespējams iemācīties – vismaz burti un cipari jāpazīst.
Tagad galvenais nenogulēt 27. aprīli, kad no grāmatu simtnieka būs iespēja balsot par trim mīļākajām grāmatām, izveidojot grāmatu TOP 21. Sekos vēl kāds starpposms, līdz 16. novembrī noskaidrosim, kura galu galā ir Latvijas iedzīvotāju mīļākā daiļliteratūras grāmata.
Bez šaubām, interesanti, lai gan ne mazāk aizraujoši pētīt jau pirmo vētījumu jeb TOP 100. Tas, ka simtniekā iekļuvusi praktiski tikai proza, nepārsteidz. Arī Imantu Ziedoni izglāba «Epifānijas» un «Krāsainās pasakas». Liela taisnība arī, šķiet, Mārai Zālītei, kura TV raidījumā pamatoti aizrādīja, ka parasti jau atceras izcilus dzejoļus, nevis krājumus, kurā tie publicēti. Tāpēc simtnieks palicis bez Raiņa (par ko nemaz īpaši nebrīnos – savu darīja ilgi kultivētais obligātums) un Ojāra Vācieša. Labi, ka vienīgā papildu telefonbalss tika Ārijai Elksnei, lai nu dzeja nejustos pavisam pievilta un pamesta.
Toties par prozu – tiešām malači – lasām gan «Meistaru un Margaritu» (droši vien O.Vācieša tulkojumā), gan Jāni Jaunsudrabiņu un Regīnu Ezeru. Un turpat blakus – Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Nevīpsnāsim, bet lasīsim. Jo vairāk, jo labāk. ◆
