«Ārkārtas situācijām neesam gatavi, mums pat gāzmasku nav,» atzīst Jelgavas Reģionālās vides pārvaldes direktors Hardijs Verbelis
– Vispirms pastāstiet par pārvaldes darba rezultātiem.
Pagājušajā gadā esam veikuši 1003 pārbaudes, kas salīdzinājumā ar gadu pirms tam ir par 237 vairāk. Pērn saņemtas 119 iedzīvotāju sūdzības, bet 2012. gadā – 88. Pagājušajā gadā esam piemērojuši 121 sodu par kopumā 22 694 eiro, un tas ir par nepilniem divarpus tūkstošiem eiro mazāk nekā pirms gada, kad bija 45 sodi. Savukārt šogad bijuši jau 82 sodi par 6080 eiro, bet klāt nākuši zivju puikas, kas sodījuši 70 personas, piemērojot 1500 eiro sodu. Pagājušā gada jūlijā atkal likvidēta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde, tāpēc zivju inspektori ir mūsu paspārnē. Iedzīvotāji visvairāk sūdzas par saimniecisko notekūdeņu iepludināšanu vidē, smakām un atkritumiem.
– Pērn vairāk bijis gan pārbaužu, gan sūdzību.
Sūdzību skaits palielinājies tieši par piesārņojošām darbībām. Esam pateicīgi iedzīvotājiem, jo mūsu kapacitāte ir tāda, kāda tā ir. Iedzīvotāju aktivitātes ļauj mums uzzināt par piesārņojumu. Spilgts gadījums tikko bija Vecumniekos, kur faktiski ļaunprātīgi dabā izliets mazuts. Ja nebūtu cilvēku, kas to pamana, mēs pat neuzzinātu.
Tā kā nedaudz pamainījies mūsu darbinieku sastāvs, pensijā devusies mana ilggadējā vietniece Biruta Puķīte, ir jauna Kontroles daļas vadītāja Evita Beitlere, divi jauni inspektori, izmēģinām jaunas darba metodes. Tagad esam atsākuši doties reidos. Novembrī reida laikā apmeklējām 21 objektu, šogad – 14. Deviņos gadījumos konstatējām, ka mazie uzņēmēji savu telpu apkurē izmanto «atstrādāto» motoreļļu, kas ir stingri aizliegts.
– Kam tas nodara ļaunumu?
Gaisam, tas saistīts ar emisijām. No otras puses, tādas eļļas ir bīstamo atkritumu kategorijā, un tādas dedzināt kategoriski aizliegts.
– Jelgavniekiem kā kurinātājs labi zināms Jelgavas cietums, pa kura skursteni ik palaikam izplūst melni dūmi.
Šajā gadījumā ir priecīga ziņa, jo nupat apkures sistēma sakārtota. Nezinu, cik tas ir mūsu nopelns, jo pēdējo divu gadu laikā aktīvi likām lietā tā saukto pilināšanas metodi. Gribu uzsvērt, ka sodīšanai ir tikai audzinošs raksturs, jo naudas sods jau neatrisina piesārņojumu. Būtiski, lai atkritumi tiek savākti un piesārņojums novērsts. Cietums pirms nedēļas apkurē palaidis gāzi. Pirms tam bija ļoti daudz sūdzību no apkārtnes iedzīvotājiem.
– Bija pat aizdomas, ka krāsnīs dedzina plastmasu un gumiju, kas paliek pāri ražošanā, kurā nodarbināti ieslodzītie…
Esam vairākkārt tur bijuši pārbaudēs, bet, izņemot akmeņogles, neko citu neesam redzējuši. Viņiem arī ir atkritumu apsaimniekošanas līgumi. Bet oglēm ir tāda īpašība, ka tikko pēc iebēršanas katlā tiek izsisti melni dūmi, ko pilsētā redzējām. Tagad tam visam jābūt kārtībā.
– Varbūt vēl kur pilsētā vai novados ir tā sauktās skursteņu problēmas?
Kā minēju, mazajos servisos dedzina izstrādātās eļļas. Iemesls ir tas, ka cilvēki grib taupīt. Paši ar to nodarbojas, maina eļļas, vecās sadedzina, tā kurināmo sagādājot par velti. Taču tādas eļļas ir jānodod kā bīstamie atkritumi.
– Ko vēl reidos esat atklājuši?
Pamatā ir smakas un atkritumi. Par Jelgavu neko īpaši sliktu nevar pateikt, bet pamatīgi esam ķērušies klāt Jelgavas novadam. Glūdas pagasta Nākotnē ceļa malā atrodas attīrīšanas iekārtas, kuru darbu pamana katrs, kas izbrauc cauri ciematam. Šodien (13. martā – red.) paņēmām analīzes, izskatās, ka ietaises pat neveic attīrīšanas funkciju, jo attīrītie ūdeņi bija stipri brūni. Izskatās, ka iekārtas neveic savu funkciju, ūdeņi sastāvējušies un smird.
– Kur notekūdeņi pēc attīrīšanas tiek pludināti?
Uz nosēddīķiem, dūņu laukiem turpat blakus. Grāvjos tie nenonāk.
– Bet šī problēma Nākotnē zināma jau gadiem!
Jā. Kaut kur nomaina, piemēram, Platonē, Vircavā un citos pagastos. Plānveidīgi jau kaut kas notiek. Bet mums tagad ir uzdevums panākt, lai sakārto situāciju arī Glūdā.
– Kā sokas ar Vircavas pagasta lopu līķu glabātavas uzraudzību?
It kā strādā, bet līdz šim neviena sūdzība nav saņemta. Pārbaudes tādos objektos veicam reizi gadā. Pašlaik viss ir kārtībā.
– Fermu, kas nepatiktu novadu iedzīvotājiem, tuvējā apkaimē nav?
Nav. Bauskā ir tāds uzņēmums «Uzvaras strauti», kas sabiedrības redzeslokā nonāca pirms pāris gadiem, jo teritorijā lielās kaudzēs glabāja cūku līķus. Tad vēl ir Dobeles novada Jaunbērzes pagastā tāds «Latvi Dan Agro», kas šosejas malā audzē cūku mātes.
– Viņi jau pirms vairāk nekā gada solīja likt smaku noņēmējus, lai netraucētu autobraucējiem.
Tieši tā. Izsniedzot jauno atļauju par piesārņojošo darbību, esam prasījuši, lai viņi veic smaku monitoringu, taču viņi šo prasību pārsūdzējuši. Arī tādas lietas mums aizņem daudz laika. Ja tiek veikts monitorings, varam analizēt, kad un kādos laika apstākļos smako visvairāk, tad varam ieteikt, kā to risināt, piemēram, aizstādot priekšā kokus.
– Uzņēmēji ir gatavi sadarboties ar vides sargiem?
Viena liela daļa pavisam noteikti. Otrai daļai vides jautājumi ir pēdējā vietā aiz biznesa, attīstības un naudas skaitīšanas. Tad mums iznāk diskusijas un cīņas, arī soda naudas.
– Tūlīt sāksies lauku mēslošanas laiks. Platones un tam tuvējos pagastos atkal valdīs smakas, ko manīs arī jelgavnieki.
Jā, viņi tur ved Jelgavas attīrīšanas iekārtu dūņas, kā arī putnu mēslus no fabrikas «Balticovo» pie Iecavas. Tas viss ir ar smaku. Bet prese šajā gadījumā varētu palīdzēt, jo šīs lietas sabiedrībai var izskaidrot. Pieredze Vācijā, Austrijā un citur liecina, ka, vircu un mēslus uz laukiem vedot, visi mazie ciematiņi smird nežēlīgi, bet cilvēki tur kaut kā saprot, ka tas ir zaļajai, ekoloģiskajai pārtikai. Viņi zina, ka divas nedēļas smirdēs, tāpēc nesūdzas vides dienestiem. Tur tas ir pašsaprotami – virca uz lauka jālej, jo kur tad mēs to liksim! Kamēr notiek intensīva mēslošana, cilvēkiem ir jāpaciešas.
– Varbūt lauku uzņēmējiem vairāk jāsadarbojas ar vietējiem iedzīvotājiem. Laikus jābrīdina, kompensācijai jāuzceļ kāds bērnu rotaļu laukums, lai ir sajūta, ka no tā lauku uzņēmēja ir arī kāds sociāls ieguvums.
Varbūt. Bet jāmēslo ir, jo bez tās nekas neizaugs.
– Vēl jau bažas, ka saved lielas mēslu kaudzes, kas stāv un smird, turklāt ar lietu piesārņo augsni.
To mēs skatāmies, jo ir noteikumi. Visur jau biznesa pamatā ir naudas jautājums. Ja sāk izvest, tad visu uzreiz un uzkrāj lauka malā. Nevar jau katru dienu braukāt pēc kravas. Tās pašas dūņas no Jelgavas labāk, ka izved divās trīs dienās, pieciešam pilsētā smakas. Dūņas der mēslošanai, atbilst visiem normatīviem, uzlabo augsni. Un labāk lai smaka ir dažas dienas, nevis ik pēc piecām dienām ved. Esam arī noteikuši, lai ievēro laikapstākļus, vēja virzienu, lai tas nav uz pilsētas pusi.
Lai izaugtu maize, vajadzīgi mēsli. Mums sabiedrība ir arī jāizglīto, to esam sākuši. Šogad pārvalde atzīta par Spīdolas ģimnāzijas labāko partneri, otro gadu esam uzņēmušies šefību par šīs skolas vides klasi. Taisām kopējus projektus, rīkojam zinātniskās konferences. Tāpat strādājam ar Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultāti, kuras topošie vides un ūdens saimnieki nāk pie mums, lasām viņiem lekcijas.
– Pēc universitātes dodas pie jums strādāt?
Ar darbiem ir, kā ir. Nav noslēpums, ka esam samazināti, kapacitāte sarukusi. Kā līdz ar krīzi pēc 2008. gada mūsu budžetu samazināja, neviens santīms kopš tā laika nav pielikts. Par tādām algām ir ļoti grūti dabūt atbilstošu speciālistu. Tā ka šeit strādā tiešām cilvēki, kam tā lieta interesē, meitenes raujas no sirds. Vajadzētu vairāk vīriešus, bet par tādu naudu nevaram dabūt. Ir gadījumi, kad reidu laikā aiziet gandrīz līdz kautiņam, pārkāpēji ne vienmēr ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši – nelaiž iekšā, tad sadarbojamies ar vietējo pašvaldību policijas darbiniekiem.
– Kāds ir inspektoru vidējais atalgojums?
Inspektoriem visiem vienāds – 450 eiro pirms nodokļu nomaksas. Domāju, tas ir maz, jo valstī vidējā alga ir virs 700 eiro.
– Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) nesolīja algu pielikumu?
Laikam nepaspēja. Var jau runāt, ka strādājam valsts pārvaldē, ka nodokļu nauda jāekonomē, bet inspektoru darbs ir nopietns un atbildīgs, taču pašreizējais atalgojums ir niecīgs. Tagad vismaz ir tehniski uzlabojumi – iedeva jaunus datorus, izdevās iegādāties divas jaunas mašīnas. Pirmo reizi daudzu, daudzu gadu laikā inspektori tikuši pie darba apģērba.
– Degvielas pietiek? Kādreiz bija tā, ka inspektori nevarēja aizbraukt pārbaudē, jo izlietots limits.
Tas nav palielināts. Inspektoram mēnesī ir apmēram 100 eiro degvielai. Tiekam galā. Mūsu darbs ir plānots, parasti mašīnā braucam trīs vai četri cilvēki, vienā reizē apmeklējam vairākus uzņēmumus un zemnieku saimniecības. Nav tā, ka benzīna trūkuma dēļ mēs kaut kur netiktu. Lai gan arvien ir situācijas, kad klients ir ieinteresēts ātrāk dabūt mūsu atzinumu objekta pieņemšanai ekspluatācijā, un tad atbrauc mums pakaļ un arī atved.
– Pieminējāt zemnieku saimniecības. Lai lauku indēšana arī ir jūsu kontrolē? Daudzi zemnieki pirms kulšanas noindē labību, lai tā vienmērīgi nogatavojas, savukārt tīrumi tik tuvu grāvju kantīm, ka pesticīdi var nokļūt tajos.
Tā lielā mērā ir Valsts augu aizsardzības dienesta kompetence. Savukārt lauku apstrāde grāvju tuvumā ir «mūsu līnija» – tur obligāti jābūt aizsargjoslai, trīs metrus līdz grāvim nedrīkst art. Šajā ziņā, protams, ir pārkāpumi.
– Drīzāk jājautā, vai ir kāds zemnieks, kura laukā līdz grāvja kantij tiešām ir tie trīs metri.
To mēs pārbaudām. Ir jau arī pesticīdu un mēslojuma lietošanas normas. Tagad mēslojums un ķīmija maksā nežēlīgi dārgi, lai kāds atļautos to laistīt.
– Bet grāvji strauji aizaug…
Tas notiek arī tāpēc, ka ar nitrātiem un fosfātiem bagāti ūdeņi izplūst arī no mežiem. Nevarētu teikt, ka ūdens pārbaudēs mēs atklātu grandiozus pārkāpumus. Ūdens kvalitātes rādītāji Lielupes baseinā nav tie sliktākie.
– Kā Lielupē ir ar notekūdeņu iepludināšanu? Arī Jelgavā vēl ir pāris kolektoru, pa kuriem daļēji ieplūst saimnieciskie notekūdeņi.
Tas ir ļoti minimāli. Turklāt šogad ūdenssaimniecības projekta gaitā plānots atslēgt arī pēdējos kolektorus. Jelgavā attīrīšanas iekārtas strādā ļoti labi, pārbaudām ik pēc trim mēnešiem, nekādas neatbilstības neesam konstatējuši. Kādreiz cīnījās ar hromu, kas nogulsnējās dūņās, bet, lai tās varētu realizēt zemniekiem, tas ir dabūts prom. Hroms nāca no uzņēmuma «Ritales», kas to izmanto miecēto ādu apstrādē. Bet tagad rūpnīcā šo vielu no notekūdeņiem dabū nost.
– Nupat Jelgavā bija vides nozares ministrs, kas uzklausīja pašvaldības iestāžu vadības aicinājumu ES projektu naudu virzīt arī priekšattīrīšanas ietaišu izbūvei.
Jā, tādas ir nepieciešamas, piemēram, arī SIA «Latvijas piens». Siera un suliņu taisīšanas laikā ir desmit reizes virs normatīvos atļautā pārsniegts ķīmiskā skābekļa patēriņš. Esam «Latvijas pienam» jau prasījuši veikt notekūdeņu priekšattīrīšanu, bet jāsaprot arī uzņēmums, jo tikko sācis ražot. Tas nav lēts process – izmaksā kādu pusmiljonu.
– «Latvijas piens» ir jauns objekts, vai tādas tehnoloģijas nevarēja jau savlaicīgi ieplānot?
Iespējams, ka to varēja paredzēt. Tagad tie ir saimnieciskie notekūdeņi, kas iet uz attīrīšanas iekārtām. Nekādas noplūdes vidē nav. Vienkārši tie ir vairāk neattīrīti, baktērijām iekārtās lielāks darbs.
– Iestādes «Pilsētsaimniecība» vadītājs ministram izteicās arī par Jelgavas zemajām kapsētām, kuru notekūdeņi nonākot vidē. Šajā ziņā augsto gruntsūdeņu dēļ redzat problēmas?
Zemākie laikam ir Meža kapi, tur, nedaudz uzberot, jautājumu var sakārtot. Bet lielie grāvji ir apkārt gan šiem, gan Bērzu kapiem. Par kapsētu lietām ar pašvaldību nav nācies runāt tādā aspektā.
Par ministru jau arī grūti spriest. Būdams Jelgavā, vides pārvaldi viņš neapmeklēja. Tas bija tā jocīgi. Es vēl teicu Stroda (Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietnieks un ministra partijas biedrs Jurijs Strods – red.) kungam, lai ministram pajautā, kā tad pat uz desmit minūtēm neplānoja iebraukt. Visi ministri, Vējoņa kungs pat vairākkārt, bijuši Jelgavā pie mums. Tagad gan apvienotas divas ministrijas, un ministriem pirmkārt interesē apbraukāt pašvaldības. Lai gan – vides pārvaldes jau ir tikai astoņas, turklāt ministrs iepriekš deklarēja, ka vide ir viņa prioritāte, ka jāceļ Valsts vides dienesta kapacitāte. Tomēr pašvaldības laikam vairāk prioritāras.
– Vai izgāztuvē «Brakšķi» jūsu inspektoriem darba nav? Pērnvasar pats sūdzējos, ka turpat blakus firma ierok būvgružus.
Jā, bija tāda lieta. Mums ir akti, ka tie savākti, ir arī pārbaudes akti.
– Tur arī šķirošanas stacijā valdīja tādas smakas, ka neviens lauksaimnieks ar saviem mēsliem nestāv blakus.
Pašlaik šis jautājums ir atrisinājies. Viņiem bija salūzis šķirotājs, kamēr atbrauca sadarbības partneris no Igaunijas, kādu laiku materiāls uzglabājās nešķirots.
Sasmalcinātos atkritumus viņi glabā biošūnā, kas būs jānosedz, kad būs pilna. Pēc pieciem, desmit gadiem varēs atvērt un skatīties, kas tur ir sanācis.
– Kā uzraugāt zemniekus, kas izveidojuši biogāzes stacijas, bet tikai daži liek lietā siltumu?
Labie piemēri ir – siltumnīcas uzcēlis Vinters Lielplatones pagastā, arī Cīruļi Zaļeniekos, bet Iecavā un Bēnē siltums tiek izmantots centralizētajā siltumapgādē. Diemžēl ir arī sūdzības par šiem zemniekiem, jo viņi arī izmanto putnu mēslus un kūtsmēslus. Smakas ir brīdī, kad pilda rezervuārus, atsedzot glabātavas.
– Ko tad dara vides sargi?
Brauc, runā ar uzņēmējiem, prasām smaku mērījumus. Tas ir obligāti. Tikko ir sūdzība, izsaucam smaku laboratoriju, ja pieļaujamais līmenis pārsniegts, liekam sodus. Kā jau teicu, viegli uzlikt sodu, bet mums galvenais, lai problēmu novērš. Ir iespēja prasīt slēgta veida uzpildi ar transportieri vai citām tehnoloģijām, kas attīstās. Nevis vienkārši ar traktoru piebraukt un gāzt iekšā.
– Vides pārvaldei jāatvēzējas un jāiet virsū!
Mēs arī to darām. Pašlaik strādājam ar Iecavu, Bēne nedaudz pieklususi. Dažas sūdzības bija Vircavā par skābbarības uzglabāšanas bedrēm. Ar traktoriem brauc, sula tek prom no lagūnām, saplūst ugunsdzēsības dīķos.
Bet ar biogāzi kopumā nav tik vienkārši, kā sākumā daudziem likās, – būs zaļā enerģijas, ekoloģija un tā tālāk. Problēmas ir, varbūt ne tik daudz, bet smakas ir galvenais. Grāvjos tek skābbarības sula, skābums liels. Tāds liels gadījums bija Dobeles pusē, kur SIA «Bio ziedi» piecūkoja veselu grāvi divu kilometru garumā. Likām sūknēt ārā, stāvējām klāt, un zemnieks kopa to grāvi. Mums viegli negāja, bet par savu panākumu uzskatām to, ka sakopa. Sākumā īpašnieks Pilvers vēl liedzās, ka piesārņotājs nav viņš, kaimiņi vainīgi. Pavērām akas vaļā, pašā dibenā atklājām pilnīgi slepenu cauruli. Tā ka mums jāstrādā arī kā izmeklētājiem. Ir mums uzkrāta pieredze un šo to izdodas arī atklāt. Beigās ar viņu šķīrāmies pa draugam, savu bijām panākuši, tagad tur viss vislabākajā kārtībā.
– Cik gatavi esat ārkārtas situācijām? Pēdējie gadījumi ar aizdomīgiem pulverīšiem bijuši tādi jokdaru gājieni.
Ārkārtas situācijām, atklāti sakot, neesam gatavi. Varbūt tikai tehniskā nodrošinājuma dēļ, jo zināšanas un iespējas ir. Mums pat nav gāzmasku un respiratoru. Piemēram, atrod aizdomīgu, nezināmu, varbūt bīstamu vielu, un glābēji mūs tādai nedrīkst laist klāt. Jo ne mums formastērpu, ne aizsargtērpu. Atnāk vides inspektore un ir kā parasts cilvēks tādā situācijā.
Lielākie riski ir naftas vadu avārijas. Tur mūsu «sadarbības partneri» ir naftas zagļi, kuru darbību dēļ caurules pāriet pušu un ir izplūdes, nodarot lielu kaitējumu videi. Tad ir sanācijas darbi.
Jelgavā ļoti biedē dzelzceļš. It kā runā par lielu miljardu projektu par apvedceļu kaut kad tālā nākotnē. Ir bijušas dīzeļdegvielas, amonjaka noplūdes. Vecumniekos apgāzās trīs vagoni, tas bija šausmīgs gadījums. Pietrūka 150 metru, lai iegāztos upē. Tur visa satiksme, viss būtu bloķēts. Cauri Jelgavai iet virkne bīstamu vielu, ko ved uz Ventspils termināļiem.
Mēs nezinām, kurā brīdī kas var notikt. Tiem vagoniem bija ass vaina, nevar prognozēt, kurā brīdī tehnika salūzīs. ◆
