Kā ik vakaru eju gar Driksu. Kļūst gaišāks, arī pašsajūta pastaigā pārliecinošāka, mierīgāka. Vakaros ir skaists skats pāri upei, kur aiz pretējā Lielupes krasta mirguļo ugunis māju logos. Bet lejā aiz stāvā krasta Driksa kausē ledus segu – tas ir plāns un nedaudz vizuļo. Ūdenī kā spogulī veras masīvais tilts. Lampiņu gaismas visapkārt, un gar tilta malām iemontētās starveida troses spīd sarkanīgā vara tonī. Upe noslēpumaini veļ ūdeņus zem trauslās ledus kārtas. Reizēm iedomājos, kā tiktu ārā no ķezas, ja nejauši pieietu pie stāvā krasta, paslīdētu un ieveltos kā kamols Driksā. Ledus, ūdens…
Kas tas? Es pēkšņi aprauju gaitu. Uz sola upes malā sēž divi bērni – zēns un meitenīte. Ko viņi tur dara tumsā? Sāku izjautāt. Dzīvojot tepat, iznākuši pastaigāties. Nē, neesot brālis un māsiņa, saucot Kristians un Luīza. Mācoties 3. pamatskolas 4. klasē. Cik gadu? Meitenītei desmit, zēnam – vienpadsmit. Vecāki esot atļāvuši iziet. Saku, lai dodas mājās, nē, vēl pasēdēšot. Labi, bet, kad nākšu atpakaļ, tad gan būs jāiet mājās, nobrīdinu un eju līdz Mītavas tiltam. Kad lēnā solī griežos atpakaļ… Guļ? Abi divi uz sola? Luīzas augums saplūdis ar sola tonējumu, viņa tomēr sēž. Bet Kristiāns? Viņš nolīcis pār meitenītes klēpi. Kā divi mīlnieki, kuri kautrējas no savām jūtām.
Ejam. Prasu, lai parāda māju Katoļu ielā, kur dzīvo. Baidos būt uzbāzīga, jo bērni var «paņemt vagu». Viņi tomēr norāda uz namu vakara ugunīm logos. Un aiziet tumsā. Es palieku uz Raiņa ielas pie baznīcas vārtiem. Luīza paspēja atklāti pastāstīt, ka ejot uz baptistu baznīcu, bet Kristians apmeklējot katoļu dievnamu.
Jautāju sev, cik ilgi bērni tā sēdētu uz soliņa. Jā, Driksa ir skaista, bet tās ūdeņi – dziļi un ledaini. ◆
