Pēdējā laika notikumi pasaulē liek tiem pievērsties pat rūdītiem politikai līdzi nesekotājiem. Krima ir pārāk tuvu, Putins pārāk kaitinoši pārliecināts, dažu valstu vadītāji pārāk kūtri… Katram veidojas viedoklis par notiekošo. Aktīvi sociālo tīklu lietotāji to ik dienas pauž tīmeklī, kaimiņi apspriežas, satiekoties uz ielas, ģimenes locekļi – ēdot vakariņas. Savukārt amatpersonu pienākums ir ar savu viedokli, publiskajām runām un pārliecību pārstāvēt savu valsti.
Latvija šajā ziņā ir gluži kā Ilvesa un Grībauskaites aizbildnībā nodota. Atliek paļauties uz kaimiņvalstu prezidentu publiskajām runām, kas vismaz daļēji atklāj arī mūsu valsts nostāju.
Ne tik sen vienā no sociālajiem tīkliem lasīju tādu kā anekdotisku pastāstu par atjaunotās Latvijas prezidentiem. Doma bija tāda – Guntis Ulmanis pasaulei parādīja, ka Latvijai var būt savs prezidents, Vaira Vīķe-Freiberga – ka prezidente var būt sieviete, Valdis Zatlers – ka prezidents var būt jebkurš, bet Andris Bērziņš – ka varam bez tā iztikt vispār. Smieklīgi vai skarbi – robeža smalka. Tobrīd likās vairāk kā joks, bet pašlaik, ņemot vērā būtiskos notikumus pasaulē, jau sāk vilkt uz «skarbi» pusi.
Ikdienas dzīvē man kā privātpersonai varbūt nemaz nav tik būtiski, vai dzirdu prezidentu izsakāmies par Ukrainas notikumiem. Tomēr jāatzīst, ka, lasot par Vairas Vīķes-Freibergas lekciju ASV, kurā viņa paziņoja, ka Krievijas dalība Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē organizācijas darbību ir padarījusi «impotentu attiecībā uz visiem nodomiem un mērķiem», kā arī publiski raksturoja Vladimira Putina valsts vadīšanas manieri, aizdomājos, vai kaut ko tādu mēs varētu dzirdēt arī no pašreizējā Valsts prezidenta. Bet varbūt esam iemācījušies pieņemt faktu, ka varam iztikt bez prezidenta? ◆
