«Maksājot pabalstu bērnam invalīdam, valsts acīmredzot ir cerības pilna, ka viņš vēl atveseļosies. Taču, sasniedzot 18 gadu vecumu, šī cerība zūd un ģimenēm sākas īsts izdzīvošanas realitātes «šovs».» Tik skaudri par valsts attieksmi pret vieniem no visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem teic pie gultas piekaltās Anetes Kociņas mamma Agita.
Viņas ikdiena aizrit tā saucamajā 24/7 režīmā, ignorējot negulēto nakšu radīto nogurumu, muguras sāpes, kas radušās, cilājot smagi slimo meitu, konstanto sabiedrības trūkumu un virkni citu «privilēģiju», ko, bieži vien neievērojot un nenovērtējot, bauda «veselo» ģimenes. Par to valsts viņai devusi tiesības saņemt ap 250 eiro mēnesī, no kā jāiztiek trim cilvēkiem, jo citu ienākumu ģimenei praktiski nav. Kamēr Anete vēl nebija pilngadīga, no dzimšanas bērna invalīda kopšanas pabalsts bijis aptuveni uz pusi lielāks. Taču jau divus gadus 150 latu vietā jāiztiek ar 75 (106 eiro), un tas Agita sāp visvairāk. «Vai līdz ar to pieaugušo invalīdu vajadzības arī samazinās? Gulošie neies ielās un neprotestēs. Laikam tāpēc ar viņiem tā var izrīkoties,» viņa sašutusi par bezspēcību un neaizsargātību, kādā nokļuvuši invalīdi un viņu ģimenes.
Labklājības ministrija gan nevienlīdzības mazināšanu, atbalstot nabadzības riskam visvairāk pakļautās sabiedrības grupas un palielinot pabalstus 1. un 2. grupas invalīdiem, nosaukusi par šā gada budžeta prioritāti. Uz papīra izskatās skaisti, un arī šim mērķim nepieciešamā summa – teju 38 miljoni latu – skan gana iespaidīgi. Tomēr praktiski cerētais atbalsts, nonākot līdz konkrētā dzīvokļa durvīm, jau izčākstējis kā ledus nerimstošo vajadzību un dzīves dārdzības saulē. Tāpēc atkal nekas cits neatliek, kā līdzcilvēkiem sadoties rokās un pa eiro centam vien aizlāpīt bēdu mākto pasauli. Nav pirmā reize, kad diegs valsts adatā bijis traģiski par īsu. ◆
