Uzvedumā «Rampa mirdz» režisore Dace Vilne šovakar teātri rādīs no tās puses, no kuras parasti skatītājs to neredz
Kad «Ziņas» mēģināja izdibināt, kas īsti bijis idejas autors šāvakara Teātra dienu pasākumam Jelgavas kultūras namā «Rampa mirdz», pašvaldības iestādē «Kultūra» nevienu konkrētu uzvārdu tā arī nevarēja nosaukt – atbilde skanēja gluži kā padomju laikos: kolektīvs! Tādos gadījumos parasti tiek «vainots» cilvēks, kurš afišā ierakstīts kā režisors, proti, Dace Vilne.
«Varu godīgi atzīties, ka taisīt Jelgavā Teātra dienai veltītu pasākumu nebija mana ideja,» neslēpj D.Vilne. Fakts, ka 145. gadadiena, kopš Jelgavā izrādīta pirmā teātra izrāde latviešu valodā – Ādolfa Alunāna «Pašu audzināts» –, pelnījusi, lai to ar pienācīgu vērienu nosvinētu, tiešām nāk no kolektīva, šajā gadījumā no pilsētas pašvaldības iestādes «Kultūra».
Vienkārši ļoti jauki sakrita gadi un gandrīz arī datumi – Ā.Alunāna «Pašu audzināts», pirms tam izrādīts Rīgas Latviešu biedrībā, 1869. gada 27. aprīlī latviešu valodā tika nospēlēts arī Jelgavā. Vēstures faktus vislabāk zina Ā.Alunāna muzejmājas saimniece Maija Matisa, sadarbībā ar kuru pēc iestādes «Kultūra» projekta vadītāja Sanda Kalniņa iniciatīvas kultūras nama otrajā stāvā tapusi vesela izstāde «Teātrim Jelgavā – 145».
– «Rampa mirdz» saistība ar 27. martu kā savulaik UNESCO izsludināto Starptautisko teātra dienu ir visai nosacīta, un nevajag vilkt nostalģiskas paralēles ar kādreizējiem Teātra dienas gājieniem un citiem grandiozajiem pasākumiem Rīgā, kas tāpat kā Mākslas dienas padomju laikos bija viena no retajām brīvākas domas izpausmes iespējām?
Tieši tā, šis ir pavisam cits stāsts. Toties uzveduma «Rampa mirdz» pirmās daļas scenārijs tiešām ir manis pašas sacerēts. Man gribējās teātri parādīt no otras puses, no tās, no kuras parasti skatītājs teātri neredz. To, kas notiek ne uz skatuves, bet, piemēram, grimētavā vai vispār aktiera sadzīvē. Ar domu – lai kāda ir teātra otra puse, vienalga mēs to mīlam. Mēs augstsirdīgi piedodam, cik nepilnīgs teātris ir no otras, skatītājiem parasti neredzamās, puses, un nesavtīgi mīlam to teātri, kur viss ir skaists, kaut arī tā būtu tikai ilūzija, jo – «rampa mirdz».
– Pieļauju, ka publikai varbūt nemaz nepatiktu, ja arī aizkulises būtu spožas un glancētas, bieži ikdienā neredzamās puses «dzeltenums» mēdz būt saistošāks par oficiāli apstiprinātā repertuāra tekstiem.
Jā, pat bez kādas konkrētības mazliet iedzeltena mums tā aizskatuve ir. Arī mūsu uzvedumā vienubrīd šķita, ka esmu pāršāvusi pār strīpu – galu galā «Rampa mirdz» kombinēts kā anekdošu šovs, veidojot no tā sižetu par teātra (ar visu direktoru, režisoriem, dažādu paaudžu aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem) dzīvi. Un, kā jau anekdotēs, pārspīlējumi ir neizbēgami. Tikai nemeklējiet paralēles ar Alunāna teātri, mūsu sižets ir par kādu abstraktu, nevis konkrētu trupu. Arī ne par konkrētu izrādi, jo no noliktavas izmantots vai viss plašais reiz nospēlēto izrāžu spektrs.
– «Rampa mirdz» izreklamēts kā muzikāls uzvedums.
Teātra dienas koncerti ir populāri vai visos Rīgas teātros. Dziedošais aktieris un dziesmas ir tas, kas skatītājiem patīk. Visas dziesmas, ko dzirdēsiet šovakar, skanējušas Jelgavas teātru iestudējumos. To izrādījās krietni daudz, tāpēc atlasei bija jābūt stingrai. Izmantojām operetes principu, kad dialogs ievijas dziesmā, nevis izskan kā atsevišķa kādai konkrētai izrādei reiz iestudēta dziesma.
– Un otrajā daļā īsta operete – Pītera Ābrahāma «Havajas puķe».
Kad pirms 12 gadiem strādāju Jelgavas Mūzikas vidusskolā – vokālajā nodaļā mācīju runu un aktiermeistarību –, varēju lieku reizi pārliecināties, ka Jelgavā ir ļoti daudz dziedošu spēku. Sāku runāties ar kolēģi un vokālo pedagoģi Eviju Lagzdiņu, ka operete ir tā neaizpildītā niša, par ko kāds snobs publiski pavīpsnā kā par «lēto žanru», bet tomēr lielākajai daļai, visticamāk, arī pašam snobam, patīk, viņš tikai publiski kautrējas to atzīt. Piemēram, klasiskā operete gan vokāli, gan instrumentāli ir daudz pārāka par lielāko daļu mūsdienu mūziklu, ko mums tagad «kaudzēm vien» piedāvā dramatiskie teātri.
Tā, sākot ar nevainīgām sarunām, tapa iestudējums, kur dramatisko slodzi iznesa Alunāna teātra aktieri, bet vokālo un instrumentālo pusi nodrošināja galvenokārt Mūzikas vidusskolas spēki. Bija Jānis Kurševs, Juris Vizbulis, citi spēcīgi dziedātāji un pat dzīvi mūziķi orķestra bedrē. Diemžēl ne Jānis, ne Juris šo dienu savā saspringtajā plānā nekādi nevarēja izbrīvēt, toties būs citi solisti.
– Muzikālais vadītājs būs Aigars Reinis, kas daudziem vairāk asociējas ar atrašanos pie baznīcas ērģelēm?
Jā, toreiz viņš arī strādāja Jelgavas Mūzikas vidusskolā un kā diriģents uzņēmās vadīt muzikālo pusi. Arī šoreiz «Havajas puķi» muzikāli iestudēja Aigars, diemžēl šovakar viņš operetes atskaņojumu vadīs neklātienē, jo Latvijas Radio koris, kur Aigars ir viens no vadošajiem dziedātājiem, devies kārtējā ceļojumā. Faktiski no otrās daļas toreizējā mūziķu sastāva palikusi tikai Aelita Dumpe, un arī mēģinājumi notika Mūzikas vidusskolā, par ko vadībai esam ļoti pateicīgi.
Mēģinot «Havajas puķi», atceroties bijušās lietas un domājot par nākotni, pilnīgi nopietni sākam apspriest, ka Jelgavā nobriedusi situācija un iespējas iestudēt kādu pilnvērtīgu (nesaīsinātu) opereti vai mūziklu.
Savukārt uzveduma «Rampa mirdz» pirmās daļas muzikālā vadītāja ir Guntra Minkevica, pie kuras Alunāna teātra aktieri pieraduši nu jau daudzu gadu garumā, tāpat kā viņa pie aktieriem.
– Pārlasot afišu, arī pirmās daļas mūziķu sastāvā redzami jelgavniekam ar stāžu pazīstami vārdi.
Nu, protams, kaut vai Aleksandrs Akimovs, kurš pirms gadiem bija ne mazāk visos ansambļos pieprasīts bundzinieks kā tagad Gundars Lintiņš.
– Nonācām pie secinājuma – lai cik aizraujošs, šodienas uzvedums tomēr paredzēts skatuvei, nevis kā masu pasākums, kur arī ne reizi vien pie vadības stūres esam pieraduši redzēt Daci Vilni. Dzirdēts, ka tā tomēr ir pavisam cita specifika, un reti kuram abi izdodas vienlīdz labi.
Tā nu gluži nav, ir diezgan daudzi pat profesionālu teātru režisori, kam veiksmīgi izdodas arī, piemēram, Dziesmu svētku režija. Esmu režisējusi Jelgavas novada svētkus, un šķiet, ka izdevās ne slikti.
Lielākais masu pasākumu mīnuss ir tas, ka nevari izmēģināt visu līdz smalkumiem. Un, ja vēl tas notiek brīvdabā, pēkšņi iespējams kas pilnīgi neparedzēts. Man līdz šim nevarēja ienākt prātā, ka zirgs var sabīties no baltas līnijas, kas novilkta uz asfalta un domāta dejotāju orientācijai.
Izrādes neapšaubāms pluss ir dramaturģiskais materiāls, ko, protams, iespējams pēc vēlēšanās apstrādāt, bet pamats ir stingrs. Masu pasākumos režisoram vēl parasti jābūt arī scenāristam.
– Kas jauns Ozolnieku amatierteātrī?
Aprīlī jānodod pirmizrāde – Liliānas Helmanes «Rudens dārzs». Latvijas teātros iestudētas trīs šīs amerikāņu autores lugas: «Meža noslēpums», kā arī «Lapsēni» jau labi pasen un «Rudens dārzs» 1975./ 1976. gada sezonā toreizējā Akadēmiskajā Drāmas teātrī.
Es vienreiz pieķēros pie Latvijas Kultūras akadēmijas rektora Jāņa Siliņa teiktā, ka daudzi, arī amatierteātri, sākuši iestudēt Čehovu, kas, protams, ir tikai slavējami, bet tai pašā laikā paslīd garām iestudēšanai vēl piemērotāki darbi ar tām pašām ārēji nepamanāmajām, «gruzdošajām zemdegām».
Esam uzaicināti rādīt «Silmačus» 22. jūnijā Koknesē (pirms tam, 21. jūnijā, izmēģināsim tepat Ozolniekos). 23. jūnijā mūsu Jāņu pļaviņā būs pilnīgi jauns Līgosvētku uzvedums.
Esam nobrieduši arī uz amatierteātru festivāla rīkošanu – 3. maijā, sauksies «Zelta zīle».
– Bez Ozolnieku amatierteātra, jums, kā šķiet, uzradušās vēl vienas rūpes?
Jā, kad no Latvijas aizbrauca Kristīne Zotova, mums bija saruna ar Alunāna teātra galveno režisori Lūciju Ņefedovu, un nu es darbojos arī šeit. Galvenais jau ir prast sadalīt savu laiku, lai visu varētu izdarīt. ◆
