Videga Vītola: «Ne tikai vārdos, bet arī darbos vairāk jāatbalsta vietējie ražotāji»
Amata nosaukums liek viņu saukt par uzņēmējdarbības konsultanti, viņa pati sevi dēvē vienkārši par cilvēku iedvesmotāju. Ne viens vien tuvējās apkārtnes lauku ražotājs savu ceļu uzņēmējdarbībā atradis, tieši Videgas Vītolas mudināts un virzīts.
Izkāpt no ikdienas apļa
Videga strādā SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra» Jelgavas birojā. Divas dienas pēc atgriešanās no Čehijas, kur pavadītas divas nedēļas pieaugušo izglītības programmas «Gruntvig» projektā, viņa aizrautīgi stāsta par iegūto pieredzi, par iespēju izmantot jaunās zināšanas. Programmas tēma bijusi pieaugušo izglītošana laukos, līdz ar to tieši saistīta ar Videgas ikdienas pienākumiem. «Pieredzes apmaiņa ļauj izkāpt no apļa, kur riņķojam ikdienā, un paskatīties uz visu no malas,» skaidro Videga Vītola.
Par vienu no ieguvumiem ārzemju programmas laikā viņa uzskata iespēju nodibināt kontaktus un vienkārši parunāties ar citu valstu pārstāvjiem: «Savā ikdienas skrējienā tik bieži uztraucamies par dažādiem sīkumiem, bet nemākam domāt plašākā kontekstā. Ir vērtīgi ik pa laikam sev atgādināt, ka pasaulē ir daudz lielākas grūtības nekā mūsu sīkās neveiksmes. Sarunā ar pārstāvi no Kipras uzzināju, ka viņiem ir ļoti lielas problēmas ar ūdeni, pat dzeramo. Piemēram, trūkst ūdens, lai papildus laistītu zemi, tāpēc nevar izaugt pārtika. Mēs varbūt pusstundu stāvam dušā un pat neiedomājamies, ka kaut kur tā būtu greznība. Tas taču liek aizdomāties.»
Trūkst pārliecības, bet velti
Viesošanās Čehijā kārtējo reizi likusi apjaust, ka latviešiem jāmācās lepoties ar sevi, savu darbu un paveikto. «Mums jākļūst pamatīgiem sevī, pašiem jāapzinās savs ceļš, jo citādi kļūstam tādi virspusēji – bez dziļām saknēm. Ja nav sakņu, tad nav ilglaicības. Mums katram jāuzdod sev jautājums, kas ir mana vērtība – sevī, ģimenē, darbā, līdzcilvēkos. Ar tādu pieeju cenšos dzīvot un darīt visu no sirds… tā pa īstam,» atzīst Videga.
Viņa skaidro, ka Latvijā mājražotāju skaits sācis augt tieši krīzes laikā. Tolaik piena iepirkuma cena nokritusies tik ļoti, ka daudzi zemnieki bijuši spiesti sākt domāt, kā papildināt ienākumus. Pamazām arī augusi apkārtējās sabiedrības interese par mazajiem ražotājiem. Pirms tam lielai daļai mazo bijis grūti plašākai publikai piedāvāt savus produktus tieši pircēju nelielās intereses dēļ. Palēnām mājražotāji kļuvuši arvien pieprasītāki gadatirgos un dažādos pasākumos. «Mans secinājums ir tāds – latviešiem vairāk jāiemācās novērtēt to, kas mums ir. Jāiemācās lepoties! Jāatrod kādi knifiņi no senatnes, ko izcelt un parādīt citiem.»
Vajag vietējo ražojumu veikaliņus
Savā konsultantes darbā bieži iznākot saskarties ar lauku cilvēku pieticību, un tieši lepnības un pārliecības par savu veikumu pietrūkstot visvairāk. Tiesa, savā ziņā tas attiecoties arī uz pilsētniekiem, kaut gan Videga piebilst, ka tie nav viņas mērķauditorija. Tomēr arī ikvienam Latvijas iedzīvotājam nenāktu par ļaunu mazliet vairāk patriotiska prieka par savā valstī saražoto. «Mums ne tikai vārdos, bet arī darbos vajadzētu vairāk atbalstīt vietējos ražotājus, izvēloties pirkt tieši viņu produkciju,» rosina Videga Vītola.
Pati viņa maksimāli cenšas iegādāties tepat audzēto un ražoto, bet iecienītākos ražotājus nosaukt negrib, jo «visi vienādi mīļi». Videga saskārusies ar ierobežoto iespēju iegādāties mūsu valstī tapušus produktus, jo lielveikalu klāstā tie, lai arī ir vairāk nekā agrāk, tomēr vēl joprojām pārlieku reti sastopami, salīdzinot ar ārzemēs ražoto. Viņa izjūt mazu specializētu veikaliņu trūkumu – uz tiem katrs varētu doties tieši pēc konkrētajiem vietējo izstrādājumiem. Tāpēc ražotājiem tiekot nodrošināta iespēja ik pa divām nedēļām pārdot savu produkciju Akadēmijas ielā izveidotajā tirdziņā. Tāpat arī tiekot strādāts, lai iespēja tirgoties mājražotājiem būtu Driksas ielā. «Es pati labprāt vēl biežāk uzturā lietotu vietējo ražotāju produktus, bet man gribas ēst biežāk nekā reizi divās nedēļās, kad tos var nopirkt tirdziņā,» smejas Videga.
Pārtikas ražotāju bailēm lielas acis
Pēc Videgas domām, maldīgs ir uzskats, ka latvieši nespēj savstarpēji sadarboties. Pieredze rāda, ka spēj, un pat ļoti labi. Videga uzliela pārtikas amatnieku biedrību, kurā iekļāvušies uzņēmēji ar savu iniciatīvu pierādījuši, ka spēj darboties kopīgi. Viņa atzīst, ka mēs, latvieši, pārāk akli mēdzam pieņemt citu noteikumus – piemēram, dažādus ES uzspiestus nosacījumus. «Būtu jauki, ja cilvēki veltītu savu darbu, domājot, ko no tā visa iegūst līdzcilvēks, nevis sistēma, kurai diemžēl kalpojam,» nosaka Videga.
«Pārtikas ražotāji, kas ir ceļa sākumā uz šo nozari, bieži vien uztraucas tieši par dažādiem ierobežojumiem un regulām. Tas ir lielais bubulis. Sākot kārtot vajadzīgās atļaujas un dokumentus, parasti izrādās, ka nav nemaz tik traki, ka stereotipi ir pārspīlēti,» skaidro Videga.
Līdz darbam ar lauku mājražotājiem viņa, visticamāk, esot nonākusi likumsakarīgi. Iespējams, tāpēc, ka pati beigusi pārtikas tehnologus. Viņasprāt, latviešos ir daudz vairāk, nekā protam vai gribam parādīt uz āru, un nenāktu par ļaunu biežāk nomest savu ārējo masku un būt mazliet īstākiem un dabiskākiem. Nekaunēties par sevi un saviem darbiem. Viņa uzsver, ka visapkārt mums ir tik daudz īpašu cilvēku, bet nevajadzētu kautrēties sevi parādīt un vēl būtiski – vienam ar otru brīvāk sadarboties. Vairāk visa sabiedrība esot jāpieradina pie domas par mūsu mājražotāju vērtību – biežāk par viņiem jāstāsta, jāparāda, ka šie uzņēmēji darbojas tepat līdzās.
Cilvēku cilvēks
«Esmu tāds cilvēku cilvēks,» smejas Videga. Nav nemaz tik bieži novērots, kad, ilgus gadus strādājot vienā jomā, iespējams saglabāt tādu degsmi par savu darbu, kāda staro no Videgas. Nevar nepamanīt, ka darbs viņu joprojām aizrauj. Videga skaidro, ka viņas aicinājums ir cilvēkus iedrošināt un iedvesmot, būt par vidutāju.
Darbs esot ļoti dinamisks un pašai sniedzot iespēju izpaust savu radošumu, līdz ar to gadu gaitā neapnīk. Protams, kā daudziem, reizēm uznākot domas, ka viņas darbs nav ļoti nozīmīgs. «Tomēr, ja gada beigās man piezvana mājražotāja un saka: «Jūs sniedzat impulsu un iedvesmu darboties!», tad es attopos, ka cilvēkiem to vajag,» gandarīta ir Videga.
Skolas gados, tāpat kā nevienai vien meitenei, licies, ka gribētos būt aktrisei, bet viņa smejot atzīst, ka bijusi tam par kautrīgu. «Tagad es saprotu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt. Var jau būt kādreiz man arī būs pašai savs uzņēmums. Iespējams, es vienkārši neesmu līdz tam vēl nonākusi, jo viss jau dzīvē notiek tad, kad jānotiek. Visam ir savs laiks,» secina Videga. ◆
