Ja kāds jautātu, kā jūtos, varu atzīties, ka dūša ir pilna kā bļoda ar pārrūgušu mīklu.
Blakus Driksai promenādes galā Raiņa ielā 3 ir skaista māja – kā karaliene. Nesen renovēta. Vasarās to ieskauj zālieni – gan nama ziemeļpusē, gan dienvidpusē, kur ir pat tāda kā pļaviņa ar pāris bērziem un krūmiņiem. Kā īstā pļavā tur zied īstas pļavu puķes. Skaisti tādā fonā dzīvot, bet nav kur apstāties, pasēdēt piesaulē, bērniem paspēlēties. Pa pļaviņu taču neskraidīs, nemīcīsies, vēl jo vairāk, ka sētniecei Lilijai zāle jāpļauj. Nu ļoti iederētos kāds sols, kur pasēdēt. Platība atļauj kaut minimāli bērniem ierīkot vietu, kur spēlēties: nojumīti, šūpoles, slīdkalniņu. Esmu rakstījusi Jelgavas Domei, cerot, ka reiz tiks domāts par jebkura vecuma Raiņa ielas 3. nama cilvēku. Bērni jau pieraduši, ejot pa trotuāru, izskriet līkumu pa zālienu zem iedzīvotāju logiem. Nesimpātiski nomīdīts ir pie katra parādes sliekšņa abās pusēs. Derētu kaut kā atdzīvināt skaistās mājas fonu. Karalienei nav tērpa. Plika. Vajadzētu pie parādes durvīm iestādīt puķes. Kādas? Varbūt kliņģerītes. Tās kupli zeltsārtos toņos zied gandrīz līdz salnām.
Kad piesardzīgi veidoju divas mazas dobītes pie kāpnēm, mājas vecākais jautāja, ko tur darot. «Puķītes stādīšu!» Nepārmeta. Šorīt iedomājos iesēt kliņģerītes blakus ieejai. Vajag tikai darīt, cerot, ka varbūt atradīsies sekotāji un skaistā karaliene tiks pie tērpa. Kad gatavojos divās rindiņās veidot kliņģerītēm vietiņas, kāda mājas iedzīvotāja, iznākusi pastaigā ar suni, man strikti aizrādīja, ka neko nedrīkst stādīt – pēc projekta neesot paredzēts. Biju jau spainī atnesusi auglīgu melnzemi, palūdzu to laipnajai sētniecei izlīdzināt. Bet sirdī palika rūgtums: nav mājai dārznieka, un arī paši iedzīvotāji ir kūtri uzlabot apkārtni. Vai mēs padomājam, ko dara koki, krūmi, puķes mūsu labā? Cik liela ir to loma gaisa attīrīšanā vismaz ap māju, kurā ir tik daudz iedzīvotāju? Pat puķīti iestādīt vajag atļauju. Bet elpot gribas svaigu, tīru gaisu! ◆
