Ģimenes krīzes situācijā vecākā meita uzņēmusies rūpes par jaunākajiem brāļiem un māsu
Diezgan lielas vienprātības gludinātajā Ozolnieku novada Domes marta sēdē piepeši radās jautājums, kura izlemšanu deputāti nolēma uz mēnesi atlikt. Aizķeršanās sanāca it kā ikdienišķā lietā, proti, vai apmierināt trīs nepilngadīgu bērnu mātes Guntas Valteres lūgumu uzņemt viņu pašvaldības dzīvokļu rindā. Lēmuma pieņemšanu sarežģīja fakts, ka lūguma iesniedzējai novada bāriņtiesa šiem bērniem uz laiku ir pārtraukusi aprūpes tiesības. Deputāte Rasma Skruļa diskusijas beigās piebilda: «Ja mēs nepalīdzēsim mātei nodrošināt pieņemamus dzīves apstākļus, viņa savus bērnus nekad neatgūs.»
Mājas, kur gaida
Pienākot Jaunbērziņu pieturā autobusam, kas no Jelgavas caur Garozu kursē uz Vecumniekiem, divas atbraucējas – māsas Elīnu un Lieni Valteres – ar ratiņiem sagaida vecāsmātes brālis Modris Konovalovs. No pieturas līdz Zemturu mājām nav vairāk par pārsimt metriem. Nesamie ar Jelgavā sapirktajām precēm nešķiet tik ļoti smagi, bet jūtama vecā vīra attieksme, ka atbraucējas mājās ir ļoti gaidītas.
Liene ir 14 gadu vecāka par Elīnu. Jaunākā māsa vēl ir Garozas pamatskolas skolniece, kurai lielā dzīves izvēle par to, kas viņa gribētu kļūt, šķiet vēl tālā nākotnē. Turpretī Liene jau ir pieaugusi divu bērnu māmiņa. Turklāt jau ceturto gadu viņa ar aizbildnes tiesībām uzņēmusies rūpes arī par trim savas mātes jaunākajiem bērniem, tostarp Elīnu, kurai todien Jelgavā bija nolūkotas brilles un nopirktas kurpes.
Tēva bērniem pietrūcis
Sarežģījumu G.Valteres dzīvē bijis daudz. Kolhozam jūkot, graustā pārvērtusies Jaunbērziņu ferma, kurā viņa kopā ar vecākiem un māsu strādāja astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Guntai nav veicies arī dzīvesdrauga izvēlē. Viņas septiņi bērni, no kuriem četriem ir pāri divdesmit, bet trīs jaunākie (uz kuriem pārtrauktas aprūpes tiesības) vēl nepilngadīgi, auguši bez tēva. Trīs vecākie dēli strādā. Patstāvīgu dzīvi sākusi arī vecākā meita Liene. Taču Elīnai ar astoņgadīgo Matīsu un četrgadīgo Ediju vēl ir ļoti vajadzīgs vecāku atbalsts. Liene stāsta, ka jaunāko bērnu tēvs dzīvo netālu no Zemturiem, bet par savām atvasēm neliekas ne zinis – ja atnāk ciemos, tad ar pudeli un bez konfektēm, kas būtu domātas bērniem. Attiecības ar pudeli nostiprinājās arī mātei. Problēmas risināšanā iesaistījās Ozolnieku novada sociālais dienests, bāriņtiesa, kas 2010. gadā G.Valterei apturēja aprūpes tiesības uz jaunākajiem bērniem. Pēc skarbā bāriņtiesas lēmuma māte sapratusi, ka tā tālāk dzīvot vairs nevar. Viņa no alkohola atkarības sāka ārstēties un vēl joprojām atrodas ārstniecības iestādē. Taču stacionārā pavadāmais laiks tuvojas beigām, tādēļ viņa vērsās pašvaldībā ar lūgumu pēc dzīvokļa. Liene atzīst, ka ārstējoties māte ir ļoti mainījusies uz labo pusi. Meita cer, ka šogad 1. septembrī mamma savus jaunākos bērnus uz skolu pavadīs pati.
Aizbildniecība caur asarām
Pirms četriem gadiem ģimenes krīzes situācijā kādam no ģimenes vajadzēja par Guntas bērniem uzņemties atbildību. «Man jau ir 72 gadi, vīram – 74, un diemžēl mēs vairs nevarējām kļūt par aizbildņiem,» atceras Zemturu vecā saimniece vecmāmiņa Lolita Gaile. Toreiz izšķirošo lēmumu pieņēma Guntas Liene. Viņa saka: «Man sirdsapziņa neatļautu Elīnu, Matīsu un Ediju atdot prom bērnunamā vai audžuģimenē. Vienalga, cik grūti vai raibi man ies, pilngadība viņiem jāsasniedz pašu mājās.» Liene piebilst, ka jau tolaik, kad mamma fermā smagi strādājusi, viņa pieradusi gādāt par trim jaunākajiem brāļiem. Tomēr uzņemties aizbildnes rūpes neesot bijis viegli. Gadījies arī raudāt, kad piecgadīgais brālītis Matīss pret viņu licies vienaldzīgs, nav gribējis klausīt.
Zemturos labāk nekā Rīgā
Lienei pašai aug divas meitiņas – Dace, kas droši savā gada vecumā sper pirmos soļus, un Kitija, kurai jau trīs gadi. Ar meitiņu tēvu Liene dzīvo šķirti. Taču viņa piebilst, ka tēvs bērnus nav aizmirsis un ir cerības, ka galu galā viņiem visiem četriem izveidosies ģimene, kādai tai vajadzētu būt. Lienei ir piedāvāts darbs, un viņa nolēmusi sākt strādāt uzņēmumā, kas izgatavo štropes kravu nostiprināšanai. Plānotā darbavieta atrodas Dimzukalnā, vairāk nekā divdesmit kilometru no Zemturiem. Par mazajiem vairāk rūpju būs vecvecākiem. Ģimenei palīdzēt solījusi arī kaimiņiene, kam pagaidām nav darba. Taču pārcelties Liene nedomā. Zemturi viņai ir mīļi kopš bērnības. Vismaz pagaidām dzimtajās mājās palikt liek pienākums gan pret bērniem, gan vecvecākiem, kuri vēl aizvien uztur piemājas saimniecību ar savu gotiņu, vistām un dārzu. Zemajā, smilšainajā māju apkaimē zeme labu ražu dod tikai tad, ja pamatīgi strādāts. Liene teic, ka dzīvot pilsētā viņai nepatiktu. Esot arī pāris gadu pamēģinājuši, kā tas ir būt četrās dzīvokļa sienās Rīgā.
Stipro sieviešu pēctecība
«Mana māte viena izaudzināja četrus bērnus. Par bandītiem un zagļiem nekļuvām,» saka vecmāmiņa Lolita. «Mēs varam bez vīriešiem iztikt. Pašas stipras esam,» ar smaidu piebilst mazmeita Liene. Viņa lepojas ar saviem vecvecākiem un radiem, kam astoņdesmito gadu sākumā kā čakliem strādniekiem kolhozs piešķīra Zemturu mājas, kas dzīves nedienās izrādījusies stabila vieta, kur bērni var mierīgi augt.
Tomēr Lienes māte Gunta, kurai aprīlī jāatstāj ārstniecības iestāde, Zemturos atgriezties nevēlas. Liene paskaidro, ka dažus kilometrus attālajā Garozā mātei esot vecie «pudeles draugi», kas varot ievilkt slīkšņā, no kuras viņa bez palīdzības ārā netika. Tāpēc arī Gunta lūgusi pašvaldībai dzīvokli, kur kopā ar trīs jaunākajiem bērniem varētu sākt jaunu dzīvi. ◆
Dzīvot savu dzīvi
Inese Kapustjanska, psiholoģe
◆ Protams, mums ir mierīgāka sirdsapziņa, ja ģimenes un radu vidū atradies tuvinieks, kas uzņēmies rūpes par bērniem, kuru mamma kādu laiku nespēj atbildēt par viņu audzināšanu. Jaunā sieviete Liene ir apveltīta ar patiesu cilvēcību.
Ja man būtu teikšana Ozolnieku Domes vietā un rocība ļautu, dzīvoklis mātei, kura sekmīgi beigusi ārstēšanos, būtu jādod. Tas vajadzīgs, lai viņa tālāk var uzņemties atbildību par sevi, pašas dzīvi un trim bērniem, savukārt vecākā meita Liene uzņemties atbildību par sevi, savu dzīvi, saviem bērniem. Kad viss ir sajucis un nav robežu, kas par ko atbild, arī cilvēciskajās attiecībās trūkst nobriešanas, drošības un veselīga priekšstata par to, kas starp mums notiek. Es esmu atbildīga citu priekšā, bet ne par viņiem. Sajūtat atšķirību? Audzināšanas mērķis ir līdzsvarot ierobežojumus ar veselīgu brīvības sajūtu. Atcerieties Bībelē to stāstu, kad Jēzus piecēla no mirušajiem atraitnes dēlu. Kāpēc? Visu apzinīgo dzīvi viņš kalpoja mātei, un pašam savas viņam nebija. Jēzus teica iet dzīvot savu dzīvi!
Daudzu nepilno ģimeņu pieredze pierāda, ka bez vīriešiem ģimenē var iztikt. Var, protams, bet vai vajag. Ja vēlamies veselīgus bērnus, kas spēs veidot veselīgas attiecības, kurās tēvam un mammai ir sava loma, robežas un mīlestība, tad bez vīriešiem ģimenē nedrīkstam iztikt. Protams, atkal tas smagais jautājums, kādu vīrieti izvēlamies.
