Jelgavā atšķirībā no Rīgas stresa nav, pārliecinājies uzņēmējs un barista Roberts Lukša, kura vectēvs ir filipīnietis, bet vecmamma – ķīniete
«Kafijās nopietni esmu kopš 2005. gada,» saka 32 gadus vecais kafijas lietpratējs. Roberts Lukša, pieredzējis Rīgas naktsklubu bārmenis, vispirms izmēģinājis roku izbraukuma tirdzniecībā dzimtajā Ventspilī, bet pēcāk ieprecējies Jelgavā, kur kopā ar sievu Inesi izveidoja «Coffee&Wine Gallery».
Kafijpupiņu zinātne
«Bija labi laiki, un bija valsts krīze,» Roberts raksturo neilgo darbošanos Ventspilī, piedāvājot kafiju pasākumos. «It kā tūrisms Ventspilī ir, tajā pašā laikā jēgas no tā nav nekādas, jo pirktspējas nav, cilvēki patiesībā tur ir nabadzīgi. Tūristi fotografējās pie krāsainajām govīm, bet kafijas būtību un vērtību tolaik novērtēt vēl nespēja,» posmu biznesā pirms kafijas un vīna baudīšanas vietas izveides Jelgavā atceras uzņēmējs.
Kad sācis nodarboties ar izbraukuma tirdzniecību, konkurenti par viņu smējušies. «Vieglajā mašīnā man bija tikai dzirnavas, kafijas aparāts un galds. Bet pie manis cilvēki stāvēja pusstundu rindā, lai iedzertu piecreiz dārgāku kafiju, nekā piedāvāja ar aprīkojumu apkrāvušies šašlika tirgotāji!» Roberts pievilinājis arī ar tolaik Latvijā neredzētajiem kafijas zīmējumiem, ko bija apguvis radīt tasītēs.
Roberts bijis klātesošs kafijas kultūras Latvijā attīstības sākumposmā kopā ar Andri Petkēviču (tagad «Andritto Kafijas grauzdētavas» īpašnieks), Ingemāru Dzeni (galvaspilsētā vada «Innocent Cafe»), kā arī kafijas zīmola «Paulig» menedžeri Maiju Panasjuku. «Bijām kā kodols, starta komplekts, mums visiem bija pieredze bāru jomā un kafijās. Sākām par kafiju stāstīt citiem, lai gan pašus neviens mācījis nebija. Kāpēc nepamēģināt uzzīmēt kapučīno zīmējumu, bārā strādājot? Meklēju informāciju internetā, interesējos arvien dziļāk, līdz nokļuvu pie pamatiem – espreso. Bet zem espreso slēpjas kafijas pupiņas, un tās ir gandrīz kā zinātne.»
Latvieši kafiju dzer kā itāļi
«Visi uzskata, ka labākās kafijas pupiņas nāk no Itālijas, un es savulaik domāju tāpat, nenoliegšu. Bet tagad labas pupas ir pieejamas pat Latvijā. Itāļi dzer stipru kafiju, arī latvieši pieraduši pie rūgtas, dedzinātas. Lai izdzerot būtu jānoskurinās. Nereti šīs kafijas pamatā ir nevis laba kafija, bet tās lētākais izstrādājums – maisījums, kurā lielu daļu veido šķirnes ‘Robusta’ pupiņas, kas piešķir rūgtumu un sīvumu, klāsta barista. ‘Arabica’ kafija esot augstvērtīgāka un veselīga – tajā ir vitamīni, eļļas un minerālvielas, kas cilvēkam sniedz dabīgu dopingu. Savukārt ilgstoši dzerot kafiju, kas gatavota no ‘Robusta’ pupiņām, paaugstinās asinsspiediens, piemetas sirdsklauves, auksti sviedri, nogurums pretēji gaidītajam mundrumam, pat kuņģa čūla, gastrīts.
Malkojot savu kvalitatīvo kafiju, Roberts pieradis baudīt, kā pats saka, «karaliskās brokastis», kas ir kafija un cigarete. «Laba kafija kompensē slikto cigareti,» viņš smejas. «Kafija tagad ir mans dzīvesveids, es neko citu vairs nemāku – aiz letes esmu jau 17 gadu. No sava hobija un prieka gūstu peļņu, no kā varu dzīvot. Kas var būt labāk? Fantastiski, turklāt ar savu darba rezultātu – gardu kafiju – radu cilvēkiem prieku.»
Laiks ir ļoti dārgs, nopietni saka Roberts, pat daži kilometri un ikrīta rūpes par mašīnu viņam nebija pa kabatai, tāpēc no Ozolniekiem pāris pārvācās uz Jelgavu. Ģimenes uzņēmuma nosaukums «Alier» ir Kane korso šķirnes kucītes Reilas vārds, uzrakstīts no otra gala. «Var sacīt, ka dzīvokli Jelgavā īrējam sunim, jo viņš mājās pavada visvairāk laika.» Lielais sarguns ir iemesls, lai vienīgajā brīvdienā svētdienā Roberts «atgūtu svaigo gaisu plaušās» ārpus pilsētas.
Rīti ar pēcgaršu
Roberts ieprecējās Jelgavā, un abi ar Inesi ikdienā strādā plecu pie pleca. Pagājušā gada pavasarī kopā izremontējuši bankrotējoša apģērbu veikala telpas. «Gājām uz pilnu risku – būs vai nebūs,» saka Roberts. Viņš lepojas ne tikai ar pašgatavotu kafiju un kvalitatīvu vīnu piedāvājumu, bet arī ar, kā viņš apgalvo, vienīgajiem īstajiem, uz dzīvas uguns, nevis pannā ceptiem steikiem pilsētā. Roberts to cepšanu reti uztic kolēģiem, turklāt katru steiku pirms nonākšanas klienta šķīvī īpašnieks stingri pārbauda.
«Jelgavnieki bija pieraduši, ka tasīte kafijas maksā 40 vai 50 santīmu, tāpēc sākumā nespēja pieņemt, ka var maksāt latu. Daudzi pie kases šausminājās. Tā kā bija pie mums ienākuši, tomēr palika un aizejot atzina – jā, ir vērts,» Roberts atceras pirmās darbadienas Lielajā ielā pērn. «Pēc labas kafijas izdzeršanas, ja vien viršu neuzkož karbonādi, ilgi jūt pēcgaršu – piena šokolādes maigumu un citrusaugļu notis. Tāpat vīnam ir svarīga pēcgarša, tā apliecina kvalitāti. No lielveikala «Kagora» vai no televīzijā reklamētas kafijas pēcgaršu nesagaidīt. Uz paciņas gan bieži rakstīts «100% Arabica», bet uz žogiem arī daudz ko raksta. Ar cukuru un pienu katru kafiju var izdzert, bet, dzerot espreso vai kafiju turku stilā, visas nianses kļūst sajūtamas.»
Pašam Robertam rīts sākas ar četrām espreso tasītēm. «Atnākot uz darbu, izdzeru kafiju. Izmazgāju grīdas un izdzeru kafiju. Noslauku galdus un izdzeru kafiju. Palasu jaunākās ziņas internetā un izdzeru kafiju. Savu rītu citādu nevaru iedomāties. Diezin vai es būtu labā garastāvoklī, ja diena sāktos bez kafijas.»
Sapņo novākt kafijas ražu
Roberts sevi var dēvēt arī par kafijas ražotāju. Sadarbojoties ar diviem līdzīgiem uzņēmumiem, grauzdētavā Lietuvā apstrādā pašu sagādātas kafijas pupiņas. «Neiepērkam daudz zaļo pupu, bet tikai vislabākās, ko var iegādāties pie Hondurasas, Gvatemalas, Kolumbijas, Etiopijas un Kenijas mazo audzētavu īpašniekiem, ar kuriem esam noslēguši līgumus par piegādēm. Lielajiem tirgotājiem neinteresē kvalitāte, viņi no plantācijām uzreiz pērk kuģi pupiņu, bet mēs uz trijiem – ne vairāk par vienu konteineru.»
Lielāko daļu sagatavotās kafijas Roberts pārdod Lietuvā, kas esot «daudzus gadus apsteigusi Latviju pieejamās kafijas kvalitātē». Tur baristu pulks aug, bet Latvijā esot aprobežojies ar dažiem entuziastiem, vērtē Roberts. Viņš ik mēnesi pārdod līdz 200 kilogramiem kafijas ar «Coffee&Wine Gallery» logo. Sapņo kādreiz pats aizbraukt uz tālajām saimniecībām, lai pašrocīgi novāktu kafijas koka augļu ražu savai kafijai.
Roberts sarunas laikā izvirza kafijmīļus apbēdinošu prognozi, ka maijā vai jūnijā kafijas cena varētu kāpt par 30 – 70 procentiem. Pērn pupiņu ražu ietekmējuši sliktie laikapstākļi. Tāpat sliktas ražas dēl vīna cena varētu palielināties pat par 80 procentiem. Ap gadumiju kafijas cena jau augusi, bet to iedzīvotāji nav sajutuši valūtas maiņas jūkļa dēļ. Dažkārt nākoties pašiem amortizēt cenu svārstības, lai to nesajustu kafejnīcas apmeklētāji, atzīst Roberts: «Gadās, ka peļņa ir maza vai pat ar mīnusa zīmi.»
Dzīslās «kiš-miš ar rozīnēm»
Par kafijas un vīna galerijas veidošanu Rīgā Roberts izsakās piesardzīgi. «Dažkārt savas ambīcijas ir jānoslāpē. Esmu uzņēmējdarbībā daudz apdedzinājies. Tagad desmit reizes saskaitu, septiņas nomēru un vēl pusgadu padomāju, pirms daru.» Turklāt viņam patīk noskatīties, kā cilvēki, ejot pa Lielo ielu, smaida, nevis ir saduguši zem mūžīgā stresa, kā tas ir Rīgā.
Savulaik plūcis laurus kafijas pasniegšanas profesionāļu konkursos gan Latvijā, gan Eiropā un arī pasaules labāko baristu čempionātos, bet «pasaules kauss vēl nav iegūts. Jaunie mūs sit pušu. Attīstījušās tehnoloģijas, bet jaunie kafijas aparāti man nepatīk – it kā smuki un ar skārienjutīgiem ekrāniem, bet pie sirds vairāk ir manas vecās labās dzirnavas, kas maļ tieši tā, kā es gribu.»
«Kiš-miš ar rozīnēm,» Roberts smejas par asiņu sajaukumu savās dzīslās. «Tēvs ir filipīnietis, bet vecvecāki – ķīniete un filipīnietis. Mamma ir latviete, bet arī viņai senčos bijuši tatāri un baltkrievi. Pasē rakstīts, ka esmu latvietis. Ceru, ka drīz nebūs jāraksta «krievs», ņemot vērā notikumus Ukrainā,» skarbi pajoko barista. Roberts tēvu saticis neapzinātā vecumā. Vairāk nekā 20 gadu tēvs ir Filipīnu bezvēsts pazudušo cilvēku sarakstā. «Valstī, kurā ir tik daudz dabas kataklizmu, tas nav nekas neparasts. Arī jūrnieka profesija nav tā drošākā. Meklēšanas rezultātu pagaidām ir nulle.» Salu valsts Filipīnas atrodas vienā no pasaules reģioniem, kur dabas apstākļi ir piemēroti kafijas audzēšanai, – Roberts domā, ka tieši tāpēc viņam kafija tik ļoti garšo. «Sanāk – kafija ir man asinīs,» viņš saka. ◆
