Ozolnieku vecie melioratori domā, kā atgādināt par savu arodu nākamajām paaudzēm
Mūsdienās, šķiet, var izskriet cauri Ozolniekiem, pat īsti nepamanot, ka ciems un reizē novada centrs ir tapis, pateicoties melioratoriem. Viņu uzņēmums, kura pēdējais nosaukums bija Jelgavas PMK 13, 44 pastāvēšanas gados nosusināja 146 tūkstošus hektāru Zemgalē, kā arī laukus Cēsu un Limbažu apkārtnē Vidzemē. Bija darbs, auga ģimenes. Ciemā radās vidusskola, bērnudārzs, 27 daudzdzīvokļu mājas un vairāki simti privātmāju.
Pirmo parakstu uzlika Vilis Lācis
Melioratoru darba augļus zemes auglības vairošanā zemnieki izmanto vēl aizvien. Latvija ir nokļuvusi ES labības eksportētāju galvgalī. Kaut arī padomju okupācijas laikā daudzās dzīves jomās tauta cieta, tajā laikā pieņemto nostādni, ka ar meliorācijas palīdzību jāceļ lauku ražība, arī šodien vērtē pozitīvi. Protams, meliorācija saistījās ar lauksaimniecības kolektivizāciju, politiskajām represijām pret uzņēmīgajiem un nacionāli noskaņotajiem zemniekiem, tomēr, attīstoties agrotehnikai, lielie meliorētie lauki kļuva arī par visai objektīvu jaunā laika iezīmi.
Mūsdienās, pieminot melioratorus, parasti nerunā, ka 1950. gads, kad Kremļa marionete un reizē arī tautā mīlētais rakstnieks Vilis Lācis parakstīja lēmumu par Meliorācijas mašīnu stacijas izveidi Ozolnieku pagastā, Latvijas vēsturē bija drūms staļinisko represiju laiks. Vairāk izskan bažas par to, kā mūsdienu kapitālisma apstākļos salāgot privātīpašnieku kopīgās intereses, lai meliorācijas sistēmu izveidē ieguldītais darbs arī turpmāk dotu augļus.
Piemiņas akmens no Tērvetes
Pirms četriem gadiem, gatavojoties PMK 13 60 gadu jubilejai, no vecajiem melioratoriem tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija izdomāt, kā varētu radīt kādu zīmi, pieminekli, kas nākamajām paaudzēm atgādinātu par vecās paaudzes veikumu. Viens no darba grupas locekļiem agrākais uzņēmuma galvenais inženieris Rihards Bulderbergs atceras: «Man toreiz pagasta priekšnieks, arī agrākais meliorators Māris Ainārs teica: «Ej apkārt pa Ozolniekiem un skaties, ko var izdomāt!».» Viena no veco melioratoru idejām bijusi izgatavot granīta piemiņas plāksni. Taču kur to piestiprināt? Pie 1939. gadā uzbūvētā Ozolnieku tautas nama, kur pēc kara bija melioratoru kantoris? Galu galā tika pieņemts lēmums iegravēt uzrakstu uz lielā laukakmens, kas gulēja Ozolnieku centrā un bija atvests no labības lauka Tērvetes pusē.
Ozolnieku melioratoriem bija gan tehniskās iespējas, gan neafišēta tradīcija objektos atrastos lielos laukakmeņus nolikt zīmīgās vietās. Tā pēc šofera Voldemāra Birznieka ierosmes 13 akmeņi aizceļojuši uz Valgundes pagastu – latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju vietām, kur tie iezīmē pozīcijas, kur vēsturiskajos momentos atradās strēlnieku pulki, kā arī citus notikumus. Taču vairāki lielie laukakmeņi tika vesti uz pašiem Ozolniekiem. Lielais Ūdera akmens nolikts Ozolnieku ciema centra apstādījumos. Apstādījumi, ko piecdesmitajos gados ar uzņēmuma direktora Jāņa Ieviņa rīkojumu izveidoja ciema dārznieks Ilmārs Andersons, pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālistu atzinuma tika nosaukti par dendroloģisko parku. Tur, kā arī apstādījumos pie pansionāta «Zemgale» bija pārstāvētas 48 Latvijā introducētu koku sugas. Uz šā akmens tad arī pirms četriem gadiem tika iegravēts uzraksts «Ozolnieku meliorācija. Anno 1950».
Slēpo virs skābekļa stacijas gruvešiem
Par melioratoru ziedu laikiem Ozolniekos stāsta arī ziemas prieku mīļotāju iecienītais uzbērtais kalns, kas atrodas mežmalā pie Skolas un Parka ielas krustojuma. Vecie Ozolnieku iedzīvotāji to sauc arī par Bulderberga kalnu. Pats inženieris Rihards Bulderbergs atceras, ka ideja uzbērt kalnu viņam radusies pēc traģiska negadījuma Ozolnieku meliorācijas tehnikas remonta rūpnīcas skābekļa balonu uzpildes stacijā, kas atradās Rīgas ielā. Toreiz – astoņdesmito gadu vidū –, sprāgstot skābekļa baloniem, gāja bojā četri stacijas darbinieki, kā arī pilnīgi sagruva tās ēka. Pēc nelaimes gruveši tika nobērti mežmalā. Rihards Buldenbergs ierosinājis tos pārklāt ar zemi, kas palika pāri no izraktajiem grāvjiem dažādos darba objektos.
Karjeru baro meža grāvis
Savukārt septiņdesmitajos gados melioratori ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem izveidoja Ozolnieku ūdenskrātuvi, ko nu iecienījuši atpūtnieki vasarās. Tā pat tiek saukta par Ozolnieku ezeru, kas gan no dabaszinātņu skatpunkta nebūtu pareizi. Ūdenskrātuves idejas attīstītājs ir hidromeliorācijas inženieris Gunārs Barups, kurš tolaik bija arī ciema deputāts. Līdz septiņdesmito gadu vidum ūdenskrātuves vietā atradās izstrādāts Rīgas Betona un cementa rūpnīcas dolomīta karjers. Tajā jau bija pasākuši izgāzt savus atkritumus celtnieki, kā arī uzņēmums «Latvijas keramika». Gunārs Barups par to sūdzējies Jelgavas prokuroram Sandleram. Prokurors uzrakstījis vēstuli, kurā rūpnīcai pieprasīja karjera rekultivāciju. Gunārs Barups panāca arī to, ka rekultivāciju veica nevis karjera nolaidīgie saimnieki rīdzinieki, bet gan paši Ozolnieku melioratori. Saskaņā ar projektu tie vecajam karjeram izveidoja lēzenas nogāzes, izlīdzināja dibenu. Rekonstrukcijas laikā tika pārvietoti ap 20 000 kubikmetru zemes. Tajā vecā karjera daļā, kas atradās blakus dzelzceļam, nebija ūdens. Tāpēc no meža grāvja ierīkoja 200 milimetru platu drenu, kas pievadīja ūdeni. Apmēram pusotra gada laikā karjers piepildījās.
Ozolnieku melioratori toreiz pieteikušies Meliorācijas ministrijas izsludinātajā konkursā par veco dzirnavu ūdenskrātuvju atjaunošanu. Pēc objekta pieņemšanas ieradās ministrijas komisija, kuras sastāvā bija pats ministrs Poprockis. Viņš mēģinājis iebilst, ka Ozolniekos pie ūdenskrātuves taču nav dzirnavu. Tomēr Gunārs Barups viņu spējis pārliecināt, ka Latvijā ir daudz pamestu karjeru un ka tādus arī vajag labiekārtot. Beigu beigās Ozolnieku ūdenskrātuve tika uzteikta konkursā kā viens no veiksmīgākajiem objektiem. ◆
Astoņi nosaukumi
Uldis Pudelis, meliorācijas inženieris
◆ Kā padomju laikos nereti gadījās, melioratoru organizācijas nosaukums tās pastāvēšanas laikā no 1950. līdz 1994. gadam mainījās astoņas reizes. Pēdējais no tiem ir Jelgavas Pārvietojamā mehanizētā kolona Nr.13 jeb Jelgavas PMK 13. Mainījās un sarežģījās arī dažādu ar melioratoriem saistītu organizāciju nosaukumi. Kā lai, piemēram, cilvēks patur prātā vārdu savienojumu «Specializētā meliorācijas celtniecības pārvalde»? Tā vietā tika atrasts latvieša ausij vieglāk iegaumējams salikums «Strādā mazāk, citādi pārstiepsies!»
Teju visi – medaļnieki
1988. gadā PMK 13 septiņos iecirkņos strādāja 630 darbinieku. Par panākumiem darbā 32 bija apbalvoti ar ordeņiem, 514 ar medaļām. Laikabiedru atmiņās tiek minēts, ka meliorācijas ziedu laikos astoņdesmito gadu sākumā Ozolnieku PMK 13 darbinieku skaits pat sasniedza tūkstoti.
