XVIII gadsimts Baltijas jūras reģionā iesākās ar Lielo ziemeļu karu, kas atrisināja jautājumu par kundzību Baltijā būtībā uz turpmākajiem 200 gadiem.
XVIII gadsimts Baltijas jūras reģionā iesākās ar Lielo ziemeļu karu, kas atrisināja jautājumu par kundzību Baltijā būtībā uz turpmākajiem 200 gadiem. 1700. gadā jaunizvēlētā Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II karaspēks iebruka Vidzemē, kas bija pakļauta Zviedrijai, un nesekmīgi mēģināja ieņemt Rīgu. Savukārt Dānijas karaspēks iebruka Holšteinā, bet Zviedrijas armija ar Anglijas un Holandes atbalstu devās karagājienā līdz dāņu galvaspilsētai Kopenhāgenai. Dānija bija spiesta parakstīt miera līgumu un izstāties no kara.
Krievija 1700. gada rudenī plānoja ieņemt Narvu, bet zviedri smagi sakāva skaitliski vairākkārt lielāko krievu karaspēku. 1701. gada vasarā zviedru spēki padzina poļus no Rīgas pievārtes un ieņēma Kurzemi. Laikā no 1702. līdz 1708. gadam smagas cīņas norisa Polijas teritorijā. Tās beidzās ar zviedru pilnīgu uzvaru. Kamēr zviedri un poļi cīkstējās, spēkus krāja Krievija: pārveidoja armiju, izveidoja jūras cietoksni Sanktpēterburgu, ieņēma vairākus nocietinājumus un pilsētas Baltijā, arī Narvu.
1709. gada 27. jūnijā pie Poltovas norisa Lielā ziemeļu kara ģenerālkauja, kurā Kārlis XII zaudēja lielāko daļu savas armijas. 1710. gadā Pētera I karaspēks ieņēma Vidzemi un Rīgu, Igauniju, Rietumkarēliju un nedaudz vēlāk – arī Somiju. Zviedrijas kara flote 1714. gadā tika smagi sakauta kaujā pie Hangutes raga, bet pēc tam – arī pie Sāmsalas un Grenhamas. Pēc Kārļa XII nāves (1718) karš faktiski bija beidzies, un turpmāko trīs gadu laikā juridiski tika formulēti kara rezultāti. 1721. gadā Nīstadē Zviedrija parakstīja miera līgumu ar Krieviju. Zviedrijai bija jāatdod Vidzeme, Igaunija, Ingrija, daļa Karēlijas ar Viborgu. Krievija kļuva par lielvalsti, bet Zviedrija no «lielās politikas» aizgāja uz visiem laikiem.
Pēc Lielā ziemeļu kara no Polijas un Lietuvas valsts (Žečpospolita) kādreizējās varenības maz kas bija atlicis. Valsts bija iekšēji sadrumstalota: feodālā aristokrātija, karalis un nabadzīgā muižniecība (šļahta) cits citu apkaroja, bieži atbalstu meklējot aiz savas valsts robežām. Magnāti bija sagrābuši lielāko daļu karaļa muižu, un viņu ienākumi daudzkārt pārsniedza valsts kases ienākumus. Polijas ekonomikā noteicēja bija dzimtbūtnieciskā muiža: zemniekus pārdeva biežāk nekā mainīja zirgus.
1648. gadā valsts dienvidaustrumu rajonos (Ukrainā) sākās sacelšanās, kas noveda pie šo rajonu pievienošanas Krievijai 1654. gadā.
Ar ieganstu aizsargāt nekatoļu ticību Krievija iebruka Polijā. 1772. gadā notika tā sauktā pirmā Polijas dalīšana: Prūsija un Austrija sagrāba daļu poļu zemju, bet Krievija – Austrumbaltkrieviju un Polijas Inflantiju, tas ir, Latgali.
Izglītotākie magnāti un šļahta, lai glābtu valsti no pilnīgas bojāejas, iestājās par politiskās iekārtas maiņu un saimnieciskajām reformām. 1773. gadā Seims pasludināja sevi par konfederāciju un visus lēmumus sāka pieņemt ar balsu vairākumu pretēji iepriekšējai kārtībai, kad lēmumi stājās spēkā, ja tos atbalstīja vienbalsīgi. Līdztekus dzimtcilvēku darbam laukos arvien lielāku nozīmi ieguva algots darbs un zemes noma. 1791. gada 3. maijā Seims pieņēma konstitūciju, ieviesa karaļa mantošanas tiesības, likvidējot šļahtas tiesības karali ievēlēt. Izpildvara tikai nodota karalim un valdībai, kas bija pakļauta Seimam. Tomēr politiskā sašķeltība Polijā saglabājās, un, to izmantojot, 1793. gadā Krievija un Prūsija vienojās par Polijas otro sadalīšanu: Krievija ieguva visu Dņepras labā krasta Ukrainu un centrālo Baltkrieviju, bet Prūsija – poļu apdzīvotos rajonus uz rietumiem no Toruņas pilsētas. Nesadalīto valsts daļu okupēja Krievijas ķeizarienes Katrīnas II sūtītais karaspēks. Polijas konstitūcija uz ilgu laiku tika aizmirsta.
1791. gadā patriotiski noskaņotā poļu šļahta, cerot uz revolucionārās Francijas atbalstu, uzsāka sacelšanos, kuras priekšgalā izvirzījās Tadeušs Kostjuško (1746 – 1817). Sacelšanās mērķis bija atjaunot Polijas valsti 1772. gada robežās. Kostjuško atcēla zemnieku personīgo atkarību no muižnieka, aizliedza zemniekiem atņemt zemi un samazināja klaušas. Poļu muižnieki nodeva savus tautiešus, Prūsijas un Krievijas karaspēks sacelšanos apspieda. 1795. gadā notika trešā Polijas dalīšana: Prūsija sagrāba poļu zemes ar Varšavu, Austrija – poļu apdzīvotos rajonus ar Krakovu, bet Krievija piesavinājās daļu Rietumukrainas, Rietumbaltkrieviju, Lietuvu un Kurzemi. Polijas karalis atteicās no troņa, bet tās valstiskums tika varmācīgi likvidēts.
