«Ai, es te Tērvetē esmu. Nē, te nav Wi-Fi…» sērīgi savā tālrunī nosaka pa smilšaino taku augstpapēžu zābakos pretim klimperējošā jauniete. Viegli jau viņai nav – gar ezeru ved vien zemes ceļš, spicie papēži tajā grimst un kājas ļogās, turklāt vēl pie visām nelaimēm – nav pieejams tik nepieciešamais bezvadu internets. Labi vēl, ka tālrunis ir uztveršanas zonā.
Te nu ir skarbā realitāte. Akka no Čebnekajses, Iksi, Kaksi un arī viņu pavadonis Nils Holgersons no zviedru rakstnieces Semlas Lāgerlēvas stāsta vēl arvien iztiek bez «ipāda» un «glāstekļa». Wi-Fi nav pārāk aktuāls arī laucim, kas ezera otrā krastā ienirst un iznirst ar apbrīnojamu sekunžu precizitāti. Tehnoloģiju jauninājumi šeit atkāpjas otrā plānā.
Ja vien nav steigas un ikdienas apsēstie ļaujas, tāds sestdienas rīts ezera malā ātri noliek visu savās vietās. Dabā viss pa vecam. Pavasara priekšpusdiena te san, čab un vizuļo.
Laucis turpina ritmiski ienirt, divi paugurknābja gulbji čubinās ezera vidū, bet dažādu sugu pīles ar ātrgaitas kutera cienīgu ātrumu traucas sev vien zināmos virzienos. Tikai ar binokļa aci saskatāms, ka attālākās saliņas galā lepni stāv kormorāns un nesteidzīgajā pavasara dienā vēro tuvējo apkārtni, pat īsti nekustoties, tik pa laikam pagrozot galvu uz vienu vai otru pusi. Pēc laiciņa ar raksturīgo saucienu par sevi manīt liek dzērvju pāris, kas zemu gar ezera krastos augošajiem kokiem aizlaižas uz tuvējo lauku.
Ja ilgāk pasēž mierā un klusi pavēro apkārtni, var ieraudzīt gan pirmos tauriņus, gan dažādus putnus. Spēle – tagad visi klusējam un tad stāstīsim, ko kurš dzirdējis, – ļauj arī bērniem mācīties sadzirdēt klusumu. Vai to, ko tas slēpj. Suņu rejas tālumā, vārnas ķērcienu tuvējā meža masīvā, zivs lēcienus ezerā un niedru čaboņu krastmalā.
Bez mūsdienu tehnoloģijām ikdienā neiztikt, bērnus no tām, visticamāk, neatturēt, bet dažkārt vērts veltīt laiku klusuma un pacietības mācībai. Arī pašiem mums nemaz par skādi nenāks šad un tad nolikt ikdienas steigu malā un mierīgi secināt – dabā viss pa vecam. ◆
